Dzemdēt bērnu 20, 30 vai 40 gadu vecumā. Ko tas maina jeb psiholoģiskie aspekti  (7)

Ekspertu skaidrojumi un mammu, kuras piedzīvojušas grūtniecību trīs dažādos vecumposmos, pieredze, ko atspoguļo portāls "Psychologies".

Jauna sieviete, sieviete pašā spēku plaukumā vai jau menopauzes gaidās... Dažādos dzīves etapos grūtniecība, dzemdības, mātes lomas apgūšana noris dažādi. Mūsdienās mainās daudzi stereotipi, un arī kļūšana par mammu ap 40 gadu vecumu vairs nav nekāds retums, tieši tāpēc daudzas sievietes nomoka jautājumi, uz kuriem atbildes rast nemaz nav tik vienkārši.

"Ja es būtu dzemdējusi daudz agrāk, iespējams es nebūtu tik nervoza mamma?" vai "Bet ja nu es uzdrošinātos dzemdēt vēlreiz, tuvāk 40 gadiem, kad būšu kļuvusi gudrāka, pieredzes bagātāka, varbūt tad es varētu izvairīties no kļūdām?"

Auglības klīnikas "Mama Rīga" vadošā reproduktoloģe Viktorija Zaļetova iepriekš portālam "Cālis" norādīja, – "sievietei vienmēr jāatceras viena dzīves patiesība – sievietei dzimšanas brīdī tiek iedots viss viņas individuālais dzimumšūnu - olšūnu komplekts. Dzīves laikā tās nevairojas un neatjaunojas. Tieši pretēji – tās noārdās. Tajā pašā laikā neviens nezina, un to nav iespējams pārbaudīt, cik dāsni daba sievieti apveltījusi ar olšūnām, jo tas var būt ļoti individuāli. Tādējādi reālajā dzīvē pastāv gadījumi, kad vienai sievietei olšūnu krājumi izsīkst un menopauze iestājas tikai 60 gados, kamēr citai - problēmas vērojamas jau 20 gados, jo vienkārši daba, piešķirot individuālo olšūnu skaitu, nav bijusi dāsna".

Visticamāk, tikai tā sieviete, kura uzdrošinājusies dzemdēt trīs reizes ar lieliem pārtraukumiem starp grūtniecībām, balstoties savā pieredzē, var sajust to atšķirību, kāda ir nēsāt un laist pasaulē mazuli dažādos vecumposmos. Lūk, psihologu veidotais portāls piedāvā iepazīties ar Olgas un Jūlijas pieredzi un speciālistu komentāriem par neapzinātajiem mehānismiem, kas kontrolē mātes uzvedību dažādā vecumā.

18-20 gadu vecumā, jā, un arī nedaudz vēlāk, grūtniecība reti kad ir plānota. Sieviete kļūst par māti, pati vēl līdz galam nemaz nepieaugusi. Šādā "negaidītā" grūtniecībā var parādīties neapzināta vēlme pārliecināties, ka "ar šo lietu viss ir kārtībā", – uzskata " Psychologies" eksperti. Dažas sievietes pēc kāda laika atzīstas: viņām bija pietiekami daudz tādu zināšanu, lai veiktu abortu, viņas neredzēja jēgu.

Citas nolemj nepārtraukt grūtniecību. "Lēmums par bērna laišanu pasaulē šādā vecumā nozīmē – vecākiem pavēstīt par savu patstāvību, apzināties sevi kā no vecākiem "atdalītu" personību. Bērns ir uzskatāms liecinieks tam, ka jauna sieviete atradusi partneri ārpus vecāku ģimenes," skaidro psihoanalītiķe Jekaterina Kalmikova.

"Viņa rīkojas pretēji visam bērnišķajam, apzināti vai neapzināti, vēloties "apprecēties ar tēti". Bet mātei viņa it kā pavēstī: mēs tagad esam līdzvērtīgas. Agrāk tev attiecībā pret mani bija priekšrocības: tev ir vīrs, bērni, māja. Tagad arī man tas viss ir, un pat vairāk, tāpēc, ka esmu jauna un skaista," norāda psihoanalītiķe.

Daudzas sievietes vēlāk atceras, ka jutušās par sevi pārliecinātas "jaunības" grūtniecības laikā, savu stāvokli uztvērušas kā spēli un jutušas lielāku laimi no bērna piedzimšanas un audzināšanas. "Gados jaunas mammas ir optimistiskas, dzīvespriecīgas, enerģiskas. Kaut kādā mērā viņas ir tuvāk bērnam, nekā sievietes jau brieduma gados, un viņām ir vieglāk nodot priecīgos dzīves pārdzīvojumus," akcentē bērnu psiholoģe Galija Nigmetžanova.

