Ģimene ir, tuvības nav. Kā neiekrist bīstamajās vientulības lamatās  (1)

"Ja pasaka ir ar laimīgām beigām, parasti tā noslēdzas ar kāzām. Uzskatu, ka tad viss tikai sākas – pierašana, pierīvēšanās, kompromisu meklēšana, prasme klausīties un sadzirdēt, sajust un saprast. No konfliktiem neizvairīties, tā ir ilgstošu attiecību neatņemama sastāvdaļa.

Cilvēkam ir daudz vajadzību un daudz dažādu "Es gribu", no tām divas ir ģenētiski iekodētas uz visiem laikiem. Tās ir:

Lai cik mums būtu gadu, lai vai kāds nebūtu mūsu statuss sociumā un kādas virsotnes mēs nebūtu sasnieguši, mums visiem nepieciešama emocionālā tuvība un ciešs cilvēcisks kontakts.

Mūsdienās laiks ir visvērtīgākais resurss, ko nevar atjaunot. Informācijas lauka, sociālo tīklu un dažādu biznesa treneru ietekmē tiek sludināti lozungi "brīvās attiecības" un "neatkarība". Daudzi gados jauni cilvēki šādu dzīves formātu pieņem kā pamatu, neapzināti iekrītot lamatās.

Parasti, izvēloties brīvību un neatkarību, cilvēks vēlas pasargāt sevi no sāpēm (turklāt pats to nemaz neapzinās). Viņš baidās nonākt tuvās un ilgstošās attiecībās, baidās atvērties, riskēt, tādējādi kļūst ievainojams. Tādēļ daudzi izvēlas īstermiņa attiecības, kuru mērķis – fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir mūslaiku iezīme.

Aiz šādiem īstermiņa sakariem slēpjas dziļas bailes, psiholoģiskais infantilisms un vientulība.

Praktiskie japāņi ir izgudrojuši vieslaulību – laulātajiem draugiem ir atsevišķas saimniecības, viņi tiekas vien periodiski, lai kopā pavadītu brīvo laiku. Statistikas dati liecina, ka šāds attiecību modelis ir novedis pie vēl skaudrākas vientulības sajūtas.

Kādas sekas cilvēkam izraisa tuvības (visās šī vārda nozīmēs) trūkums? Ja tās nav, mēs sākam aizrautīgi rūpēties par kaķīšiem un sunīšiem, sarunājamies paši ar sevi vai komentējam televizorā redzamo, slīkstam soctīklos un pielīpam seriāliem...

Ilgstoša tuvu attiecību neesamība izraisa fiziskas un garīgas sāpes, paši pat nepamanām, kā kļūstam aizdomīgi, kategoriski un iebiedēti.

Aizrit kāds laiks un mēs vairs nevēlamies iziet sabiedrībā. Kompānijas vietā izvēlamies pledu, datoru un kaut ko garšīgu.

Ir jāsaprot – jo mazāk tuvu attiecību ar cilvēkiem, jo vairāk mēs no tām baidāmies. Pamazām bailes no kontakta pārvēršas par fobiju, bet pēc tam – par paniku. Cilvēks var pat piedzīvot dedzināšanu rīklē, aritmiju un gaisa trūkuma lēkmi.

Tas viss ved pie atteikšanās no reālās pasaules, jo apkārtējos cilvēkos tiek saskatīti ienaidnieki un izsekotāji, kas vēlas nodarīt ļaunu.

Nereti, esot likumīgā laulībā, cilvēki mēdz izjust šo pašu vientulību. Kāds nolemj visu mainīt, pārtrauc attiecības un iziet vientuļo siržu tirgū, meklējot jaunu laimi. Bet daudzi šādas attiecības saglabā, baidoties no pārmaiņām.

Dzīvojot zem viena jumta, cilvēki turpina attālināties, palielina distanci un kļūst sveši.

Tikai patiesa garīgā un emocionālā tuvība ļauj pa īstam atvērties attiecībās un izaugt kā personībai.

Tuvu attiecību trīs stadijas:

1. Mēs raugāmies viens uz otru.

2. Mēs raugāmies vienā virzienā, mums ir viens mērķis.

3. Mēs raugāmies dažādos virzienos, atklājot viens otram jaunus apvāršņus.

Noslēgumā vēlos sacīt, ka līdz ar krīzes iestāšanos attiecībās vienmēr ir izvēle – pārtraukt vai turpināt.

Krīze (konflikts, problēma) ir signāls, ka "tā, kā bija, vairs nedarbojas". Tas ir trauksmes zvans jums abiem, ka laiks kaut ko mainīt. Un tikai jūsu ziņā ir tas, kādas būs izmaiņas."