Zīmējumi kā bērnu sajūtu spogulis – kas liecina par trauksmi

Bērns sāk zīmēt un vilkt dažādas līnijas uz papīra, tikko ir iemācījies turēt rokā zīmuli. Taču, ja sākumā atvases zīmējumi atgādina nesaprotamus ķeburus, tad pēcāk, apgūstot zīmēšanas mākslu un attīstot citas iemaņas, viņa darbi kļūst vairāk saprotami.

Sasniedzot piecu sešu gadu vecumu, bērns zīmējumos sāk attēlot redzēto un piedzīvoto. Taču zīmēšana ir arī viens no veidiem, kā mazais var izpaust savas sajūtas un pārdzīvojumus. To zinot, vecāki nereti uzdodas par psiholoģijas speciālistiem un ķeras klāt bērna zīmējumu analīzei. Taču Lapsiņa uzsver, ka vecākiem nevajadzētu pašrocīgi nodarboties ar atvases zīmējumu dziļu analīzi un labāk būtu atstāt to profesionāļu ziņā: "Psiholoģijā nekad netiek izdarīts secinājums pēc viena zīmējuma. Tā vietā tiek pievērsta uzmanība visai situācijai kopskatā." Viņai piekrīt arī Dimsone, piebilstot, ka zīmējumu nekad nevar uzskatīt par apstiprinājumu kādam pieņēmumam. Neskatoties uz to, ir lietas, kurām bērna zīmējumos vecākiem tomēr būtu jāpievērš uzmanība.

Bērna zīmējumu analīzei nereti tiek izmantoti zīmējumi, kuros atvase attēlo savu ģimeni. Šādos zīmējumos vecākiem iesaka pievērst uzmanību vairākām detaļām – kādā secībā bērns zīmē ģimenes locekļus, cik liels katrs no tiem ir, kādas krāsas tiek izmantotas, kā arī daudziem citiem aspektiem, par kuriem sīkāk vari uzzināt šajā rakstā. Šādi zīmējumi vecākiem palīdzot atklāt, kā viņu atvase uztver katru no ģimenes locekļiem. Piemēram, ja bērns neuzzīmē kādu no ģimenes locekļiem, tas nozīmē, ka ar šo cilvēku viņam ir saspringtas attiecības. Taču Lapsiņa skaidro, ka viss nav tik nepārprotami. "Ja bērns uz mammu ir sadusmojies tādēļ, ka viņa atvasei pirms vakariņām nav devusi konfektes, viņš var arī neuzzīmēt mammu, jo tajā brīdī uz viņu ir dusmīgs," skaidro terapeite. "Tas, kāpēc bērns kaut ko uzzīmē vai neuzzīmē, var būt atkarīgs arī no situācijas."

Dimsone stāsta, ka nereti bērns zīmē samazinātus vai palielinātus ģimenes locekļus, kuriem reizēm pat trūkst roku vai kāju. Šādi zīmējumi parasti top, ja ģimenē ir kādi sarežģījumi. "Tas, ka vecāki bērnam nestāsta par sarežģījumiem ģimenē, nenozīmē, ka viņš to nejūt. Bieži vien zīmējums ir veids, kā bērns var paust savas emocijas par notiekošo," viņa skaidro.

Neskatoties uz to, ka vecākiem nevajadzētu ķerties klāt sīkai bērnu zīmējumu analīzei, ir lietas, kurām viņiem vajadzētu pievērst uzmanību.

Ja bērns atkārtoti savos zīmējumos attēlo agresiju, piemēram, cilvēka pakāršanu, noduršanu, nošaušanu vai seksuāla rakstura darbības, tad to nedrīkst atstāt bez vērības. Terapeite atklāj, ka šādās situācijās ir svarīgi nevis pārmest atvasei par uzzīmēto, bet, gluži otrādi, censties izprast, ko un kāpēc bērns zīmējumā ir centies attēlot.

Svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, ir tas, vai zīmējumi, kuros var saskatīt nepatiku vai bailes, atkārtojas. Ja bērnam ir tendence zīmēt šāda veida zīmējumus, tad Lapsiņa iesaka vecākiem pievērst atvasei pastiprinātu uzmanību – pavērot, vai bērns nav satrauktāks kā parasti, nobijies, varbūt ir vēl kādas stresa pazīmes. "Ja bērns saskaras ar kāda veida pārdzīvojumiem, tad to var novērot arī viņa uzvedībā," viņa skaidro.

Bērni savos zīmējumos labprāt izmanto dažādas krāsas, kas nereti neatbilst realitātei. Nekāds retums nav zaļi mati, violeta ādas krāsa un tamlīdzīgi. Krāsu nozīme tiek interpretēta ļoti dažādi. Tiek uzskatīts, ka košas un dzīvespriecīgas krāsas norāda uz to, ka bērns labi jūtas, ir priecīgs un laimīgs. Savukārt, ja zīmējums ir pelēkos, tumši brūnos, tumši zilos un melnos toņos, atvase izjūt negatīvas emocijas un ir par kaut ko nomākta.

