Emocionālajai attīstībai un zinātkārei: pieci iemesli, kāpēc bērnam atrasties dabā ik dienas

Tā var būt pusstundu gara pastaiga pa pilsētas parku, sirsnīga izskraidīšanās, spēlējot ķerenes piemājas pagalmā, vai garāks pārgājiens gar viļņos bangojošo septembra vēju jūru. Uz to, ka bērna izvešanai dabā ir lieli ieguvumi no bērna psihoemocionālās puses, norāda arī psihologs Džons Ričs vietnē "Psychology Today". Lūk, pieci psihologa izceltie ieguvumi tam, kā vecāku nelielā piespiešanās bērnu izvest ārā atmaksāsies.

"Nav vieglāka veida, kā iemācīt bērniem par dzīves ciklu, kā ļaujot viņiem spēlēties dubļos un rādot dažādus augus. Ļaujot bērniem eksperimentēt ar sēklām un skriet gar puķu dobēm, viņi sapratīs, ka ikvienai viņu darbībai ir sekas," norāda psihologs Ričs. Atrašanās vietās, kur bērnam pieeja pat nelielam dabas "pleķītim", iemācīs atbildību un piesardzību, kā arī nākotnē pašiem ļaus pieņemt lēmumus, attiecībā pret dabas saglabāšanu. Psihologs arī norāda, ka tas raisa vēlmi pašiem audzēt augus un iekopt un pasargāt savu dārziņu.

Esot pie dabas, bērnam visapkārt ir neizsmeļams stimulu resurss, no kā viņš var mācīties daudz jauna. Zāle, nezāles, kukaiņi, kas paslēpušies zem tām, dažādās koku lapas – tas viss motivē bērnus izzināt un uzdot jautājumus, atmodinot zinātkāri un radošumu. "Britu izglītības psiholoģijas žurnāls" (British Journal of Educational Psychology) publicējis pētījumu, kurā atklāts, ka bērnu uzturēšanās pie dabas sniedz labumu smadzeņu darbībai un sekmē telpisko atmiņu, kas ir cieši saistīta ar akadēmiskajiem panākumiem.

Regulāra došanās ārā iemāca bērniem socializēties, spēlēties un izzināt apkārtējo vidi. Pat vismazākie bērni, kas nesen iemācījušies staigāt, var tuvināties ar vecākiem, pavadot laiku parkā un mācoties sociālās normas, piemēram, vērojot, ko dara vecāki bērni un pieaugušie.

Arī mazuļi var iegūt, sēžot ratiņos un komunicējot ar vecāku pastaigas laikā – 2009. gadā veiktajā pētījumā par bērna ratiņu novietojumu un mazuļu psiholoģisko attīstību, Dandijas Universitātes Skotijā, Lielbritānijā, pētnieki atklājuši, ka arī runāšana ar mazuli, kamēr viņš sēž ar skatu pret vecāku, sekmē bērna vārda krājuma attīstību. "Skatīšanās uz vecāku no ratiņiem ir unikāla sensorā pieredze, kam ir pozitīva ietekme uz abām pusēm – kā bērnu, tā mammu vai tēti," norāda psihologs Ričs.

Kad esam stresā vai emociju pārņemti, viens no labākajiem veidiem, kā atvilkt elpu, ir pieminētā pastaiga svaigā gaisā, kam ir tūlītējs efekts. Šo pašu dr. Džons Ričs iesaka arī bērniem. "Īstermiņā ilgstoša atrašanās telpās bērnos var raisīt aizkaitināmību, dusmu izpausmes un garlaicību. Ilgtermiņa ieguvumi no bērnu vešanas dabā ir ļoti nozīmīgi," norāda psihologs, atsaucoties uz Orhūsas universitātes Dānijā pētījumu, kurā secināts, ka bērni, kas uzauguši vietās, kur pakļauti zaļai apkārtnei un dabai, ir ar 55 procentus zemāku risku sirgt ar garīgās veselības problēmām tālākajā dzīvē. Šajā pašā pētījumā norādīts, ka zaļākas pilsētas veicinās garīgi veselu bērnu augšanu.

Mēs dzīvojam laikā, kad strauji nomainās ne tikai pilsētvide, bet arī dabas ainavas, un mūsu bērni, visticamāk, nepiedzīvos savām acīm to, ko bērnībā redzējām paši. Tā kā kļūst aizvien grūtāk pacelt acis no elektronisko ierīču ekrāniem, vecākiem ir īpaši liels izaicinājums iedēstīt savos bērnos pārliecību, ka daba ir jānovērtē. "Palīdzot bērniem novērtēt dabu jau no mazotnes, viņi bez šaubām iemācīties šo mīlestību pret visu zaļo nest līdzi tālākajā dzīvē, pieaugot par atbildīgiem pieaugušajiem," norāda psihologs. Vecāku uzdevums ir nenoslinkot un ļaut izzināt visu, kas ir ārpus pilsētas betona un stikla mūriem, ļaujot meklēt dabas stūrīšus bērniem pašiem. Vajag tikai izvest pastaigā un mudināt to saskatīt.