Lieli izdevumi un neizgulējušies vecāki – novecojuši mīti par daudzbērnu ģimenēm  (3)

Milzīgi izdevumi un vienmēr noraizējušies vecāki, kas raujas trijos darbos, ir tikai daļa no izplatītajiem mītiem, kas iesakņojušies cilvēku uztverē par daudzbērnu ģimenēm. Taču to, ka tā sen jau vairs nav taisnība, kliedēt palīdz portāls "Letidor". Lūk, daži mīti, kurus var atspēkot!

Protams, jo vairāk ģimenē bērnu, jo lielāki izdevumi uzturēšanai. Tāpēc nereti ir tikai normāli, ka ģimenes pieaugumu vecāki, kuriem jau ir pāris bērnu, pamatīgi apdomā un veic sagatavošanās darbus pat gadu pirms bērniņa plānošanas. Cik drošs ir finansiālais drošības "spilvens", kurš no vecākiem paliks mājās pie bērniem, vai būs iespējams noalgot auklīti, kurš no vecvecākiem varēs palīdzēt, kāds būs vecāku pabalsta apjoms, vai kāds no vecākiem varēs strādāt attālināti – tie ir tikai daži no plānošanas jautājumiem, kas nodarbina mammu un tētu prātus.

Kā norāda piecu bērnu mamma, bloga "Bookafisha" autore Anna Fedulova – jo vairāk bērnu, jo vairāk ieguldījumu tas prasa, ne tikai finansiālo. Ja lēmums par vairākiem bērniem ir kārtīgi apsvērts, lieli finansiālie pārsteigumi nesagaidīs. Maltīšu plānošana vien prasa daudz, bet tajā pašā laikā, tas iemāca veikt detalizētus aprēķinus. Piemēram, Annas ģimenē nav lieku tēriņu, jaunu rotaļlietu ik pēc pusgada vai spontāni pirktu drēbju, kuras neviens tāpat nevelk. Visi tēriņi ir izplānoti un sadalīti pa sfērām – ēdiens, ārpusskolas pulciņu izdevumi, medicīniskie izdevumi un citas lietas.

Daudzbērnu ģimenēs, kā likums, neiznieko naudu – šāda pieeja pat palīdz ietaupīt. Turklāt daudzbērnu ģimenes nereti saņem atlaides un īpašus piedāvājumus, uz kuru rēķina ietaupīt. Piemēram, Latvijas Goda ģimenes apliecība jeb "3+ Ģimenes karte" piedāvā atlaides ne tikai dažādos veikalos, bet arī lētākas sabiedriskā transporta biļetes. Tāpat arī pašvaldību bērnudārzos tiek piemērotas māsu un brāļu prioritātes, sagaidot rindu ātrāk, ja kāds no bērniem jau ir mācību iestādes audzēknis. Arī skolās nereti daudzbērnu ģimenēm piedāvā brīvpusdienas. Iespējas ietaupīt ir, ja par tām zina, vecāki paši ir informēti un prot izmantot.

Ārkārtīgi izplatīts ir stereotips, ka jaunākajiem bērniem nekas cits neatliek, kā vien piespiedu kārtā vilkt apģērbu, kas piederējis vecākajiem brāļiem vai māsām. Protams, tā ir ierasta prakse, taču tas nenozīmē, ka jaunākajiem bērniem it nemaz netiek pirkts apģērbs, kas būtu jauns un tikai viņu. Mūsdienu patēriņa pasaules prakse rāda, ka apģērbs ir pietiekami lēts un pieejams, lai vecāki varētu atļauties nopirkt arī jaunas lietas un iekļautos ģimenes budžetā.

Tad, kad runājam par daudzbērnu ģimenēm, nereti cilvēkiem nāk prātā, ka vecāki nespēj pilnvērtīgi veltīt uzmanību katram bērnam un kāds noteikti paliek novārtā. Šis ir vēl viens mīts, ar kuru saskaras vecāki, jo automātiski tiek norakstītas viņu spējas būt labai mammai un tētim, kas līdzvērtīgi velta laiku visām atvasēm.

