Tas ir apburtais loks – seši mīti par bērnu sodīšanu psihologa skatījumā  (4)

Savā grāmatā "Sodi ir bezjēdzīgi!" psihologs pierāda, ka bērnus iespējams audzināt, vispār neizmantojot sodus. Pat formātā "neko saldu" vai "neiesi pastaigāties ar draugiem".

Portāls "Parents" piedāvā nelielu ieskatu grāmatā, kur viņš atspēko vispopulārākos mītus, kurus līdz šim izmanto gan jomas speciālisti, gan vecāki, lai attaisnotu sodu piemērošanu saviem bērniem.

Šis ir ļoti sens mīts. Vienlaikus cilvēki, kuri pārliecināti par šī mīta efektivitāti, ir ļoti daudz. Lūk, kā savu "audzināšanas" metodi apraksta psihoterapeits un Hārvardas Medicīnas skolas pārstāvis Ričards Bromfīlds:

"Lai iedarbotos uz bērnu, kurš dzīvo tehnoloģiju laikmetā, tev, visticamāk, nāksies pārņemt visas viņa elektroniskās ierīces. Un tam ir viens trūkums: atradināt bērnu no tām būs neticami sarežģīti. Visticamāk, tev nāksies izmest un atvienot daudz gadžetu. Iespējams, tev nāksies mācīties komunicēt ar bērnu, kurš absolūti nespēj iedomāties, kā sevi nodarbināt bez dažādajām ierīcēm. Bet atceries: cena, kuru tu samaksāsi par šādu lēmumu, ir nekas, salīdzinot ar visiem ieguvumiem, kurus redzēsi, kad bērns sāks pareizi uzvesties".

Vai patiešām tas darbojas? Varētu šķist, ka runa ir nevis par sodīšanu, kuras mērķis ir izmainīt bērna uzvedību, bet par to, ka pieaugušie, kuri nav spējīgi efektīvi organizēt audzināšanas procesu un, atrodoties viens pret vienu ar nekontrolējamiem bērniem, var atļauties jebkuras darbības, tostarp emociju diktētas.

Psihologs norāda, ka ir vērts noskatīties franču filmu "Choir". Filma stāsta par skolu sarežģītiem pusaudžiem pēc Otrā pasaules kara. Direktors ir agresīvs ciniķis. Viņa audzināšanas metodes pamatā balstās uz "rīcība – reakcija" principu. Aizraujošā filma parāda visu šīs izglītības metodes bezjēdzību.

Trīs vai četrus gadus vecs bērns, pats nemaz to nepamanot, var rīkoties neapdomīgi, piemēram, uz gultu atnest ūdeni, sākt ar to rotaļāties un aplieties. Par to viņam liek gulēt slapjā gultā, lai "viņš zinātu". Vai arī viņš no balkona nomet rotaļlietu, un vecāki to viņam neatdod, "lai saprastu, ka nedrīkst mantas mest ārā pa logu". Absolūti neticami, līdz kādam līmenim šis mīts neņem vērā bērna garīgo attīstību, pārsteigts ir psihologs. Mazi bērni neredz saikni starp savu rīcību un tai sekojošu sodu, kas nest tikai sāpes, dusmas un pazemojumu.

Ar pusaudžiem ir tieši tāpat: nedrīkst neņemt vērā, ka tīnim ir sarežģīti novērtēt savas stiprās un labās puses etapā, kurā noris ātra attīstība un izmaiņas. Piemēram viens tipisks gadījums – ārpusskolas nodarbības. Vecāks saka: "Labi, es pierakstīšu tevi regbijā! Bet zini, ja izlaidīsi kaut vienu treniņu – vairs tur neiesi". Diezin vai pusaudzis, pat vismotivētākais, spēs neizlaist nevienu treniņu. Šajā vecumā intereses var mainīties ļoti ātri. Maz ticams, ka bērns varēs pilnībā koncentrēties saviem pienākumiem: pirms pusaudžu vecums un pusaudžu vecums ir tas periods, kurā nestabilitāte ir saistīta ar neirofizioloģiskām iezīmēm.

Šis ir mīts par taisnīgumu: bērns ir jāiemāca cienīt sevi. Šeit sodīšana iedarbojas kā likums: "Tieši kā manam bērnam ir jāsamaksā par savu rīcību? Ja viņš nesamaksās, tad nesapratīs, ka rīkojies nepareizi". Šajā gadījumā vecāks regulē bērna uzvedību, balstoties uz ideju par to, ka bērns, kurš nebaidīsies no soda, neievēros noteikumus.

"Nesākšu komentēt to no ētiskā un juridiskā skatupunkta. Aprobežošos ar vienu norādījumu: minētā pārliecība arī balstās uz nepareizu izpratni par bērna attīstības pakāpi. Kas ir taisnīgums jaunākā vecuma bērnam, bet kas – pusaudzim? Un vai viņu priekšstati par to sakrīt ar pieaugušā priekšstatiem? Mūsu uzdevums – bērnam palīdzēt izaugt. Bet, vai mēs varam būt pārliecināti, ka pazemošana kaut ko māca?" aizdomāties mudina itāļu psihologs.

Tā kā bērnu un vecāku priekšstati par taisnīgumu ļoti atšķiras viens no otra, sodi diezin vai var būt efektīvi: tie neiekļūst bērna apziņā. Visticamāk, bērns jūt, ka vecāks rīkojas nepareizi. Un tas ir attīstības stadijas jautājums.

Bērni un vecāki situāciju redz atšķirīgi, un tāpēc bērniem ir sarežģīti apzināties sodīšanas motivāciju: tā viņiem šķiet subjektīva vai kā turpinājums priekšstatiem par taisnīgumu, kurus saredz tikai pieaugušie.

Saskaņā ar šo mītu bērni un pusaudži, apzinoties, ka rīkojušies nepareizi, sagaida iejaukšanos no pieaugušo puses, kuri viņus sodīs un tādā veidā "saliks visu pa vietām", atbrīvojot viņus no vainas sajūtas par vecākiem nodarīto nemieru.

Iespējams, šī teorija kādreiz arī darbojās, dziļos autoritāros laikos. Par laimi, šodien bērni ir brīvi no šādām pagātnes metodēm un diezin vai cer, lai kāds palīdzētu viņiem noņemt spriedzi šādā veidā.

Kā uzskata psihologs Novara, bērni, neatkarīgi no vecuma, piedzīvo neizpratni, kad parasti mīlošais vecāks, kurš vienmēr gatavs palīdzēt, pēkšņi viņus soda, iespējams, emociju radīta spiediena rezultātā.

Autoritāte ir kaut kas, ko var nopelnīt ar labu audzināšanas organizāciju, spēju strādāt pie attiecībām ar bērnu un tikt galā ar emocijām. Vēlme būt saimniekam balstās tikai uz tiekšanos pēc varas, bet varas elements jau ir attiecībās starp bērnu un vecāku. Nav nepieciešams palielināt tās daļu, izmantojot sodus, tev tā vienkārši ir jāizmanto pareizi.

Ja 10 mēnešus vecs mazulis, sēžot krēsliņā, uz grīdas met karotīti, absolūti nav nepieciešams viņam norādīt, kurš mājās ir saimnieks, briesmīgā balsī pieprasot nekavējoties pārtraukt šo darbību. Bērns ir pārlieku mazs: viņam karotītes nomešana uz grīdas ir rotaļa, mūzika. Turklāt viņu izklaidē arī vecāku reakcija, norāda psihologs.

Novara arī skaidro vēl kādu būtisku lietu: komandēt nav pedagoģiski. Komandas ir pagātnes mantojums, kas aizgūts vēl no militārās kultūras, kas, iespējams, vēl turpinās arī mūsdienu armijā. Tas, kurš ir galvenais, komandē, bet tas, kurš atrodas pakļautībā, pakļaujas.

Mēdz būt arī tā, ka bērns ar asarām piespiež vecākus atteikties no soda. Iespējams, vecāks arī pats nav īsti pārliecināts par savas taktikas pareizumu. Tāpēc labāk uzreiz izmantot citas metodes.

Šis mīts vēsta, ka bērns, kurš nebaidās no soda, necienīs vecākus. Šī arīdzan ir sena ideja, kas atspoguļojas faktā, ka daudzi domā – bailes kaut ko zaudēt vai tikt pazemotam var kaut ko bērnam iemācīt. Tādi cilvēki uzskata, ka sodīšana rada spēcīgu emocionālu reakciju, un tāpēc tā var palīdzēt izlabot nevēlamu uzvedību.

Šis ir pesimistisks skatījums uz bērna dabu. Tas pastāv jau ļoti sen, bet mūsdienu zināšanas par bērnu un pusaudžu psihisko veselību pierāda, ka šādam redzējumam nav pamata. Ir nepareizi domāt, ka bērni speciāli neklausa, provocē un taisa kaprīzes, pārkāpj noteikumus... "Esmu pārliecināts, ka tas ir pretrunā ar bērna dabu un interesēm. Viņi pilnībā uzticas pieaugušajiem, kuri uzņēmušies atbildību par viņiem rūpēties," saka psihologs Novara.

Šajā mītā parādās aizspriedumi, kas piespiež mūs uzskatīt, ka bērnu-vecāku attiecībām jābūt sarežģītām. Šis ir negatīvs skatījums uz lietām, kas traucē ieraudzīt bērna resursus un spējas. Tas iznīcina uzticību starp vecāku un bērnu un neņem vērā faktu, ka tieši uzticēšanās virza bērnu saziņā ar vecākiem. Sodi nav vajadzīgi. Ir arī citi izglītības veidi. Turklāt tas ir apburtais loks, uzsver psihologs.