Par ko liecina pusaudža klusēšana

Pieklusināts troksnis koridorā, mamma palūkojas no virtuves un redz, ka viņas vecākais dēls, nometis sporta kurpes, izšļūc no koridora. Sveicināties ir bezjēdzīgi: viņš jau ir aizgājis un nedzird. Klikšķis: viņa istabas durvis aizveras, un no tās sāk skanēt skaļa mūzika...

Tas viss nozīmē, ka 15 gadus vecais Antons ir atgriezies no skolas, kur pavadījis lielāko dienas daļu. Mamma nopūšas: "Un tā katru dienu. Spēlējam klusos telefonus. Gada laikā izaudzis par 15 centimetriem un pazaudējis 90 procentus vārdu, kurus kādreiz zināja! Ja dienas laikā mēs dzirdam: "Čau", "Vakariņas būs drīz? un "Pārslēdziet uz futbolu", mājās ir svētki".

Starp citu, šai mammai vēl ir paveicies: daži pusaudži ar vecākiem nekomunicē pat divas trīs nedēļas. Psiholoģe Gaļina Burmenskaja, kurai bieži nākoties dzirdēt šādus stāstus, portālā "Psychologies" pusaudžu klusēšanas tēmu aplūko plašāk.

"Pusaudži ir noslogoti ar saviem pārdzīvojumiem, straujo augšanu un pārmaiņām organismā. Koncentrējies uz sevi un savām iekšējām problēmām, bērns "atdalās" no vecākiem. Tieši tāpēc pāris jautājumu par vakariņām, televizoru vai datoru – tas nav maz, īpaši, ja viņam ir vēlme nomierināt vecākus, paziņot viņiem, ka viss ir kārtībā," uzskata speciāliste.

Sākot no 12,13 gadu vecuma, bērni pakāpeniski attālinās no vecākiem: viņi dod priekšroku komunikācijai ar vienaudžiem. Šāds uzvedības modelis parādījies salīdzinoši nesen, tieši tāpat kā izpratne "pārejas vecums" – pārejas laiks no bērnības pieaugušo dzīvē.

"Protams, paaudžu konflikts pastāvējis vienmēr, bet dzīve tomēr bija citāda, agrāk no pusaudžiem tika gaidīts vairāk pūļu: uz viņiem paļāvās saimnieciskajās lietās un arī jaunāko bērnu audzināšanā. 1960. – 1970. gados parādījās atsevišķa pusaudžu un jauniešu kultūra ar tās galveno atribūtiku – rokmūziku," akcentē psiholoģe.

"Mūzika aizstāja vārdus: jaunieši attiecību ar vecākiem vietā sāka veidot attiecības, pirmkārt, ar saviem vienaudžiem. Turklāt mājās veicamo rūpju apjoms tika būtiski atvieglots, pateicoties tehnikas ienkāšanai sadzīvē, tāpēc reālas nepieciešamības pusaudžus piesaistīt saimnieciskām lietām praktiski vairs nebija," norāda socioloģe Mišela Fīza.

Mobilais tālrunis, televizors, spēļu konsoles, dators ar internetu pusaudža istabā "paplašina grāvi, kas bērnus atdala no vecākiem". Pieaugušie neizbēgami zaudē savu autoritāti un nozīmi, toties vienaudži ar līdzīgām problēmām, jautājumiem un interesēm var saprast un dalīties pārdzīvojumos viens ar otru, akcentē Burmenskaja.

Bērna nevēlēšanās komunicēt ar vecākiem pati par sevi nav iemesls uztraukumam. Pusaudža noslēgtība ir otra puse tai vētrai, kura plosās viņa iekšienē. Viņam ir grūti nosaukt vārdos visu to jauno, kas ar viņu norisinās.

"Mainās ķermenis, uztvere par notiekošajiem procesiem, tiek kritizēti iepriekšējie skatījumi, visbeidzot – viņš pirmo reizi nopietni iemīlas... Dažreiz bērns ir tik ļoti koncentrējies uz problēmu, ka vienkārši nav gatavs to apspriest. Bet var arī būt, ka viņš kautrējas vai baidās, ka izpļāpās to, kas skar tikai viņu," skaidro psiholoģe.

Lai izaugtu, izveidotu sevi, pusaudzim nepieciešams filtrs, kas viņu atdala no vecākiem. Aiz tā viņu nevar atklāt, un tad viņa "es", kas nav aizsniedzams svešām domām, var nobriest, paļaujoties uz savu pieredzi, paša lēmumiem un kļūdām.

"Vecāki vēlas, lai pusaudzis pret viņiem būtu atklāts, teju caurspīdīgs, lai viņus klausītu. Viņi nevis vienkārši runā ar tiem, bet cenšas iedarboties, panākt, kritizē... Un brīnās, ka komunikācija neveicas. Kad pieaugušie steigā skaidro savas tiesības, "kā ir pareizi" un "kā vajag", viņi pusaudžos izraisa pretestību, tāpēc, ka iejaucas viņu dzīvē, rada sajūtas, ka viņus izrīko," skaidro psiholoģe.

Šajā vecumā bērns sāk izmēģināt daudz jauna, piedzīvo virkni neērtību, sajūsmu un nepārliecību... Taču šis "lidojums" tiek pārtraukts, kad mamma ar tēti sāk "mācīt dzīvot". Sanāk, ka klusēšana vairumā gadījumu ir vienkāršs pašsaglabāšanās veids, lai pasargātu sevi no attiecībām ar apkārtējiem.

Valoda ir tas apgabals, kurā pieaugušais vienmēr ir stiprāks: no vecākiem bērns pārņem runasveidu, dialogā ar viņiem mācās runāt, no viņiem vēlas atdalīties, izmantojot vārdiņus, kurus pieņemts lietot vienaudžu pulkā. Bet vecāki vēlas saglabāt kontaktu ar savu pieaugušo dēlu vai meitu.

