Pedagoģe: programmēšanu apgūt 1. klasē nav par agru  (2)

Skolotāja norāda, ka programmēšana attīsta loģisko, algoritmisko un analītisko domāšanu, kā arī uzmanību, pacietību un spēju ieraudzīt kopsakarības. Turklāt programmēšana attīsta arī bērnu lasītprasmi. Piedāvājam iepazīties ar skolotājas un lektores Intas Znotiņas viedokli.

"Mana pieredze darbā ar bērniem pirms deviņpadsmit gadiem sākās skolā, kurā bija trīs datori. Pirmajās nodarbībās mācījāmies lietot peli un meklējām burtus uz tastatūras, mūsdienu skatījumā strādājām ļoti vienkārši, tomēr bērniem bija lielas acis, un šajās stundās pat divnieku karaļi bija uzmanīgi un ar interesi apguva visu jauno.

Šobrīd, kad gandrīz ikviens bērns lieto kādu viedierīci, programmēšanas stundās acis izbrīnā vairs tik bieži netiek ieplestas, ir sarežģītāk piesaistīt uzmanību, taču, runājot tieši par programmēšanu, jāsaka, ka tas nekad nav bijis viegli. Tas ir līdzīgi kā brīvprātīgi pildīt matemātikas uzdevumus. Tomēr daudz kas ir atkarīgs tieši no pedagoga un viņa prasmes ieinteresēt bērnus. Katrs bērns lieto telefonu un, ja mācību stundā ir iespēja izveidot nelielu programmiņu savam telefonam, tas var kļūt par āķi lūpā.

Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek – tieši tā laikam arī es kļuvu par programmēšanas pasniedzēju, lai gan šobrīd ikdienā vairāk sanāk strādāt ar studentiem, nevis skolēniem. Vidusskolas laikā skaidri zināju, ka vēlos kļūt par matemātikas skolotāju, taču gadā, kad beidzu vidusskolu, Liepājas Pedagoģijas augstskola (tagadējā Liepājas Universitāte) izsludināja uzņemšanu studiju programmā "Informātikas skolotājs- datorspeciālists". Līdz tam bija nācies strādāt tikai ar pirmajiem IBM datoriem un iespēja iepazīt tolaik jaunas datoru un to kontroles iespējas šķita ļoti saistoša. Man programmēšana ir iespēja radīt, ne vienmēr kaut ko nebijušu un unikālu, tomēr tieši tādu, kas kādam nepieciešams. Pa šiem gadiem ļoti mainījušās ne tikai datorprogrammas un to iespējas, bet arī nepieciešamība pēc programmēšanas prasmēm.

Programmējamas jeb programmvadāmas ierīces jau šodien tiek plaši izmantotas dažādās ražošanas sfērās un arvien plašāks to pielietojums sagaidāms arī mājsaimniecībās. Mūsdienās programmēšana, neatkarīgi no izvēlētās nākotnes profesijas, kļūst par vienu no pamatprasmēm. Pat ja cilvēks dzīvē darīs kaut ko pilnīgi citu, tas nāks tikai par labu. Programmēšana māca ne tikai to, kā tikt pie rezultāta ierobežotā vidē, bet arī palīdz izprast procesus, kas noved līdz rezultātam. Tas attīsta loģisko, algoritmisko un analītisko domāšanu, kā arī spēju saskatīt sakarības. Uzskatu, ka programmēšanu nav par agru sākt apgūt pat 1. klasē. Jāsaprot, ka pašos pirmsākumos tas nebūt nav tā, kā rāda filmās. Neviens nesāk ar kodēšanu, kā varētu domāt. Bērni sākumā pilda loģikas uzdevumus, meklē kopsakarības un tikai pakāpeniski nonāk pie grūtākiem uzdevumiem. Mūsdienās ir izstrādātas daudzas bērniem draudzīgas vides, kas spēļu veidā viegli ļauj apgūt programmēšanas pamatkonstrukcijas.

Pat ja bērnam kādā brīdī tas apniks un viņš nolems mest programmēšanu pie malas, mācības būs bijušas vērtīgas. Jo ātrāk mēs iemācāmies domāt kopsakarībās, jo labāk mums pašiem. Dzimtā valoda nosaka, ka mums vairāk ir attīstīta tā smadzeņu puslode, kas atbild par mākslu un valodu, tāpēc īpaši svarīgi attīstīt sevī arī izpratni par tā sauktajām ciparu valodām. Turklāt programmēšana pilnveido arī lasītprasmi, palīdzot lasīt dažādus tekstus ar izpratni, un ir ciešā sasaistē ar citiem mācību priekšmetiem. Ir novērots, ka bērniem, kuri apgūst programmēšanu, uzlabojas sekmes arī matemātikā.

Es palīdzu bērniem un jauniešiem apgūt programmēšanu tālmācībā. Pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem tā izpaudās kā disketes ar uzdevumu nosūtīšana jaunietim, kurš, izpildot uzdevumu, ierakstīja to disketē un sūtīja atpakaļ. Šodien, pateicoties saziņas iespējām internetā, mācīties attālināti kļuvis daudz ērtāk un ātrāk. Protams, apgūt programmēšanas prasmes tālmācībā nav tik viegli, tā arī nav literatūra, kurā uzdoto var izlasīt dažās dienās un atstāstīt skolotājam. Daudz vairāk ir atkarīgs tieši no paša jaunieša un viņa vēlmes darīt, taču vienlaikus ir būtiski saprast, ka tālmācība nav mājmācība – bērni un vecāki netiek atstāti vieni paši, lai tiek galā, kā spēj.

To, kā strādāt ar bērniem attālināti, man palīdz izprast arī manas meitas piemērs, kura pirmās trīs klases mācījās tieši tālmācībā. Šādā veidā viņa neko nezaudēja, tieši pretēji – meita bija lepna, ka mācās citādāk un patstāvīgāk. Pirmais gads parastā skolā arī jau ir aizvadīts, turklāt saņemta zelta liecība. Tas ļāvis man secināt, ka šādā veidā bērni var mācīties arī agrīnā vecumā, tomēr viss ir atkarīgs no paša skolēna motivācijas, no vecāku atbalsta un apstākļiem, kādos bērns atrodas."