Vecāku biežākā kļūda – aiziet neatvadoties; kāpēc tas ir svarīgi

"No bērna ir jāatvadās pat tad, ja liekas, ka viņam tajā mirklī būs grūtāk," uzsver psiholoģe. Kāpēc? Jo agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad bērns apzināsies – vecāks nav blakus, un sāks viņu meklēt. Arī Bernāte, kura pati ir trīs bērnu māmiņa, savām acīm redzējusi, kā bērnudārzā maza meitenīte, kura mamma nolēmusi aiziet neatvadoties, pēc aptuveni 15 minūtēm sākusi vecāku meklēt. "Kamēr es tur biju, meitenīte kādas četras reizes gāja uz garderobi un meklēja mammu," viņa atminas. Kaut bērns neesot pārdzīvojis par mammas aiziešanu ar asarām un dusmām, psiholoģe atklāj, ka viņa esot sēdējusi nostāk no visiem un nelabprāt iesaistījusies aktivitātēs ar citiem bērniem. "Šāda bērna reakcija norāda uz to, ka viņa izjūt lielu satraukumu un trauksmi, taču patur to sevī," skaidro psiholoģe.

Dažkārt vecāki izvēlas neatvadīties arī tāpēc, ka pašiem bail izplūst sentimentālās asarās. Taču arī šis nav gana labs iemesls, lai nozustu, kamēr bērns neredz, jo ar šādu rīcību tu atvasei liec noprast – es nekad nezinu, kad mamma vai tētis pēkšņi aizies prom, viņi nav prognozējami, un uz viņiem nevar paļauties. Ja vecāku un bērna attiecības balstīsies uz šādām sajūtām, viņš var piedzīvot stresu, satraukumu, trauksmi, viņš var gribēt nemitīgi būt blakus vecākiem, kas savukārt traucēs viņam pilnvērtīgi apgūt prasmi socializēties un kļūt pastāvīgam.

Viņa atklāj, ka pirms došanās prom, pirmkārt, no atvases obligāti ir jāatvadās, un, otrkārt, mazajam ir jāpastāsta, kad vecāks būs atpakaļ, piemēram, pēc pusdienām, diendusas, launaga vai jebkurā citā brīdī. Jāatceras, ka divu trīs gadu vecumā bērnam vēl nav izveidojusies laika izpratne, tāpēc minēt laiku, cikos vai pēc cik stundām mamma būs atpakaļ, ir bezjēdzīgi, labāk izmantot iepriekš minēto piemēru.

Lai labāk saprastu, kā šāda mammas un tēta rīcība liek bērnam justies, klīniskā psiholoģe iesaka vecākiem pašiem iedomāties sevi bērna vietā. Kā tu justos, ja kāds tev dzīvē ļoti svarīgs cilvēks pēkšņi aizietu, neko nesakot? "Mēs kā pieaugušiem, kuriem ir lielāka dzīves izpratne, jau esam sašutuši, ja mums nepasaka, ko svarīgu, pēkšņi aiziet nebrīdinot vai izdara, ko mums nezinot," Bernāte skaidro.

Bērnam ir svarīgi iemācīt, ka ir jāatvadās, jāpasaka, kurp tu dodies un kad būsi atpakaļ. Ja mamma un tētis jau no bērna kājas, nemanot pazūd, var gadīties, ka arī bērns, sasniedzot pusaudžu gadus, rīkosies līdzīgi. "Vecāki noteikti negribēs, lai bērns izkāpj pa logu un aiziet, neko nepasakot," viņa piebilst. "Bet šādu rīcību mēs sākam mācīt jau agrā vecumā. Ja tu iemāci, ka var aiziet un nepateikt, kurp tu dodies, tad, droši vien, kaut kādā laika periodā tas nāks atpakaļ."