Tam gan nav nekāda sakara ar realitāti, skaidro Anna Fedulova. Lielā ģimenē mīlestību nesadala gabaliņos, bet gan pareizina vairākkārt. Bērni nekādā gadījumā nav sāncenši – viņi ir brāļi un māsas, kas ikdienā iet roku rokā.

Vēl viens izplatīts pieņēmums, kas iekļaujas šī mīta ietvaros, ir tas, ka tiklīdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu, jāizlido no ģimenes ligzdiņas. Arī to piecu bērnu mamma Fedulova pierāda kā aplamu – viņasprāt, liela ģimene var būt ļoti draudzīga komanda, kur visiem ir viss – nav brīža, kad esi vientuļš, turklāt personīgā telpa un robežas tiek respektētas.

Neiztikt gan arī bez īpašām iezīmēm. Daudzbērnu ģimeņu atvases ir patstāvīgākas, atbildīgākas un atjautīgākas, turklāt visa informācija tiek apstrādāta žiglāk. "Neviens tev neskries pakaļ ar karoti vai lūgsies uzvilkt jaku. Tas pats attiecas uz novaktēšanu un pārbaudēm, vai skolas soma ir sakārtota un mājasdarbi izpildīti. Tavi lēmumi ir grambas tavā ceļā. Galu galā, vecāku uzdevums ir vadīt un mācīt, nevis izdarīt bērna vietā. Un ja visu dari par desmit bērniem, mamma un tētis eksplodēs," stāsta Anna.

Šķiet, ka, lai visu paspētu laikā, lielo ģimeņu vecāki kaut kur atrod dažas papildu stundas diennaktī. Taču tā nebūt nav – ar četriem, pieciem un pat sešiem bērniem ir vieglāk pārvaldīt laiku, nekā ar vienu. Viss ir par un ap menedžmentu – kad nav lieku minūšu, resursi tiek izmantoti ļoti efektīvi un apdomīgi.

Piemēram, ir vieglāk katru dienu uzturēt mājās kārtību, lai jebkurā laikā zinātu, kur atrodas katra sīkākā lietiņa, nekā katru sestdienu pavadīt 10 stundas ilgā ģenerāltīrīšanā. Tas pats attiecas uz gatavošanu – ir vieglāk sagatavot maltītes vairākiem cilvēkiem dažām dienām pie viena, nekā katru dienu gatavot trīs maltītes un tērēt laiku iepērkoties.

Ja ikdienas mājas darbi ir atstrādāti kā labi ripojošā mašīna, ir iespēja atrast laiku arī sev vietās, kur iepriekš likās, ka nav pat liekas vienas minūtes. Fedulova paskaidro: "Ko nozīmē – dzīvot sev? Organizēt ballītes, iet uz skaistumkopšanas saloniem, bez žēlastības tērēt tik dārgo laiku veikalos, apšaubāmos pasākumos un kafejnīcās? Ja jā, tad tiešām nekam neatliek laika. Bet ir arī patiesi noderīgas lietas. Katram no mums ir laiks sportam, pārgājieniem, kopīgām rotaļām, pusdienām, mācībām un ceļošanai. Galu galā, mēs dzīvojam tikai vienreiz. Laikam nepatīk, ja to iznieko – tā ir sena atziņa."

Visai virspusējs ir arī mīts par to, ka lielās ģimenēs jaunāko bērnu "audzināšanu" mamma un tētis uzveļ vecākajiem bērniem, lai padarītu savas ikdienas gaitas vieglākas. Turklāt pavisam noteikti vecākajiem bērniem var uzticēt jaunāko aprūpi. Protams, pakāpeniski piešķirot bērniem pienākumus mājas solī, tas var būt noderīgi, taču atbildīgi vecāki šo neizmantos savtīgi. Vecāki saprot, ka bērni ir bērni, neatkarīgi no to vecuma.

Lielajiem brāļiem un māsām nav jākļūst par auklītēm un mājkalpotājiem. Viņiem ir savas darīšanas, mācības, hobiji un draugi. Ja bērni apmeklē vienu skolu, vecākā atvase var uzņemties pavadīt jaunāko līdz klasei vai reizē doties mājup pēc skolas. Bet tas ir jāpavērš kā pienākums un lieta, ko paveikt bez īpašas piepūles. Tomēr vecāki to nevar izmantot kā iemeslu, lai dotos divatā ārpus mājas un bērnu pieskatīšanu atstātu vecāko bērnu ziņā.