No otras puses, gados jauna mamma pati vēl nezina savu vietu dzīvē, viņai vēl tikai priekšā pasaules atklāšana, lai saprastu un atrastu sevi. "Viņai ir ļoti ilglaicīga perspektīva, visa dzīve priekšā un ir sajūta, ka viņa vēl daudz ko pagūs izdarīt. Viņai vēl nav pazīstama trauksme, kas saistīta ar zaudējumiem, ar nāves bailēm," norāda bērnu psiholoģe.

Tāpēc arī visai bieži gados jaunās mammas ir bezrūpīgas, ar vieglumu bērnus atstāj omītēm vai kaimiņiem, lai varētu apmeklēt lekcijas, draugus vai vienkārši izklaidētos. Toties viņām ir vairāk iespēju "palaist" bērnu, ļaut viņam augt saskaņā ar viņa dabu. Bērni aug kopā ar mammām un palīdz viņām saprast pašām sevi.

Lūk, Olgas sajūtas 18 gadu vecumā, kad viņa gaidīja meitu Natašu!

"Mēs ar vīru mācījāmies vienā klasē, iestājāmies vienā augstskolā. Pirmajā kursā es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Vecāki bija šokā. Un ja vien nebūtu bijis tētiņa verdikts: "Dzemdēsim!", varbūt arī bērna nebūtu. Es biju īsta tēta meita. Iespējams, tāpēc arī grūtniecību uztvēru kā dotumu: absolūts miers un sajūta, ka viss ir labi.

Kad piedzima Nataša, ar vecākiem es nevarēju dzīvot. Mani kaitināja nemitīgie padomi, aizrādījumi – mani nevajag vadīt, labāk es pati pakomandēšu! Mēs ar vīru ļoti ātri pieaugām, kad sākām dzīvot atsevišķi. Nataša bija lielisks, mierīgs bērns. Varbūt tāpēc, ka arī mēs paši bijām mierīgi. Bet mēs bijām tik jauni, mūs visu laiku vilka ārpus mājas – pie draugiem, uz teātri. Un Nataša ceļoja no vienas vecmāmiņas pie otras."

Ap 30 gadus vecai sievietei bērna piedzimšana visbiežāk ir rezultāts apzinātai izvēlei. Viņa jau ir nogājusi daļu ceļa, ieguvusi profesionālo un finansiālo stabilitāti, tikusi skaidrībā ar savu dzīvi. Bet tas nozīmē, ka viņai psiholoģiski ir vieglāk apadptēties mātes lomai.

"30 gados sieviete sevi pieņem tādu, kāda viņa ir, saprot savas iespējas un vājības. Viņas identitāte ir izveidojusies, sievišķība nostiprinājusies, pieredze iemācījusi labāk vadīt savu emocionālo dzīvi," stāsta Kalmikova.

Sabiedrība un tuvinieki 30 gadnieces uztver kā mātes, kuras ir spējīgas pieņemt pareizos lēmumus. Sievietes nejūt neuzticēšanos sev, kā 20 gadus vecās, vai pārmetumus egoismā un centienus gūt personīgo gandarījumu, kurus nereti dzird tās, kuras dzemdējušas pēc 40 gadu vecuma.

Sapņa par bērnu piepildīšana kļūst par lielisku brīdi pieaugušas sievietes dzīvē. Viņa ir pietiekami pārliecināta par sevi, un tas viņu pasargā no briesmām sagandēt bērnu ar savu mīlestību. Tomēr šajā vecumā racionāli principi biežāk prevalē pār emocionālajiem.

Trīsdemitgadnieču dzīves uzdevums – īstenot praksē savas idejas, tostarp arī bērnu audzināšanu, skaidro bērnu psiholoģe. "Tā bija tāda intensīva mātes lomas īstenošana," atceras 42 gadus vecā Jūlija, kura otru reizi par mammu kļuva 30 gadu vecumā. "Pēc vidējās meitas piedzimšanas es izlasījusi kaudzi grāmatu par bērnu audzināšanu, stingri ievēroju barošanas laikus, stundām sēdēju pa naktīm pie gultiņas, uzskatot par nepareizu meitu likt gulēt vienu pašu," atminas Jūlija.

Tomēr bērnu psiholoģe brīdina, ka pārāk stingra sekošana audzināšanas principiem arī var būt bīstama. "Mātes centieni realizēt sevi, savu potenciālu dažreiz noved pie tā, ka bērns kļūst par viņas personīgo projektu. Viņa rada audzināšanas modeli un cenšas to ieviest dzīvē, ne vienmēr ņemot vērā bērna personību."

30 gadus vecās mātes zina, ka varēs dzemdēt atkal. Un pat ja viņām par citiem bērniem plānu vēl nav, pati apziņa vien sniedz brīvības sajūtu lēmuma pieņemšanā. Viņām rezervē vēl laiks ir, piemetina psiholoģe.

Lūk, Olgas pieredze 29 gadu vecumā, gaidot dēlu Volodju!

"Es uzreiz zināju, ka tas būs puika, ka saukšu viņu mana tēva vārdā. Ļoti gribēju tēti iepriecināt, iemūžināt viņu šādā veidā. Vova bija plānots un ļoti gribēts bērns. Nevaru aprakstīt, cik ļoti viņu mīlu! Tā ir tāda visaptveroša mātes mīlestība. Lūk, viņu es nevienam nedevu, pat mammai.

Līdz pusgada vecumam pat meitai nedevu viņu paturēt, ja nu pēkšņi kas notiek. Trauksme bija milzīga: ja nu pēkšņi ar viņu kaut kas notiek?! Kad viņš bija mazulis, mēs no viņa neprasījām praktiski neko. Bet tagad viņš ir skolēns, bet tas nozīmē, ka viņam ir labi jāmācās, jādarbojas pulciņā – vīrietis nevar būt vājulis. Un viņam ir grūti augt, jo es tik daudz ko no viņa prasu."

Vitalitātes, dzīvesspara šajā vecumā ir daudz mazāk, nekā 30 gados. "Sieviete jau jūt tuvojamies menopauzi. Noslēdzas auglīgais periods, un tas atgādina par to, ka faktiski dzīve nav nebeidzama. Šī pārdzīvojuma pīka stunda bieži sakrīt ar vecāko bērnu pieaugšanu, un rodas vēlme atkal sajusties vajadzīgai," skaidro psiholoģe.

Daudzas māmiņas ap 40 gadu vecumu, kurām bērns nav pirmdzimtais, atzīstas, ka tikai šajā vecumā pa īstam izjutušas mātes lomas prieku. Un tas ir dabiski, skaidro psihoanalītiķe. "Tuvāk 40 gadu slieksnim pienāk laiks jaunai pašnoteikšanās fāzei. Sieviete ir daudz brīvāka izvēlēties savā dzīvē to, kas viņai ir svarīgs. Viņa atsakās no bērna dzīves plānošanas, apzinoties, ka viņa sasniegumi nav pašmērķis. Viņai svarīgāk ir būt vienkārši blakus, novērot, kā bērns attīstās un priecāties."

Rūpes par bērnu padodas grūtāk, toties viņa demonstrē pacietību, humoru, labvēlību – to, kas viņai pietrūka attiecībās ar vecākajiem bērniem. "Ar trešo meitu man vissvarīgākais bija fiziskais kontakts. Kopš dzimšanas viņa man visu laiku ir uz rokām, es visu laiku viņu skūpstu un apskauju, vecāku gulta ir viņas mīļākā vietiņa. Gribas iespējami ilgāk turēt savu laimi rokās, kamēr vēl tā pieejama," atzīstas mamma Jūlija.

"Vēlie bērni ir pārstāvji tai "rītdienai", kuras mammai vairs nebūs. Bet viņa redz, kā aug šis "rīt". Tas paplašina viņas horizontu un palīdz joprojām dzīvi uztvert kā kaut ko labu. Tās, kuras par mammām kļuvušas ap 40 gadu vecumu, diezin vai domās, ka dzīve ar viņām izrīkojusies netaisni vai pārāk ātri paskrējusi garām," spriež bērnu psiholoģe.

Un te, lūk, mammas Olgas pēdējais stāstījums par savu pieredzi, 37 gadu vecumā kļūstot par mammu dēlam Markam!

"Marks ir nejaušs bērns. Starp citu, arī meitu Natašu mēs neplānojām. Mēs ar vīru esam harmonisks pāris, un mēs esam jauni. Mūsu dēls ir kā mūsu jaunības liecinieks. Ar Marku viss ir apzinātāk un mierīgāk, nekā bija ar vecākajiem bērniem. Es jau esmu pavisam pieaugusi sieviete, un skaidri zinu, kas, kā un kāpēc.

Tagad es skaidri saprotu: galvenais, ko mēs varam izdarīt savu bērnu labā – būt blakus viņiem un atbalstīt. Tāpēc, ja dēls grib, es viņam lasu. Grib, lai paņemu viņu rokās, bet es tajā laikā gatavoju ēst, – visu izslēdzu un ņemu viņu rokās. Man patīk sagādāt viņam gandarījumu.

Vovu es visur vilku sev līdzi, es gribēju, lai viņš piedalās manā dzīvē, ar Marku ir tieši pretēji: vēlos dalīties ar viņu viņa dzīvē. Trīs bērni tā ir liela ģimene. Ar katru no viņiem es izdzīvoju viņu un mūsu kopīgo dzīvi. Un tas mani dara laimīgu."