Tā nav cīņa ar pretinieku, bet pašam ar sevi. Bērns, divcīņas sports un ieguvumi no tā

Bokss ir divcīņa ringā ar dūrēm speciālos cimdos. Savukārt kikbokss ir cīņas sports, kurā papildus boksa elementiem ir atļauts izmantot sitienus ar kājām. Ābele atklāj, ka kikboksa treniņos ir lielāka daudzveidība un mazajiem ķipariem vislabāk būtu sākt trenēties kikboksā un pēcāk, sasniedzot pusaudža vecumu, pāriet uz boksu. “Kikbokss ir kā kopums, kurā ir ieliktas visas fiziskās īpašības – koordinācija, lokanība, veiklība, ātrums,” piebilst Ābele.

Bērni treniņos tiek dalīti pa vecuma grupām, un katrā grupā tiek izmantotas dažādas fiziskās un psiholoģiskās pieejas. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērniem nodarbības notiek, izmantojot spēles. Ābele uzsver, ka šajā vecumā svarīgākais ir visu darīt ar prieku, kam arī tiek pievērsta īpaša uzmanība. Pirmsskolas vecumā kikboksa un boksa treniņos bērni attīsta tādas iemaņas kā koordināciju, līdzsvaru un spēju ilgstoši noturēt uzmanību. Tāpat tiek attīstītas arī sociālās prasmes un spēja sadarboties. Bērnam pieaugot, vairāk uzmanības tiek pievērsts spēka un sitiena tehnikas attīstībai, kā arī ātrumam un izturībai.

Būtu maldīgi domāt, ka viss, ko bērnam dod sports, ir fiziskā attīstība. Koordinācija, līdzsvars, fiziskā izturībā, ātrums un muskuļu attīstība ir tikai viena daļa no tā, ko ķipars var iegūt, trenējoties kikboksā vai boksā. Šis sporta veids bērnam arī palīdz būt disciplinētam, pārvarēt bailes un grūtības, iemācīties ar cieņu izturēties pret otru. “Atbilstoši vecuma posmam mēs bērniem uzdodam uzdevumus, kuru izpildē viņiem ir jāpārvar sevi,” stāsta Ābele. “Pēc tam viņš ar katru reizi, kad ir pārvarējis pats sevi, kļūst spēcīgāks kā cilvēks un personība. Tas vēlāk dzīvē viņam palīdz pieņemt lēmumus un pastāvēt par sevi.” Arī klīniskā psiholoģe Maija Zvilna uzsver, ka divcīņas sportam ir vairāki emocionālie un psiholoģiskie ieguvumi, piemēram, pašapziņas celšanās, disciplīna un paškontrole.

Trenējoties boksā un kikboksā, bērnam ir nepārtraukti jāiemācās sevi pārvarēt. “Tā nav cīņa ar pretinieku, bet gan ar sevi,” skaidro Ābele. “Tev nemitīgi galvā maisās bailes un domas, ka tu to nevari izdarīt, bet tev sev pašam jāiestāsta pretējais.” Pēc katras cīņas vai pat treniņa bērns kļūst emocionāli spēcīgāks, un nākamreiz viņam būs vieglāk pārvarēt bailes.

Tāpat bērns, trenējoties cīņas sportā, jūtas piederīgs kādai grupai – te viņš atrod sev draugus, jūtas gaidīts, mīlēts un vajadzīgs. Arī tas palīdz bērnam attīstīties un izaugt par spējīgu pieaugušo.

Neskatoties uz to, ir vecāki, kas neved atvases trenēties cīņas sportā, jo uzskata – tas vairos bērna agresivitāti.