Taču ir bērni, kas savos zīmējumos labprātāk izmanto tumšas krāsas. Tas var satraukt vecākus, jo ir speciālisti, kas uzskata – šāda krāsu izvēle norāda, ka bērnam, iespējams, ir depresija. Taču terapeite mierina, sakot, ka viņas pieredze un citu pētījumi apstiprina – ne visi melnie zīmējumi liecina par to, ka atvasei ir depresija. "Ir bērni, kas vienkārši dod priekšroku melnbaltiem zīmējumiem un krāsām," viņa skaidro. "Tās viņiem ir patīkamākas un tuvākas."

Dimsone gan piebilst, ka ir vērts pievērst bērnam pastiprinātu uzmanību, ja viņš savos zīmējumos visu laiku izmanto tikai vienu krāsu vai krāsu grupu. Savukārt Lapsiņa aicina vecākus būt vērīgiem, ja bērns ir uzzīmējis kādu sižetu, ko pēc tam aizkrāsojis ar melnu krāsu, un šāda darbība atkārtojas vairākas reizes.

Mākslas terapeite skaidro, ka visus bērnus nevar ielikt vienā rāmī un pēc tā veikt secinājumus par viņu izjūtām. "Kādam patīk zīmēt nelielus, smalkus darbus ar zīmuli, citam atkal šķiesties ar krāsām," viņa skaidro. "Esmu sastapusi arī bērnus, kas savos darbos krāsas neizmanto vispār, tikai zīmē kontūras."

Uzzīmētā pārrunāšana ir viena no svarīgākajām lietām, ko izceļ terapeites. Pēc tam, kad atvase ir pabeigusi zīmējumu, vecākiem vajadzētu ar viņu pārspriest tajā redzamo. Tas būtu jādara ne tikai tad, ja vecākus satrauc bērna uzzīmētais, bet arī tad, ja attēlotais šķiet pavisam ikdienišķs un skaidri saprotams. "Man liekas, ka zīmējumu pārrunāšana ir labs veids, kā veidot komunikāciju un emocionāli tuvas attiecības ar bērnu," skaidro terapeite. "Tāpat tas palīdz bērnam saprast, ka vecāks izrāda interesi par viņu."

Dimsone stāsta, ka jārosina izstāstīt, kas redzams zīmējumā un kāpēc bērns šoreiz nolēma uzzīmēt tieši to. Viņa piebilst, ka jautājumi, kurus uzdot, jāizvēlas atbilstoši bērna vecumam un spējai izteikties. Jo vecāks bērns, jo sarežģītākus un detalizētākus jautājumus viņam var uzdot.

"Bieži vien vecākus satrauc agresīva satura zīmējumi," stāsta Lapsiņa. "Taču tie ne vienmēr nozīmē to, ka bērns ir vardarbīgs, bet gan to, ka šajā brīdī viņš izjūt dusmas vai ko spēcīgi pārdzīvo." Tāpat nereti vecāki mēdz satraukties, ka atvase ļoti bieži zīmējumos attēlo dažādus mošķus un monstrus. Terapeite skaidro, ka var būt arī tā, ka bērns agresīva rakstura zīmējumos attēlo nevis savas sajūtas un piedzīvoto, bet gan redzēto. Lai uzzinātu, kāpēc bērns ir izvēlējies attēlot tieši to, svarīgi saprast, kā viņš jūtas, ko pārdzīvo, ir redzējis vai dzirdējis.

Šāda veida zīmējumu pārrunāšana palīdz vecākiem labāk iepazīt un izprast savu atvasi, kā arī uzzināt par viņas pārdzīvojumiem. Lapsiņa piebilst, ka uzzīmētais ne vienmēr liecina par bērna sajūtām. Tas var būt arī viņa fantāzijas auglis, sevišķi tad, ja atvase zīmē iepriekš minētos monstrus, mošķus un citas pārdabiskas būtnes. "Ja Jānis neskatās agresīvas multfilmas, bet viņa draugs Pēteris skatās, tad viņi par to, iespējams, runā, un Jānis var censties šos monstrus izfantazēt un uzzīmēt," skaidro terapeite. Sevišķi daudz fantāzijas savos zīmējumos ieliek pirmsskolas vecuma bērni. Meitenes labprātāk zīmē vienradžus, princeses un prinčus, kamēr zēni zīmējumos attēlo multfilmās redzētos tēlus.

Var arī gadīties, ka bērns nevēlas ar vecākiem pārrunāt uzzīmēto vai dalīties savās sajūtās un pārdzīvojumos. Šādā situācijā Lapsiņa iesaka bērnam atklāti pateikt, ka esi satraucies par viņa zīmējumiem, un pajautāt, vai viņš ir gatavs ar tevi par to parunāt. Ja arī pēc šāda aicinājuma atvase klusē, jāpārdomā iespēja vērsties pēc palīdzības pie speciālista.

Arī Dimsone uzsver – ja ir aizdomas, ka bērnu kas nomāc un viņam nepieciešama palīdzība, pēc tās būtu jāvēršas pie speciālista.

Uzzināt vairāk par bērna sajūtām un pārdzīvojumiem nav vienīgais iemesls, kāpēc vecākiem būtu jāpievērš uzmanība atvases zīmējumiem. Dimsone min vēl citus iemeslus:

"Ir dažādas nianses, ko var saredzēt mazu bērnu zīmējumos, ņemot vērā, ka viņiem ir ierobežotāka spēja izteikties, tomēr tas ir jāatstāj profesionāļu ziņā," piebilst mākslas terapeite.