Nav nepieciešamības visu laiku censties ielīst bērna ādā, izspiest no viņa informāciju par jebkuru cenu. Pamēģini padalīties savos pārdzīvojumos, palūdz padomu, pastāsti, kā tu nonāci līdz kaut kādam lēmumam. Papildus iepriekš minētajam tu parādīsi, kādiem vārdiem var runāt par jūtām un pārdzīvojumiem, kā arī pārliecināsi savu bērnu, ka tev ar viņu ir interesanti, ka tu cieni un novērtē viņa padomus, iesaka psiholoģe.

Starp citu, Antons, ko pieminējām pašā raksta sākumā, nepavisam sevi neuzskata par klusētāju – "Nav tiesa, ka es nerunāju ar mammu, vienkārši es nevēlos ar viņu runāt par visu. Bet vēl man nepatīk, kad mūsu saruna pēkšņi kļūst līdzīga nopratināšanai, un, jā, vēl komplektā ar apvainojumiem... Kas tad man atliek? Tikai klusēt – tā ir vieglāk izvairīties no strīdiem. Bet es lieliski komunicēju ar draugiem un pat ar viņu vecākiem."

Tas ir pilnīgi dabiski: pieaugušais "no malas" nepieņem viņa rīcību (ārējo izskatu, spriedumus) tuvu pie sirds, ir daudz delikātāks, atturīgāks, neapspriež un nepieprasa atklātību... proti, nedara to, kas tk ļoti nepatīk šī vecuma bērniem.

Ir svarīgi uzturēt labas attiecības ar sava bērna draugiem. Ja rodas iemesls uztraukumam, tu vari pavaicāt kādam no viņiem, kas notiek ar tavu bērnu... Daudz satraucošāka situācija, kad pusaudzis pārtrauc kontaktēties pat ar draugiem, atgrūž tos, kurus iepriekš mīlējis, skaidro Burmenskaja.

Ja tas ievelkas, var būt nepieciešama psihologa palīdzība. Kā to pateikt pusaudzim? Tā, lai viņu neaizvainotu: piedāvā bērnam pie speciālista doties patstāvīgi ("Tu jau esi pieaudzis un pilnībā tiksi galā pats") vai pierakstieties uz konsultāciju kopā, pasakot viņam, ka tevi uztrauc jūsu abu atsvešināšanās. Turklāt arī pieaugušais var kaut ko pamācīties, piemēram, prasmes aktīvi klausīties.

Aktīvi klausīties nozīmē "atgriezt" stāstītājam to, ko viņš tev pavēstījis, nosaucot viņa jūtas. "Tu esi sarūgtināts un dusmīgs", "Tev nepatīk iet uz skolu", "Tu nevēlies draudzēties ar tiem, kuri tev dara pāri". Pavēstot, ka tu bērnu esi sadzirdējis un neatstāj viņu vienu ar saviem pārdzīvojumiem, tu sniedz pusaudzim iespēju izteikties un atrast savu risinājumu nebūt ne vienkāršajai situācijai, savā grāmatā "Kā komunicēt ar bērnu. Kā?" norāda tās autore psiholoģe Jūlija Hipenreitere. Citus šīs psiholoģes padomus bērnu audzinšānā atradīsi šajā rakstā.

Lai gan pusaudžu klusēšana ir pilnībā dabiska, bet kā tad rīkoties vecākiem? Kas palīdzēs uzturēt ar viņiem saikni, kas zūd šajā klusēšanā? Nevajag par jebkuru cenu meklēt tieši verbālu komunikāciju, dažreiz pietiek ar kopīgām nodarbēm: "Es redzu, ka tu tagad nevēlies runāt, nāc, iedzersim vienkārši kafiju (aiziesim uz kino, pagatavosim kaut ko vakariņās)".

Prasme sarunāties vienam ar otru – tā nav tikai spēja izteikt vārdus. Tā ir prasme īpašā veidā organizēt ģimenes dzīvi: uzticību, atklātību, draudzīgumu. Jo šādās ģimenēs ne tikai stāsta, bet arī klausās.

Mūsu raksta "varonis" – nerunīgais Antons, atzinies, ka viņam patīk kopā ar tēvu braukt visādās darīšanās un runāt par jebko, tikai ne par sevi... Var atcerēties arī citu ģimeņu stāstus: 13 gadus vecajai Marinai nepatīk ar māti dalīties jaunumos, bet viņa ar prieku kopā ar viņu skatās seriālus vai pasēž kopā virtuvē, kad mamma gatavo vakariņas. 14 gadus vecie dvīņi – zēns un meitene – katru nedēļu ar prieku kopā ar vecākiem dodas uz baseinu...

Tātad, pamazām par pieaugušajiem kļuvušie bērni joprojām gaida atbalstu no vecākiem? Gan jā, gan nē. Jā, viņiem ir ļoti svarīga pārliecība par to, ka vecāki viņus mīl un vienmēr būs gatavi palīdzēt, ja bērns to lūgs. Bet apzinies – vecāki šī vecuma bērniem vairs nav pirmajā vietā. Tagad viņiem ir nepieciešama brīvība, patstāvība, bezgalīgas (reālas un virtuālas) sarunas ar vienaudžiem. Bet vecāku uzdevums – balansēt uz smalkās robežas, interesējoties par viņu dzīvi, bet nenosaucot savu vērtējumu. Ieklausīties viņu klusēšanā, kura saka: "Palaid mani vaļā, bet nepamet!" Tiesa, nemaldināsim sevi: to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet ir vērts mēģināt!