Kristīne piekritusi savās sajūtās un pārdomās dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem. Lūk, stāsts par viņas attiecību karuseli! Iespējams, arī tu jūties līdzīgi.
"Pirms gada ar astīti attiecību karuselis, stabils, mierīgi un plūstoši kustējās uz priekšu. Darbināts ar lielu mīlestības strāvu, ne reizi tai nepārtrūkstot pat ne uz sekundi. Vienā karuselī mēs. Divi vien. Ne strīdu, ne nesaprašanās. Katru reizi tevi mājās sagaidot, lecu ap kaklu...vienalga, vai tu stundu biji prom, vai visu dienu! Un tu arī vienmēr steidzies mājās, nekas nebija svarīgāks kā pavadīt laiku kopā. Pielipuši viens otram. Gribot darīt kopā visu. Gan skriet, gan klusēt. Mīlestībā!
Teiksiet, bērni maina dzīves? Bērni pārbauda attiecības? Vai vēl stereotipiskāk – bērni bojā attiecības?! Nē! Tie nav viņi, kas kaut ko var bojāt. Jā, viņi maina mūsu dzīves, jā, viņi maina šī mierīgā karuseļa ātrumus kā pagadās, mēdzot pēkšņi ielikt "reversā".
Un karuselis sāk šķobīties, kāds no riteņiem čīkstēt, cits bremzēt un pretoties. Iepriekš pārliecinoši pārvarētie kalniņi nu jau grūtāk izbraucami. Vai šeit ir vainojami bērni? Nē. Šeit esam vainīgi tikai un vienīgi mēs. Šeit ir vainīgas emocijas, kuras laikā nespējam atdzesēt, un jau raķetes ātrumā skrienam pie telefona, lai vīram uzsistu kārtējo draudu īsziņu – es tā vairs nevaru. Te ir vainīgs viss, kā mēs reaģējam uz bērnu nestajām mācībstundām, kā mēs spējam vai nespējam pielāgoties.
Uztvert visu vieglāk. Viegli teikt! Tiem, kuri diendienā nepavada ar cilvēciņiem, kuri tevi sekundes laikā novedīs no smaida līdz baltkvēlei. Tak, lai pačīkst, teiks tie, kuri to labākajā gadījumā dzirdēs tikai šo vienu vienīgo stundu.
Un tā tas karuselis palicis smagāks. Nu ir nepieciešama ne tikai mīlestība, lai to darbinātu, bet arī liela, liela pacietība. Lai tas izbrauktu visus līkumus, jābūt ticībai. Lai tas brauktu vienā virzienā, lai mēs, esot tajā, skatītos vienā virzienā, ir jābūt cieņai.
Brīžiem es šī karuseļa sliedes ņemu un pati zāģēju... zāģēju... un tad domāju, vai vispār kādreiz tas brauks tikpat pārliecinoši, kā agrāk? Vai tas steigsies mājās? Vai to visu ir iespējams vest? Smagāku, bet ar tikpat lielu jaudu kā iepriekš? Vai mēs to spējam? Zinu, viss ir pārejoši... bet es ļoti tevis ilgojos.
Man mazliet bail tā teikt. Un, vai maz piedienas teikt, ko tādu mātei? Kad man neilgi pēc bērnu dzimšanas un mūsu ģimenes ieraušanas bēbīš' karuselī iezagās skumjas. Sēžu, skatos uz vīru un sapņoju. Cik labi bija divatā. Cik mierīgi un tajā pašā laikā traki, norauti un enerģiski. Cik ļoti man pietrūkst mūs divatā. Pēc šīs sievišķīgi egoistiskās domas manī momentāli, kā ar pannu pa galvu, ieslēdzās māte. Kā es vispār drīkstu tā domāt? Tas nozīmē, ka bez bērniem mums bija labāk? Bet mēs tak viņus tik ļoti gribējām, mēs tik ļoti viņus gaidījām un vēl vairāk par visu mēs viņus ļoti mīlam. Nē, es nedrīkstu tā domāt. Nevienam arī neko neteicu. Domāju, ka uz to brīdi māte kaut kur aizblandījās, gan jau pāries un apradīšu. Bet nē. Jau atkal prātā doma, cik ļoti es gribētu ar tevi. Divatā. Vienalga kur, vienalga ko. Mēs divi vien, kopā. Kā agrāk. Un šoreiz es to pateicu arī vīram. Šķiet, ka viņš saprot manas skumjas, bet caur jokiem atbild: "Gan jau pēc pāris gadiem." Pēc pāris gadiem? Es negribu pazust. Es negribu pazaudēt tevi. Negribu pazaudēt mūs. Tās sajūtas... iemīlēšanos, mīlestību, kaisli un dzirksteli.
Pirms mūs atrada divi brīnumiņi, kopā bijām trīs gadus. Un visus šos trīs gadus es varēju skaļi kliegt, ka katru dienu kā pirmo gaidu viņu, mīlu viņu un gribu būt ar viņu. Zinājām, ka bērns mainīs mūsu dzīves, bet nezinājām un pat iedomāties nevarējām, kā mainīs mūsu dzīves divi bērni reizē. Kā mainīsies mūsu attiecības. Diezgan iespaidīgu kūleni lika apmest mums bērnu ienākšana dzīvē.
Divatā bija labi. Divatā bija ļoti labi, viegli, ērti un vienkārši.
Mazliet bail tā teikt un domāt, jo mums ir viņi. Divi. It kā to sakot, es saku, ka ar viņiem ir sliktāk, bet tā nav. Ir citādāk, jā, grūtāk. Brīžiem ļoti grūtāk! Tas mūs mēdz padarīt trakus, un šķiet, kur nu vēl trakāk? Bet tie vieglie brīži, tie laimes brīži, kurus viņi dāvā, nav vārdiem aprakstāmi... tik ļoti laimīgi mums vēl nav bijis nekad. Es skatos viņos, un neko vairāk man nevajag, kā redzēt dēlus smaidām. Priecājamies un baudām dzīvi. Šo dzīvi, ko mēs viņiem radām un rādām. Un mazās rociņas, kuras stiepjas pretī, apķeras ap kaklu un stipri pieglaužas. Tie ir katra pārbaudījuma, katras manas krunciņas vērti mirkļi.
Tomēr es tevis ilgojos ļoti. Ilgojos mūs. Mūs divatā un bezrūpībā. Tā nebūs vēl ilgi un lai. Mēs mācāmies citādāk, mēs mācāmies no jauna. No jauna mīlēt, cienīt un ticēt. Ticēt mūsu spēkiem, cienīt katru brīdi, mīlēt tā kā agrāk, kā vienmēr!
Es tevī kā pirmajā reizē, tā tagad... Paldies par tavu pacietību, iecietību manā nepacietībā.
Paldies mūsu lielākajiem skolotājiem, mūsu dēliem. Viņi izvelk no mums to, pie kā piestrādājot, varam kļūt labāki. Ja vien mēs ļautos, nevis emocijām un slēptos aiz noguruma, bet tikt mācītiem iepazīt jaunas pacietības virsotnes. Miera horizontus un laimes patieso definīciju.
Es ticu, ka arī mūsdienās katra ģimene spēj veidot mūsu vecvecāku cienīgas attiecības. Ja vien mēs spēsim saprast, ka ir vērts! Ir vērts turēt solījumu, ko devām viens otram, "jā!" vārdu sakot.
Ir vērts kādu reizi pārkāpt savam gribulim pāri un ļaut otram vadīt. Ir vērts dažreiz iekost sev mēlē un nepateikt lieku. Ir vērts teikt "Paldies!" ik dienu. Ir vērts kopā piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot. Ir vērts remontēt un strādāt, ar sevi, ar mums, ar attiecībām!
Stipra ģimene ir liels un laikietilpīgs darbs, kas izpaužas kvalitātē, ne kvantitātē!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
