"Piedodiet, bet man vajag brīvdienu!" Tieši ar šādiem vārdiem es lūdzu, lai vīrs ar bērniem aizbrauc uz laukiem pie omes. Tieši tik iedomīgi un egoistiski. Tas nenāca viegli. Līdz sapratu, ka šāds lūgums man ir jāizsaka skaļi ... vārdos, ne tikai savās domās, pagāja krietns laiciņš," raksta dvīņu mamma Kristīne Dzenīte. Viņa atzīst, ka arī mammām-varonēm vajag brīvdienas.
Kristīne ir divu puišu – Kristena un Adriana mamma, kura uzdrošinājās skaļi paziņot – man vajag brīvdienu! Sīkāk par sajūtām, uzdrošināšanos un to, kāpēc mammām vajag laiku, ko veltīt tikai sev, Kristīne raksta savā blogā. Viņa ar prieku piekrita savās sajūtās un pārdomās dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem. Lūk, dvīņu mammas Kristīnes pārdomas!
"Vai tad maz ir smuki tā prasīt savai ģimenei brīvdienu no viņiem? Un tad beidzot mans ego atmodās īstajā laikā: "Nē, vecenīt, tev to vajag! Pēc tam pati atkal čīkstēsi!" Un tā es sabučoju savus puišus, un viņi aizbrauca. Uz visu dienu. Es sajutos tā, kā jutos darbā dienu pirms ilgi gaidītā atvaļinājuma, kurā došos ceļojumā.
Brīžiem "es tak māte" iezagās, un jau tūlīt grasījos sevi salamāt, kā es tā varu, ņemt un teikt – aizbrauciet, lūdzu, gribu atpūsties (nu fuj), bet šoreiz es to bez smalkas iejūtības un diezgan profesionāli noignorēju.
Iepriekšējā nedēļa ar visiem zobu nākšanas bonusiem bija mani izpumpējusi tik ļoti, ka es vairs nespēju...nespēju ne sarunāties, ne smaidīt. Katra diena bija kā izaicinājums, un vēl trakā brīvdienu ieskaņa piekāva mani, līdz es morāli biju "nokautēta". Protams, tas nav tikai šīs vienas nedēļas nopelns, tas viss pa kaktiņiem, pa kambarīšiem ir krājies, bet es pakļāvos viņai...tai sevis daļai, kura ir "es tak māte".
Mammas brīvdiena. Tā sākas tad, kad esi salikusi līdzi visu nepieciešamo bērniem. Kad esi sakārtojusi dzīvoklī atstātās viesuļvētras sekas. Kad esi pagatavojusi ēst un nomazgājusi traukus. Ir! Iekrītot bezspēkā gultā. Esmu gatava brīvdienai.
Zinu, zinu! Tas viss varēja pagaidīt, bet ne man. Es nemāku atpūsties nekārtībā. Tāpēc tieši šādā secībā visu izdarīju un varēju mierīgu sirdi, platu smaidu izbaudīt savu brīvdienu.
Lai gan labprātāk būtu palikusi visu dienu gultā, tomēr nespēju aizliegt sev izbaudīt tik sen kāroto mierpilno atpūtu pie jūras. Kad nav jāņem līdzi puse iedzīves, lai izbrauktu no mājas. Kad jāpadomā tikai par to, cik un ko pati ēdīšu. Kad nav jāskrien nevienam pakaļ. Jau šo rakstot, rodas sasprindzinājums plecos, un acs sāk nemierā raustīties. "Mieru, tikai mieru, šodien Tu atpūtīsies!" saku es sev. Un šoreiz es varēju uzelpot. Ar vienu somu raitā solī doties ārā no dzīvokļa.
Izejot ārā, sajūta, ka gaiss palicis vieglāks. Tik viegli ieelpojams un nomierinošs.
Vai neizklausās briesmīgi? Es baudu dienu bez bērniem? Tik priecīga, jautra un smaidīga. Tāda, kādai būtu (it kā) jābūt katru dienu, esot ar bērniem.
Būtu gatava dejot uz Brīvības ielas. Diena brīvības.
Man nekad iepriekš nebūtu ienācis prātā, ka kādam brīvības definīcija var būt arī šāda. Lai cik ļoti piedzīvojumi četratā būtu forši, tomēr dažreiz ir vērts noignorēt savu iekšā mītošo, dumpīgo "es tak māte" un doties ar savu ego, kur acis rāda. Johaidī, es esmu to pelnījusi.
Kāda gadu sadzīvo ar savu "es tak māte" un pakļaujas tam. Cita jau piekto gadu velk. It kā viss forši. Uznāk bēdas, dusmas, bet tak pāries. Un tā gadu no gada. Skumjas iestumjam kādā kambarī un turpinām. Un ko tad, kad atvērsi šo kambarīti, bet jaunām skumjām vairs nebūs vietas? Tās vairs nebūs kur paslēpt! Vai tad sapratīsi, ka pienācis laiks sev? Ka tāds iekšējais stāvoklis nav vēlams ne tev, ne tavai ģimenei?! Vai gāzīsi šo vezumu pāri visiem uzreiz? Vai varbūt pa mazumiņam...par sīkumiņu, ar zāģīti, ar vīlīti, ar adatiņu nodosi to vīram...vai varbūt bērniem?! Teiksi, bet man jau nav iespējas. Mums arī ikdienā nav. Tāpēc brīdī, kad tāda ir, tā ir jāķer ne aiz astes, bet aiz visa rumpja un jāizmanto.
Jā, tu esi mamma. Tā bija, ir un paliek mūsu izvēle. Tie ir mūsu bērni. Bet diemžēl vai par laimi ir brīži, kad mums vajag šo mazo brīvības garšu kā dopingu, lai ar jaunu dzinuli mēs ar prieku sagaidītu nākamo dienu. Nevis ar nopūtu paziņojot – atkal jauna nedēļa, un atkal man tas viss vienai. Tā nenotiks, ja būsi uzlādējusi sevi ar enerģiju, ar sarunām, kas nav par autiņbiksītēm, zobiem, bērnu miegu un... stop! Par šo šoreiz nē.
Lai izdodas atrast kompromisu starp šīm divām spēcīgajām pusēm, kas mīt mūsos – "es tak māte" un savu ego."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
