Pieklusināts troksnis koridorā, mamma palūkojas no virtuves un redz, ka viņas vecākais dēls, nometis sporta kurpes, izšļūc no koridora. Sveicināties ir bezjēdzīgi: viņš jau ir aizgājis un nedzird. Klikšķis: viņa istabas durvis aizveras, un no tās sāk skanēt skaļa mūzika...
Tas viss nozīmē, ka 15 gadus vecais Antons ir atgriezies no skolas, kur pavadījis lielāko dienas daļu. Mamma nopūšas: "Un tā katru dienu. Spēlējam klusos telefonus. Gada laikā izaudzis par 15 centimetriem un pazaudējis 90 procentus vārdu, kurus kādreiz zināja! Ja dienas laikā mēs dzirdam: "Čau", "Vakariņas būs drīz? un "Pārslēdziet uz futbolu", mājās ir svētki".
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit