Bērns slimnīcā viens pats. Auklīte Baiba par atbalstu mazajiem pacientiem  (1)

2018. gada 5. februārī tika uzsākts darbs saistībā ar iniciatīvu "Lielas rūpes par mazajiem", emocionālais atbalsts slimnīcā ir sniegts 47 bērniem no institūcijām, septiņiem bērniem no audžuģimenēm, vienam aizbildnībā esošam bērnam un 32 bērniem no daudzbērnu ģimenēm, kuru vecāki dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt blakus savām atvasēm.

Iniciatīvas autore un divu dēlu mamma Linda Penēze stāsta, ka ideja par šādu iniciatīvu radās pēc kādas mammas ieraksta "Facebook". Sieviete rakstīja, ka kopā ar savu bērniņu atrodas slimnīcā, vienā nodaļā ar mazuli no bērnunama, kurš uz slimnīcu bija atvests pilnīgi viens, bez nevienas mīļas rotaļlietas, turklāt nemitīgi raudāja. Toreiz šī mamma aicināja sagādāt mazulim rotaļlietas, kas varētu viņam palīdzēt justies labāk. "Tā bija pirmā reize, kad uzzināju par to, ka šāda problēma pastāv," atceras Linda. Pēcāk par šo problēmu atgādināja arī žurnālisti. Tad arī Linda saprata – viņas aicinājums ir palīdzēt šiem bērniem. "Ticu, ka šo ideju īstenot ir viens no manas dzīves aicinājumiem, ko Dievs ielicis manā sirdī. Iepriekš nekādi nebiju saistīta ar bērnunamiem, sociālo jomu vispār, taču sirdī bija dzimusi sāpe par šiem bērniem," viņa stāsta.

Taču Linda viena pati nevarētu būt par atbalstu visiem bērnunama bērniem, kas nonāk slimnīcā. Viņas uzticamākie palīgi ir auklītes, kuras ik dienu ir blakus tiem bērniem, kuriem viņu klātbūtne ir nepieciešama visvairāk. Šobrīd "Lielas rūpes par mazajiem" kolektīvā ir sešas auklītes, un Baiba Blaus ir viena no viņām. Baiba sarunas laikā atklāj, kādi ir viņas darba pienākumi, kas viņu motivēja būt daļai no iniciatīvas, kā arī dalās gan sava darba prieka pilnajos, gan grūtajos brīžos.

Ikdienā Baiba un citas auklītes sniedz emocionālo atbalstu bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ slimnīcā ir vieni paši. "Mūsu uzdevums ir būt klāt bērnam visās viņa emocionālajās vajadzībās," skaidro Baiba. Taču auklītes sniedz ne tikai emocionālo atbalstu, bet arī palīdz praktiski – palīdz nomainīt autiņbiksītes, pabarot bērnu utt.

Katrai auklītei tiek piesaistīts viens bērns, kuram viņa sniedz nedalītu uzmanību līdz brīdim, kad mazais ir atveseļojies un var doties prom no slimnīcas. Tās var būt dažas dienas, dažas nedēļas vai pat vairāki mēneši. Baiba stāsta, ka bijusi situācija, kad bērns slimnīcā bijis pat pusotru gadu. Kopā ar bērnu tiek pavadītas aptuveni 12 stundas dienā.

Baiba stāsta, ka katrai auklītei, kas izvēlējusies kļūt par daļu no "Lielas rūpes par mazajiem", ir savs unikālais stāsts par to, kā un kad viņa sapratusi – šī ir mana vieta, es vēlos to darīt. Arī Baibai ir savs stāsts, kas sākas aiz Latvijas robežas – Norvēģijā, kur sieviete divus gadus pildīja misijas darbu kristīgajā skolā. "Tajā brīdī man bija daudz laika, lai domātu, ko vēlos darīt tālāk," viņa stāsta. "Jau kādu laiku man sirdī bija bērnunama bērni, bet pirms pāris gadiem viņiem bija grūti piekļūt." Kad Baiba atgriezās no misijas darba Norvēģijā, viņa saprata, ka vēlas iet virzienā, uz kuru norāda viņas sirds, un palīdzēt bērnunama bērniem. Šīs domas vadīta, sieviete sāka apmeklēt dažādus seminārus un lekcijas, kurās tika runāts par un ap šo tēmu.

Par "Lielas rūpes par mazajiem" iniciatīvu Baiba uzzinājusi no "Facebook", kur Linda bija paziņojusi par lekciju, kuras laikā interesenti tiks iepazīstināti ar iniciatīvas galveno mērķi un plānoto darbību. "To visu klausoties, sapratu, ka es to gribu darīt," stāsta Baiba. Sieviete atceras, ka lekcijas laikā izskanēja problēma – ir bērni, kuri slimnīcā vēl aizvien uzturas vieni paši, tostarp arī zīdaiņi. Baiba atzīst – tajā brīdī likās netaisnīgi, ka mazajiem jāpiedzīvo šāds liktenis. "Šī skumjā realitāte saslēdzās kopā ar iekšējo misijas apziņu, un man likās – ir jāmēģina," viņa stāsta.

Baiba atceras, ka šādi sevi izaicināt un uzsākt darīt ko tādu, ko viņa nekad iepriekš nav darījusi, esot bijis bailīgi. Viss šķita jauns – gan darbs ar bērnunama bērniem, gan darbs slimnīcā. "Neskatoties uz tā brīža bailēm, šobrīd esmu sev pateicīga, ka saņēmos un atsaucos savas sirds aicinājumam," stāsta sieviete.

Galvenā šī darba atslēga ir atrast pareizo veidu, kā komunicēt ar bērnu, un šajā komunikācijā būt patiesam, jo tikai tā var iegūt bērna uzticību, kas pēcāk palīdz viņam justies droši. "Ja viņš redz, ka apsolītās lietas notiek, piemēram, ka es vakarā aizeju, bet nākamajā dienā atgriežos, bērns kļūst daudz mierīgāks," viņa skaidro.

Baibas atziņa ir – bērniem nedrīkst neko lieki solīt. "Viņi atpazīst patiesumu, tāpēc tev jābūt ļoti konkrētam un jārunā ar viņu cieņpilni un kā ar līdzvērtīgu, nevis jāsola zelta kalni," viņa atklāj.

"Lielas rūpes par mazajiem" auklītes stāsta, ka ļoti bieži gadās tā, ka viņas ļoti pieķeras aprūpējamajiem. Baiba atzīst – šo darbu būtu grūti darīt, ja to uztvertu tikai kā darbu. Neskatoties uz to, ir jāiemācās, izejot no slimnīcas, beigt domāt par darbu.

Taču nereti atvadīties ir grūti ne tikai auklītēm, bet arī bērniem. "Ir daudzi, kuriem katras atvadas ir jauna trauma, jo viņiem dzīvē no ļoti daudz kā ir bijis jāatvadās," viņa skaidro.

Katram darbam ir sava garoziņa. Arī esot par atbalstu kādam, kam tas nepieciešams visvairāk, tavā ceļā var stāties dažādas grūtības. Pēc Baibas domām, auklītes darbā visgrūtākais ir bijis cīnīties ar savu nedrošību, kas liedz tev pilnvērtīgi palīdzēt un grauj tevi no iekšas.

Nedrošība nereti mijas arī ar vainas apziņu – es neesmu gana laba un nespēju palīdzēt šim bērnam. "Šis darbs katrai no mums izcēla uz āru vislielākās bailes un nedrošības," viņa stāsta. "Bērns ir ideāls podziņu spiedējs. Viņš nospiedīs visas tās pogas, par kurām neviens pieaugušais pat nevarētu iedomāties." Tāpēc, kad mazais ir atklājis visas tavas bailes un nedrošības, tev jāiemācās skatīt tās sejā un ar tām cīnīties. Taču, lai atzītu – es nezinu, ko šajā situācijā iesākt, un netieku galā, ir nepieciešama liela drosme.

Baiba atklāj, ka ir bijušas situācijas, kad viņa centusies palīdzēt bērnam atvieglot emocionālo vientulību un sāpes, bet tikusi atraidīta. Tieši šī bija lieta, ko sākumā esot bijis visgrūtāk pieņemt. "Tu šādās situācijās automātiski sāc vainot sevi un domāt, ka esi slikta. Arī tas nāk no nedrošības pašai par sevi," viņa skaidro.

Taču šo divu gadu laikā, kopš Baiba strādā par auklīti, nedrošība ir mazinājusies. "Es tagad spēju pieņemt, ka varu justies emocionāli nogurusi un dažreiz netikt galā vai nezināt, kā palīdzēt," viņa atzīst.

Baiba atklāj, ka viena no svarīgākajām lietām, darot šāda veida darbu, ir pareizā motivācija. "Ja motivācija ir pašam justies labi, tad tev šo darbu nevajadzētu veikt. Taču, ja cilvēka motivācija ir mazliet pāri stāvoša, piemēram, palīdzēt citiem, tad var sākt prātot – iespējams, tas ir darbs tev," stāsta auklīte. Viņa piebilst, ka neviena no sešām "Lielas rūpes par mazajiem" auklītēm nav perfekta, katrai ir savas stiprās un vājās puses, taču pareizā motivācija palīdz darīt šo darbu pēc labākās sirdsapziņas un norāda pareizo virzienu brīžos, kad šķiet, ka esi apmaldījies.

Motivācija ir ne tikai tā, kas tevi dzen uz priekšu, bet arī dod stimulu mācīties. Baiba atklāj, ka šo divu gadu laikā ir mācījusies ne tikai daudz praktisku lietu – kā rūpēties par bērnu, kā uzsākt sarunu, kā nolasīt viņa vajadzības, bet arī apguvusi prasmi mainīt sevi un pielāgoties katra bērna vajadzībām.

Tāpat šādā darbā ir svarīgi, lai cilvēks spētu dot, negaidot rezultātu. "Bieži vien mēs esam pavadījušas laiku kopā ar bērniem, bet mums nav ne jausmas, vai ieguldītais darbs ir nesis augļus. Sevišķi situācijās, ja bērns nerunā," skaidro auklīte. "Bet, ja tu pats tici, ka tava klātbūtne bērnam ir svarīga un vajadzīga, tas dod pavisam citu gandarījumu un piepildījumu."

"Man katra mazā uzvara, kad redzu, ka bērniņš spēj kontrolēt savas emocijas vai komunicēt par savām vajadzībām, kļūst mierīgāks, labāk paguļ diendusu vai ir atvērtāks, ir lielākais ieguvums," atklāj Baiba. Tāpat arī situācijas, kad bērns, kurš ir guļošs un nespēj pakustēties, spēj ar smaidu vai kā citādi atsaukties uz auklītes darbībām – dziedāšanu, glāstiem, uzmundrinošiem vārdiem un klātbūtni, parādot, ka viņam tas patīk, liek justies mīlētam un drošībā, ir liels ieguvums. "Katrs brīdis, kad man izdodas nolasīt bērna vajadzības arī situācijā, kad viņš pats nespēj tās skaidri formulēt, dod milzīgu gandarījuma sajūtu," viņa piebilst. "Tās ir manas mazās uzvaras."

Lūk, divi no daudzajiem Baibas uzvaras stāstiem, kuri palīdzējuši viņai saprast, cik svarīgs ir darbs, ko viņai ir iespēja darīt!