Protams, cita lieta, ja paši vecākie bērni izrāda iniciatīvu, uztver to pozitīvi un izrāda, ka tas var būt viņu pienākums laiku pa laikam. Taču gudri un apzinīgi vecāki nepiespiedīs bērnus kļūt pāragri pieaugušiem, lai pieskatītu un aprūpētu, piemēram, mazuļa vecuma brālīti.

Ar zīdaini, protams, nedosies kāpt kalnos vai nedēļām ilgos ceļojumos ar automašīnu. Lai gan bērni nepavisam neaptur mūsdienīgus vecākus apskatīt pasauli. Vairāku bērnu esamība ģimenē nenozīmē, ka jāatsakās no brīvdienām Vācijā, Itālijā vai citur, kā varētu maldīgi šķist. Daudzbērnu ģimenes vecāki mācēs teikt, ka tā vietā, lai četrus bērnus vestu kaut kur ar lidmašīnu un tērētu milzu naudu par biļetēm, ceļojumus var plānot ekonomiskākus, dodoties ceļā ar vilcienu, automašīnu vai, piemēram, īrējot kemperi.

Lai izbaudītu nelielu atpūtu, nav pat jādodas uz citu valsti. Kino, muzeji, koncerti, parki, zoodārzs – tās ir tikai dažas no vietām, kur atpūsties ģimenei ar kuplu bērnu pulciņu, vienlaikus iegūstot atlaidi ieejas biļetēm. Galvenais uzdevums ir atrast ko tādu, kas derēs ikvienam ģimenes loceklim. Turklāt nevajag uzspiest kaut ko, ko kāds no bērniem nevēlas. Vecāki vienmēr var sadalīt pienākumus un galamērķus, pašķiroties uz pēcpusdienu, lai, piemēram, tētis ar jaunākajiem bērniem apmeklētu zoodārzu, bet mamma – aizietu uz kino ar vecākajiem bērniem.

Ikviens vecāks pateiks, ka bērnu audzināšana, vai tas būtu viens vai četri, nav viegls darbiņš. Jo vairāk bērnu, jo garāks saraksts ar izdevumiem un darāmajiem darbiem. Taču tas, ko iegūsti, ir daudz vērtīgāks. Īpaši 21. gadsimtā, kad kokvilnas palagi nav jāmazgā trīs vannās, jo nav veļasmašīnas. Vai zupa jāvāra lielā katlā uz malkas krāsns, nevis jānospiež pāris multivāres katla podziņu.

Tas, ka "vecākošanās" ir grūta, ir tikai mīts. Nevajag sevi izspiest kā slapju trauku lupatu – ja finanses atļauj, ik pa laikam var atļauties pasūtīt uz mājām picu ar piegādi. Nevajag gaidīt maģisko "kad bērni izaugs" brīdi. Savus izaicinājumus prasa kā bērnudārzs, tā skola un augstskola. Nekad nebūs kā pa diedziņu, taču jāizbauda katrs mirklis kopā, vērojot, kā bērni pieaug un palīdzot viņiem kļūt par tādiem cilvēkiem, ar kuriem lepoties. Turklāt, ja visu pareizi darīsi, kas zina – varbūt arī tavi bērni izvēlēsies būt par trīs bērnu vecākiem.

"Ar vienu bērnu ir grūtāk, daudz grūtāk. Audzināt vienu bērnu ir grūtākā šaha spēle, kurā vecāki katru dienu saņem beznosacījuma uzvaru. Taču to var kompensēt tikai palīdzība to "ārpuses" – ar vecvecāku, bērnudārza vai bērnu pašu. Ja esi gatavs spēlēt "Kartupeļus" dienu un nakti, jāt ar zirgu, zīmēt, veidot un vadīt dejas, tad tas ir tev. Mūsdienās, un arī senāk, ne visi var atļauties pat vienu bērnu. Vēl jo vairāk – četrus. Tomēr šādu vecāku kļūst vairāk. Sabiedrībai atliek vien to saprast un pieņemt. Viss cits ir sīkums," rezumē Fedulova.