Svarīgākais par epilepsiju – slimību, kas var piemeklēt jebkuru  (1)

Epilepsija ir ļoti sena slimība, tā pastāvēja jau pirms mūsu ēras. Taču tajos laikos šī slimība tika saistīta ar ļauno garu iemiesošanos ķermenī, kam cilvēki, sevišķi kristīgajā pasaulē, ticēja līdz pat 19. gadsimtam. Tas, ka šāda veida lēkmes ir saistītas ar kādiem traucējumiem cilvēka smadzenēs, pirmoreiz pieminēts hipokrātiskajos rakstos (460. p.m.ē.–375./351. p.m.ē.).

Ar to ir slimojuši arī daudzi pasaulē labi zināmi cilvēki, piemēram, Jūlijs Cēzars, Pēteris Pirmais, Vincents van Gogs, Alfrēds Nobels, Romeo Bekhems (Viktorijas un Deivida Bekhemu dēls) un daudzi citi.

Kā jau iepriekš tika minēts, epilepsija ir galvas smadzeņu darbības traucējumi, kas izraisa epileptiskas lēkmes (galvas smadzeņu šūnu īslaicīgi darbības traucējumi). Galvas smadzenes darbojas, pateicoties elektriskiem impulsiem, ko rada nervu šūnas. Katra no tām rada vairākus simtus elektrisko izlāžu. Epilepsijas gadījumā šo izlāžu skaits kādā smadzeņu apgabalā ir pārmērīgi liels. Šī ir ļoti smaga un grūti kontrolējama slimība, kas nereti rada arī citus simptomus. "Ja pārmērīgās izlādes ir pietiekami plašā reģionā, tad tas traucē pārējām smadzeņu daļām pildīt savas funkcijas," atklāj neirologs.

Epilepsija var sākties jebkurā vecumā, sākot no bērna pirmajām dzīves stundām, dažreiz pat grūtniecības laikā, līdz pat sirmam vecumam. Ļoti bieži epilepsija aizsākas bērnībā vai pusaudža gados. Ja epilepsijas lēkmes cilvēks piedzīvo jau zīdaiņa vecumā, tad pastāv lielāks risks, ka, bērnam pieaugot, būs autisms vai cita veida garīga atpalicība.

Par šīs slimības rašanās galveno iemeslu tiek atzīta ģenētika. "Mums visiem ir epilepsijas gēni. Tā ir pastāvējusi vienmēr un evolūcijas ceļā nekur nav pazudusi," skaidro neirologs. "Taču unikālā gēnu kombinācija, kas ir mūsu bērniņam, saliekot kopā mātes un tēva gēnus, mēdz izpausties epilepsijā." Tāpat epilepsiju var izraisīt sīkas galvas smadzeņu attīstības īpatnības, smagas dzemdības, piemēram, skābekļa trūkums, bērniņam dzimstot, kā arī pārslimotas vai pašreiz noritošas galvas smadzeņu slimības.

Lēkmes izpausmes var būt visdažādākās – krampji, noraustīšanās, dīvainas, iepriekš nepieredzētas sajūtas, apziņas zaudēšana, redzes fenomeni, krišana u. c. Tas, kādas būs lēkmes izpausmes, ir atkarīgs no tā, kur galvas smadzenēs ir pārmērīgas elektriskās izlādes, skaidro Strautmanis. Piemēram, ja tās ir pakauša daivā, kas atbild par redzi, tad cilvēkam lēkmes laikā būs traucējumi, kas saistīti tieši ar redzi, piemēram, zibšņi acu priekšā. Savukārt, ja pārmērīgas elektriskās izlādes ir tajā smadzeņu daivā, kas atbild par kustībām, tad lēkmes laikā cilvēks piedzīvos dažāda veida krampjus, piemēram, ritmisku raustīšanos vai savilkšanos.

Taču ir cilvēki, kuriem pārmērīga elektriskā izlāde rodas nervu šūnu tīklos, kas ietver ne tikai vienu, bet abas smadzeņu puslodes. Šajā gadījumā cilvēks piedzīvo, piemēram, samaņas zudumu vai vairākas izpausmes vienlaicīgi.

