Nepateicība – pasaules alga? Saruna par pieaugušu bērnu attiecībām ar vecākiem

Veselovskis norāda, ka attiecības ar vecākiem vienkāršoti var skatīt caur došanas un ņemšanas prizmu – cilvēks savas dzīves sākumā ir ņēmējs, bet pieaugot var sākt dot arī citiem. "Ja attīstība notiek normāli – cilvēks izaug, pieaug, tad viņš var dot. Būtu labi, ja vecākiem būtu, ko dot, un dodot viņi kļūtu vēl bagātāki, priecīgāki un justos labi." Tomēr, kad bērni ir izauguši, situācijas ir ļoti dažādas – vieni vecāki spēj dot, piemēram, painteresējoties, kā bērnam iet, uzklausot un sniedzot padomu, bet citi vecāki to nespēj. "Tad viņi kaut ko gaida no bērna, prasa, lai bērns obligāti atbrauc, lai kopā kaut ko dara, lai par viņiem rūpējas," saka psihoterapeits.

Otrajā gadījumā vecāki attiecībās ir ņēmēji. "Daudzi jau pieauguši bērni ir izmisuši un apjukuši – nu kā tad tā." Veselovskis stāsta, ka nereti šādās situācijās vecāki bērnam kaut ko palūdz, lūgums tiek izpildīts, bet miera vienalga nav. "Svarīgi ir saprast situāciju – kāds ir tas vecāks un cik viņš spēj dot," iesaka psihoterapeits. Ja vecāks nespēj dot, piemēram, atkarības dēļ, ir jāmēģina saprast, kā ar to tikt galā. Ir jārēķinās, ka situācija, kad vecāks ir ņēmējs, nav patīkama bērnam, un ir vajadzīgi resursi, lai ar situāciju tiktu galā.