Pirmais stāsts ir par četrgadīgu meitenīti. Sauksim viņu par Katrīnu (vārds mainīts). Katrīna savā dzīvē bija piedzīvojusi ļoti daudz traumējošu gadījumu, kā rezultātā viņa bija emocionāli salauzts bērns. Baiba atminas, ka pirmajā satikšanās reizē Katrīna uz viņu aizdomīgi skatījusies, taču brīdī, kad auklīte ieminējusies, ka labprāt padzertos, meitene aši aizskrējusi palūgt personālam ūdeni. "Mani tas šokēja, jo viņa ir bērns un viņai nevajadzētu rūpēties par mani," atzīst Baiba. Kādā citā mirklī mazā pamanījusi, ka sievietei atsējusies kurpe, un viņa uzreiz pietupusies un sākusi siet ciet kurpju aukliņas. Savukārt brīdī, kad auklīte centās parūpēties par Katrīnu, meitene bija pilnībā noraidoša. "Tajā brīdī es sapratu, ka viņa jau ir mazs pieaugušais," atminas Baiba. "Viņa šajā īsajā dzīves laikā bija iemācījusies pati ar visu tikt galā, un viņai pieaugušais vairs nebija vajadzīgs." Veroties nākotnē, bija skaidrs – ja tas tā turpināsies, Katrīna izaugs par pieaugušo, kuram nebūs vajadzīgi citi cilvēki, un viņai būs problēmas veidot attiecības. Baiba atzīst – bija sāpīgi redzēt četrgadīgu bērnu, kas zina visus zāļu nosaukumus un pilnībā spēj pats par sevi parūpēties. "Tādam bērnam nav jābūt," viņa piebilst. Taču Baiba nolēma mainīt meitenes dzīves principu, neļaut viņai rūpēties ar auklīti un iemācīt saņemt rūpes no kāda cita. Pēc pāris mēnešiem, kurus Baiba pavadīja kopā ar Katrīnu, meitene pamazām sāka mainīties. Tajā brīdī Baiba sapratusi, cik svarīgs ir darbs, ko viņa dara, un cik labi, ka kāds var būt blakus bērnam, kas citu acīs atzīts par nevajadzīgu.

Otrais stāsts ir par zēnu ar kustību traucējumiem, kuru nosauksim par Pēteri (vārds mainīts). Baibai slimnīcas personāls pavēstīja, ka zēns spēj pateikt tikai "jā" un "nē". Tas auklīti neesot nobiedējis, jo viņai jau iepriekš bijusi pieredze ar šādiem bērniem. "Katrs šāds bērns vienmēr kaut kādā veidā komunicē," stāsta Baiba. Pēc 12 kopā pavadītām stundām sieviete bija uzzinājusi daudz jauna par Pēteri – kas viņam patīk, kas nepatīk, par ko viņš ir uztraucies un ko labāk darīt un nedarīt. Kad Baiba nodevusi šo informāciju slimnīcas personālam, visi bijuši pārsteigti. "Atceros, ka māsiņa man jautāja, kā es to visu zinu, uz ko atbildēju, ka viņš man to izstāstīja," atminas Baiba. Slimnīcas personāls bija pārliecināts, ka zēns nerunā, taču tā nav. Pēterim ir runas traucējumi, tāpēc cilvēki bieži vien viņu līdz galam nesaprot vai pārprot, tādēļ arī zēns nolēmis vienkārši klusēt. "Mana lielākā atklāsme šajā situācijā bija – mēs katrs gribam būt sadzirdēti, pamanīti un novērtēti. Ja visas šīs trīs lietas notiek, tad mēs varam veidot lieliskas attiecības," atzīst Baiba. Šajā gadījumā Pēteris redzēja, ka auklīte cenšas viņu saklausīt, saprast un viņā ieklausīties. Baibas pūļu rezultāts vainagojās panākumiem, un zēns visiem spēkiem centās runāt un tikt sadzirdēts. "Viņš runāja pilniem teikumiem un pilnīgi saprātīgi," stāsta Baiba. "Es sapratu, ka laiks, rūpes un uzticība ir atslēga uz lieliskām attiecībām pat tad, ja tās ilgst tikai dienu, nedēļu vai mēnesi."

Baiba atzīst – dažkārt viņu pārņem skumjas, ka bērniem jāpiedzīvo šāds liktenis, taču šajos brīžos viņa saprot – mēs nespējam izglābt pasauli un tas nav arī jādara. "Svarīgākais ir tas, ka mēs tieši šajā brīdī varam būt blakus un šis bērniņš vismaz šodien nav viens pats," viņa piebilst.