Lēkmes iedalās divās grupās – ģeneralizētās un fokālās. Par ģeneralizētām lēkmēm dēvē tās, kas izraisa elektriskās izlādes nervu šūnu tīklos, kas ietver vienlaicīgi abas smadzeņu puslodes. Šīm lēkmēm ir dažādi paveidi, kas atkarīgi no izpausmēm:

Savukārt fokālās lēkmes ir tās, kuras izraisa elektriskās izlādes nervu šūnu tīklos, kas ietver vienu smadzeņu puslodi. Arī tām var būt dažādas izpausmes – krišana, kloniska raustīšanās vai spazmas vienā ķermeņa pusē. Fokālā lēkme var izpausties arī kā bāla, pleķaina āda, paplašinātas vai sašaurinātas acu zīlītes un sacēlušies matiņi uz ādas. Lēkme var izpausties arī kā sajūtas, piemēram, cilvēks var just bailes, laimi vai pat pēkšņu seksuālu uzbudinājumu. "Daudziem cilvēkiem šīs sajūtas ir nepatīkamas, taču dažiem tās mēdz būt ļoti patīkamas," skaidro Strautmanis.

Kaut šie termini vairāk ir domāti ārstiem, tos var atrast arī zinātniskajā literatūrā, līdz ar to cilvēkam, kurš meklē informāciju par epilepsiju, tos būtu labi zināt.

Taču vienam cilvēkam var būt vairāki epilepsijas lēkmju veidi, kas gadu laikā var mainīties. "Bērnam augot, lēkmju veidam mainoties, mainās arī tas, kā tās izpaužas," skaidro Strautmanis.

Neirologs atklāj – lēkmes apraksts un veids ir pati svarīgākā informācija, kas ārstam palīdz saprast, vai cilvēkam ir epilepsija un kāds ir tās veids. "Neviens izmeklējums nesniegs tik daudz informācijas kā labs aculiecinieka apraksts vai videoieraksts," viņš piebilst. Taču, lai veiktu diagnostiku, ar lēkmes video vai aculiecinieka aprakstu vien nepietiks. Nepieciešams arī saprast, kas izprovocēja lēkmi, kādas bija bērna priekšsajūtas pirms tās, ar ko sākās lēkme un kādas bija sajūtas pēc tās.

Aptuveni 25 procenti epilepsijas paveidu tiek uzskatīti par labdabīgiem. Ja bērnam ir šāda epilepsija, viņš dzīves laikā var piedzīvot tikai dažas lēkmes ar vairāku mēnešu vai pat gadu intervālu, un tās ar laiku var pilnībā pazust. Ja tas notiek, tad pēcāk risks, ka epilepsija atkal attīstīsies, ir ļoti mazs (aptuveni viens procents). Neirologs skaidro, ka šādā gadījumā epilepsiju var arī neārstēt. "Nav vērts katru dienu bērnam ilgstoši dot zāles, lai novērstu vienu īslaicīgu lēkmi gadā bez samaņas zuduma," viņš skaidro.

Kaut prognoze ir labvēlīga, bērnam tāpat skolā vai bērnudārzā nereti tiek "uzliks zīmogs" – epileptiķis. Tad skolēnam nereti liedz nodarboties ar sportu, un sabiedrības daļa, kas zina par šo slimību, var izturēties pret viņu citādi, tādā veidā bērnam nodarot neatgriezenisku psiholoģisku un sociālu traumu.

Savukārt ļaundabīgās epilepsijas formas ir sastopamas retāk nekā labdabīgās, uzsver Strautmanis. Taču to var uzveikt, slimību ātri un agresīvi ārstējot. "Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad mēs nosakām epilepsijas paveidu un saprotam, ka 99 procentos gadījumu nekas nelīdzēs," atklāj neirologs.

Taču epilepsijas paveids ar gadiem var mainīties. Strautmanis skaidro, ka var būt situācijas, kad ārsti sākumā uzskata, ka tā ir labdabīga epilepsija, taču, gadiem ejot, situācija mainās.

Epilepsiju ir iespējams ārstēt, taču Strautmanis piebilst, ka ārstēšanas process vairāk ir atkarīgs no epilepsijas veida – labdabīga vai ļaundabīga, nekā no ārsta spējām un zināšanām. Ārstēšanas galvenais mērķis ir panākt, lai pacients spēj pilnībā kontrolēt lēkmes un var piekopt normālu dzīvesveidu.

Ir vairākas ārstniecības metodes, kuras var palīdzēt epilepsijas slimniekiem. Tas, kuru izvēlēties, katrā epilepsijas gadījumā var atšķirties.

Visbiežāk epilepsiju ārstē ar medikamentu palīdzību. Tas, kādas zāles izvēlēties, galvenokārt tiek noteikts pēc lēkmju veida un epilepsijas sindroma. Tāpat medikamentu izvēlē svarīgs faktors ir blaknes.

Ja izvēlētie pretepilepsijas līdzekļi rada blaknes vai nedod pietiekami labu rezultātu, tos var nomainīt pret citiem. Neirologs gan piebilst, ka nav tādu medikamentu, kam nebūtu blakņu. "Tas nav iespējams," viņš skaidro. "Ja vienam tas palīdz, citam var nepalīdzēt." Taču lielākajai daļai cilvēku šīs blaknes neparādās. To, kādas tās konkrētajiem medikamentiem var būt, var atrast zāļu instrukcijā.

Būtu jāatceras, ka medikamenti palīdzēs tikai ilgstošas un regulāras lietošanas gadījumā. "Ja cilvēks dzer zāles un viņam nav lēkmju, bet viņš vienu dienu izlaiž, tad medikamentu līmenis asinīs nokrītas un var sākties lēkme, tāpēc regulāra lietošana ir ļoti svarīga," skaidro Strautmanis. Taču neirologs piebilst: kaut lielākajai daļai pacientu zāles palīdz, ir arī izņēmumi. "Nav viena unikāla risinājuma," viņš piebilst. Medikamentu efektivitāti var novērtēt tikai vienu līdz divas nedēļas pēc ārstēšanas uzsākšanas.

Ārstēšana tiek pārtraukta, ja lēkmes nav vismaz divus gadus, taču arī šajā gadījumā situācija ir jāizvērtē ļoti individuāli. Ir cilvēki, kam arī pēc lielākas pauzes pastāv ļoti augsts risks piedzīvot atkārtotas lēkmes. Tajā pašā laikā ir arī tādi pacienti, kuri medikamentu lietošanu var pārtraukt arī ātrāk.

Bez medikamentu lietošanas pastāv arī citas ārstēšanas metodes, piemēram, ketogēnā diēta. Tās galvenais enerģijas avots ir taukvielas, nevis glikoze, kā tas ir ierasti. Uzturā tiek lietots daudz taukvielu, bet maz ogļhidrātu un ierobežots daudzums olbaltumvielu. Mērķis ir panākt palielinātu ketonvielu daudzumu organismā, kas ir būtiskas smadzenēm, lai mazinātu krampjus. Diētas ievērošana prasa iedziļināšanos un ikdienas ieradumu maiņu, kas daudzās ģimenēs var būt apgrūtinoši, taču ieguvumi bērna veselībai var būt ļoti labi. Strautmanis piebilst, ka lielākā problēma, izvēloties ketogēno diētu, ir tā, ka tā ir jāievēro ļoti stingri katru dienu, katru ēdienreizi, bez izņēmumiem. Tāpat daudziem problēmas sagādā tas, ka visur līdzi ir jāņem savs ēdiens.

Šai diētai var būt arī dažādas blaknes, piemēram, vemšana, aizcietējumi, šķidra vēdera izeja, var veidoties arī nierakmeņi. Neirologs skaidro, ka šo ārstēšanas veidu ģimenes parasti izvēlas tad, ja medikamenti neiedarbojas vai pacients nevēlas tos lietot.

Epilepsijas slimniekus var ārstēt arī ķirurģiski. To var darīt tikai tad, ja ir skaidri zināms, ka epilepsija ir lokalizēta tikai kādā noteiktā smadzeņu daļā. "Ir svarīgi atrast tieši to perēkli jeb zonu, kur lēkmes sākas," skaidro neirologs. Ja tas ir zināms, tad ķirurģisku ārstēšanu visbiežāk uzsāk tad, ja medikamenti nav palīdzējuši. Latvijā šāda operācija kopš 2015. gada decembra ir veikta tikai 16 bērniem.

2018. gadā pirmo reizi Latvijā ar epilepsiju slimojošiem bērniem tika veikta klejotājnerva stimulācija. Katram cilvēkam kaklā atrodas klejotājnervs. Tas sākas smadzenēs un pēc tam sasaista visus iekšējos orgānus. Taču šim nervam ir arī šķiedras, kas iet atpakaļ uz smadzenēm. Ārstēšanas laikā ar operācijas palīdzību pie nerva tiek pievienots elektrostimulators, kas vidēji ik pēc piecām minūtēm veic aptuveni 30 sekundes ilgu elektrisko stimulāciju, nododot to galvas smadzenēm un izjaucot patoloģisko sinhronizāciju, kas ir lēkmju iemesls.

Tā pusei pacientu palīdzējusi lēkmju skaitu samazināt par aptuveni 50 procentiem. Savukārt pēc šāda veida stimulācijas lēkmju brīvi ir pieci līdz desmit procenti epilepsijas slimnieku, informē neirologs. Taču nav iespējams paredzēt, vai šī ārstniecības metode sniegs vēlamo rezultātu. "Ir bērni, kuriem tā nemaz nepalīdz," skaidro Strautmanis. "Bet efekts var parādīties arī pēc pusgada, gada vai pusotra gada."

Latvijā šāda ārstēšanas metode ir pielietota pieciem bērniem. Šī nav valsts apmaksāta procedūra, un tās izmaksas ir diezgan lielas – aptuveni 25 000 eiro, kas ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki izvēlas citu ārstēšanas veidu. Vairāk par operāciju lasi šajā rakstā.

Medicīnā tiek pielietotas arī alternatīvas ārstēšanas metodes, lai atbrīvotos no epilepsijas izraisītām lēkmēm. Neirologs uzsver, ka daudzi tās izmēģina, taču rezultāti nav tik labi, kā gribētos. Šī ārstēšanas metode būs efektīvāka labdabīgas epilepsijas gadījumos, kad cilvēks dzīves laikā piedzīvo tikai dažas epilepsijas lēkmes. Savukārt ļaundabīgas epilepsijas gadījumā alternatīvās metodes, pēc Strautmaņa pieredzes, lielu uzlabojumu nav devušas.

Alternatīvās ārstniecības metodes ir, piemēram, atsevišķu augu preparātu, tostarp peoniju tinktūras, un vitamīnu, B6 un citu, lietošana. Taču, piemēram, peoniju tinktūras gadījumā ir grūti noteikt, cik bieži un daudz tā būtu jālieto, jo par to nav veikti pētījumi. Tāpat nav izpētīts, kādas blaknes tā var izraisīt.

Neirologam ir pieejami arī ziņojumi par mēģinājumiem epilepsijas slimniekus ārstēt ar akupunktūras metodēm, mūzikas terapiju un citām alternatīvām ārstniecības metodēm.

Epilepsijas slimnieki var arī peldēt, taču tas noteikti būtu jādara pieaugušā, vislabāk – glābēja, uzraudzībā. Ja par peldvietu ir izvēlēta jūra vai ezers, bērnam noteikti jālieto peldveste.

Tāpat bērns ar epilepsiju var apmeklēt arī mācību iestādi, taču audzinātājam un skolas personālam jābūt informētam par slimību. Viņiem jābūt gataviem sniegt pirmo palīdzību lēkmes gadījumā. Taču, ja epilepsija ir ietekmējusi arī bērna garīgās spējas, viņam būtu jādodas uz speciālo skolu. Strautmanis brīdina, ka nereti vecākiem ir jācīnās par to, lai garīgi spējīgs bērns ar epilepsiju mācītos vispārizglītojošā skolā. "Ja direktors to neļauj, tā ir diskriminācija," viņš atklāj.

Neirologs uzsver, ka šādiem bērniem nekādā gadījumā nevajadzētu mācīties mājas režīmā. "Tas ir pats sliktākais, ko var ieteikt, jo skolā bērni ne tikai mācās, bet arī socializējas," viņš skaidro.

Epilepsijas slimnieki ir ierobežoti arī profesijas izvēlē. Viņiem nevajadzētu izvēlēties tās profesijas, kas saistītas ar augstumu, dažādiem mehānismiem, ūdeni, uguni un transporta vadīšanu. Izvēloties, ko darīt tālāk, par ko kļūt un kur strādāt, vajadzētu padomāt, vai neparedzamās epilepsijas lēkmes neapdraudēs kāda cita veselību vai dzīvību.

Ja tiek atklāts, ka bērnam epileptisku aktivitāti provocē gaisma, sevišķi mirgojoša, ko sauc par fotosensitivitāti, tad viņam ikdienā jāievēro vēl daži papildu nosacījumi: