Kādam jābūt labam tēvam – no bērna dzimšanas līdz sirmam vecumam

Lūk, psihologu veidotais portāls "Psychologies" piedāvā špikeri jaunajiem tētiem par bērna attīstības stadijām un vajadzībām dažādos vecumposmos!

Bieži var dzirdēt dažādus nostāstus par sliktiem tēviem. Viņi pamet bērnus likteņa varā, nerūpējas par viņiem, dažreiz pat sit... Tomēr nav jau tik traki, ne visi tēvi ir slikti, par laimi – netrūkst arī labo tētu, un jātic, ka to ir vairāk... Un pēdējo gadu laikā viņu kļūst arvien vairāk un vairāk – tādu tēvu, kuri ar interesi seko līdzi bērnu attīstībai. Viņi vienmēr atbalsta bērna pāreju no viena perioda jaunajā dzīves etapā, turklāt gan priecīgos, gan ne tik priecīgos brīžos. Un kas ir vissvarīgākais, viņi prot par bērniem rūpēties, neliedzot atvasei būt patstāvīgai. Šajā jautājumā ir iespējams atrast pareizo līdzsvaru.

Psihoterapeite Kristīna Hamonda ir pārliecināta, ka tēviem ir uzmanīgi jāaplūko astoņas psihoemocionālās attīstības stadijas, kuras savulaik atklājis psihologs Ēriks Ēriksons.

Šajā periodā māte mazuli parasti vēl baro ar krūti, tādēļ tēvam ir grūtāk izveidot ar viņu kontaktu, tomēr viņš vienalga var izveidot uzticības pilnas attiecības – sarunājoties ar zīdaini, auklējot viņu un mainot viņam autiņbiksītes.

Tādā veidā veidojas spēcīga pozitīvā saikne, pateicoties kurai bērns var justies drošībā, zinot, ka visas viņa fiziskās, psiholoģiskās un emocionālās vajadzības tiks apmierinātas. Tā kā mazulis vēl nav spējīgs pats par sevi parūpēties, viņa vajadzības apmierina vecāki (vai arī tie, kuri tos aizstāj).

Veiksmīga šīs attīstības stadijas pabeigšana vieš cerības nākotnei.

Šajā periodā bērnam parādās vēlme eksperimentēt un pamēģināt kaut ko jaunu, viņš mācās staigāt, runāt, lietot tualetes podu, ēst cieto barību. Tēvs, kurš bērnam ļauj attīstīties bez hiperaprūpes, palīdz viņam kļūt drosmīgam un izlēmīgam.

Otra stadija ievērojami atšķiras no pirmās ar to, ka vecāki jau neapmierina visas bērna vajadzības, bet ļauj viņam sākt darīt to patstāvīgi.

Veiksmīga šīs fāzes attīstība sniedz bērnam iespēju justies kā personībai.

Šajā vecumā vētraini attīstās motorās prasmes – bērns mācās vizināties ar trīsriteni, patstāvīgi apģērbties, mest bumbu. Viņš patstāvīgi spēlējas, izmanto fantāziju, pats rada spēles noteikumus un nosaka mērķus. Tēvi, kuri apbrīno bērna iztēli šīs rotaļas izdomāšanā un paši ar prieku spēlējas ar bērnu, palīdz viņam attīstīt radošās spējas un mērķtiecību.

Hiperaprūpe, kura vēl bija pieļaujama agrākā vecumā, tagad bērnā rada neapmierinātību.

Jā, atbildēt uz bezgalīgajiem "kāpēc" var būt nogurdinoši, bet labi tēvi saprot, cik svarīgas bērnam ir zināšanas, kas ļaus viņam justies kompetentam.

Šī perioda sākumā attīstās kritiskās domāšanas spējas. Tēvam var būt ne tik vienkārši pierast pie tā, ka viņš vairs nav pats svarīgākais cilvēks bērna dzīvē (pusaudzis vecākus pat var uzskatīt par muļķiem).

Taču labi tēvi ir spējīgi bez apspriešanas un spiediena izdarīšanas sniegt bērnam iespēju pārskatīt savu skatījumu uz dzīvi, tādā veidā viņam palīdzot saprast, kas viņš ir, veidot savu identitāti. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, kam nebūt ne visi vecāki ir gatavi, un tāpēc daudzās ģimenēs rodas sarežģījumi ar pusaudžu audzināšanu.

Kristīna Hamonda pieļauj, ka pašreizējai paaudzei šī fāze ieilgst – nevis līdz 18, bet gan 21 gada vecumam. Tikai tad mūsdienu jaunajam cilvēkam veidojas sava identitāte.

Nav iespējams sasniegt patiesu dvēseles tuvību ar citu cilvēku, ja nav izveidojusies sava identitāte. Bērnam pieaugot, ir pilnīgi dabiski arvien vairāk attālināties no vecākiem. Diemžēl mūsdienu pasaulē dažreiz tas nenotiek, un iepriekšējā fāze pārāk ieilgst.

Tēvi, kuri rūpējas par mūsdienīgu sava bērna attīstību, ir spējīgi maigi un bez vardarbības palīdzēt viņam "izlidot no ligzdas" un atrast sevi sabiedrībā.

Šajā dzīves stadijā tēvs jau vairs nevar mācīt savu dēlu vai meitu, bet var vien kalpot par piemēru. Labi tēvi visu laiku attīstās, sasniedz profesionālus panākumus un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Viņiem patīk darbs, un viņi interesējas par savu bērnu karjeru.

Viedums nāk ar vecumu, un labi tēvi labprāt dalās savā pieredzē un novērojumus. Viņi nav uzmācīgi un sniedz padomus, bet tikai tad, ja viņiem tos lūdz. Viņi nenosoda savus pieaugušos bērnus par kļūdām un lepojas ar viņu sasniegumiem.