Runas traucējumi bērniem pirmsskolas vecumā: kā tos atpazīt un kad jādodas pie audiologopēda

Iemesli runas traucējumiem ir ļoti dažādi un atšķirīgi bērniem un pieaugušajiem. Valodas un runas traucējumus var izsaukt gan iegūtas, gan iedzimtas saslimšanas. Ja runājam par bērniem un pieņemam, ka mazulis ir nācis pasaulē laimīgs un veselīgs, tad liela nozīme ir videi, kurā bērns aug un attīstās.

Liela nozīme ir tam, cik daudz vecāki ar bērnu sarunājas, cik daudz veltam laiku bērna attīstībai kopumā.

"Es nevaru pateikt skaitliski, cik daudziem bērniem Latvijā ir runas vai valodas defekti, bet tādi ir daudziem. Ir gan skaņu izrunas traucējumi, gan valodas attīstības aiztures, gan lasīšanas un rakstīšanas traucējumi. Ja runājam par visu pasauli, tad varu teikt, ka aptuveni 10–20 procentiem pasaules iedzīvotāju ir dažādi mācīšanās traucējumi, tostarp grūtības raiti iemācīties lasīt un rakstīt," reiz portālam "Cālis" atklāja logopēde Romēna Namniece.

Runas traucējumus iedala vairākās grupās. Mackeviča atklāj, kādi ir populārākie runas traucējumi un kā tos atpazīt.

Populārākie runas traucējumi bērnu vidū ir skaņu izrunas traucējumi, ko audiologopēdijā dēvē par artikulācijas traucējumiem. Tiem raksturīga ir skaņas aizvietošana un precīza tās neizrunāšana. "Ļoti populāri ir neizrunāt skaņu "r" vai aizvieto to ar "l"," piebilst audiologopēde. Arī šļupstēšana, kad bērns runājot liek mēli starp zobiem, tiek pieskaitīta pie skaņu izrunas traucējumiem.

Mackeviča skaidro, ka šos traucējumus var sākt izvērtēt un koriģēt no trīs, trīsarpus gadu vecuma. "Normālai skaņas izrunai jāattīstās līdz piecu gadu vecumam," viņa atklāj.

Te atradīsi vingrinājumus, ko kopā ar bērnu vari veikt mājās, ja viņš neizrunā burtu "r" vai "s". Tāpat runas attīstībai var palīdzēt arī pirkstiņvingrinājumi. Vairāk par tiem lasi šajā rakstā.

Vēl viena traucējumu grupa ir stostīšanās. Tā tiek iedalīta divās apakšgrupās – logoneiroze un neirozei līdzīgā stostīšanās. Visbiežāk bērnu vidū tiek novērota logoneiroze, kas attīstās, ja bērns ir uztraucies vai atrodas stresa ietekmē. Stostīšanās visbiežāk izpaužas kā skaņu, zilbju, vārdu un frāžu atkārtošana, teikumu pagarinājumi, iestarpinājumi u.c.

Stostīšanās biežāk sastopama zēniem, nekā meitenēm. Un cilvēkiem, kurus ir piemeklējis šis runas traucējums, intelekts nav zemāks kā pārējiem. Vēl citus interesantus faktus par stostīšanos, kas palīdzēs tev labāk izprast šo runas traucējumu, atradīsi te.

Šim traucējumam raksturīgi ir, veidojot teikumu, nesaskaņot dzimti, skaitli un locījumu. Bērns var visus vārdus izrunāt nominatīvā, teikt sieviešu dzimtes vārdus vīriešu dzimtes locījumā utt. Audiologopēde skaidro, ka šādi traucējumi visbiežāk ir raksturīgi bērniem, kas auguši bilingvālā vidē.

Pie šiem traucējumiem tiek pieskaitīts arī samazināts aktīvo vārdu krājums. Ja mazajam vārdu krājumā ir vairāk lietvārdu, nekā darbības vārdu, tad viņš teikumu var būvēt tikai no lietvārdiem, piemēram, mamma, piens mājās, kas nozīmē – mamma nopērc pienu, gribu iet mājās. Viņš izvairās lietot darbības vārdus, prievārdus, apstākļa vārdus un citas vārdu grupām.

Šos traucējumus pirmsskolas vecuma bērniem ir visgrūtāk pamanīt, atklāj Mackeviča. Fonoloģiskā uztvere ir bērna spēja, neredzot dzīvu būtni vai priekšmetu, atpazīt skaņu, ko tas veic, piemēram, kā rej suns, kā dzied putniņi, kā mauj govs utt. Savukārt pēcāk, četru gadu vecumā, bērnam būtu jāspēj atpazīt, ar kuru skaņu sākas vārdi. Piemēram, vārds "saule" sākas ar skaņu "s". "Bērns drīkst nezināt burtus, taču viņam ir jāspēj saklausīt skaņas," skaidro audiologopēde.

Nākamais fonoloģiskās uztveres līmenis ir, kad bērns spēj noteikt, ar kādu skaņu vārds beidzas, sadalīt vārdu pa burtiem un salikt vārdu no vairākām skaņām. "Ja šī prasme netiek attīstīta jau bērnudārza laikā, bērns aiziet uz skolu, un, kas notiek – viņš pazīst burtus, bet viņš nezina, ko ar tiem iesākt," skaidro Mackeviča. "Tad skolotāji pamana, ka bērns izlaiž burtus, maina tos vietām un pieļauj citas kļūdas."

Vairāk par šo uztveres traucējumu veidu, lasi šajā rakstā.

Šis ir viens no traucējumiem, ko vecāki bieži nepamana un neuzskata par problēmu. Ja ķipars spēlējas, guļ vai sēž ar vaļā muti, viņam ir grūti sakošļāt cietas konsistences ēdienu, ko vecāki nereti jauc ar to, ka bērnam tas vienkārši negaršo, vai, viņam spēlējoties, ir redzama mēle, tad visticamāk, ka tavai atvasei ir vāja artikulācijā iesaistīto struktūru muskulatūra. "Normāls mutes stāvoklis mierā ir lūpas slēgtas un mēle aiz zobiem," skaidro Mackeviča. "Ja tas atšķiras, tad tā ir viena no pazīmēm, ka jādodas pie audiologopēda."

Mackeviča skaidro, ka pie audiologopēda jāvēršas tad, ja pamanīta kāda no iepriekš minētajām pazīmēm, kas liecina par runas attīstības traucējumiem. Arī tad, ja vecākiem rodas aizdomas, ka bērns līdz galam nesaprot, kas viņam tiek teikts, būtu jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista, jo šāda pazīme nereti liecina par vārdu sapratnes traucējumiem.

Tāpat pie audiologopēda būtu jādodas tad, ja atvase ne tikai izvairās no cietu produktu patērēšanas, bet arī ēšanas laikā bieži aizrijas vai klepo.

Svarīgi ir pievērst uzmanību arī bērna balss attīstībai. Ja vecāki pamana, ka ķiparam ir nazāla vai čerkstoša balss, kas varētu neatbilst normai, arī tad noteikti būtu jāvēršas pie audiologopēda.

Ja vecāki pamana problēmu, taču kādu iemeslu dēļ nevēršas pēc palīdzības pie speciālista, tas var atstāt negatīvu ietekmi uz bērna tālāko attīstību. Vēlākā runas attīstības periodā nākas sastapties ar grūtībām: