Klasiski vecāku jautājumi, kuri bērnos nosit jebkādu vēlmi kontaktēties ar saviem 'senčiem'  (6)

Lai palīdzētu bērniem un vecākiem veiksmīgāk komunicēt vienam ar otru, portāls "Adme" aplūko izplatītus, bet kaitīgus jautājumus, uz kuriem bieži balstās komunikācija ģimenē. Tāpat šajā rakstā atradīsi rekomendācijas, kā labāk veidot dialogu ar jaunākajiem ģimenes locekļiem, lai attiecības veidotos stiprākas.

Šādi jautājumi bērniem seko visas dzīves garumā, tikai nedaudz mainās saistībā ar pieaugšanu. Sākumā šķiet, ka vecāki tos uzdod patiesas intereses vadīti, bet pēc to atkārtošanās vairāku gadu garumā pat vislojālākajam bērnam sāk rasties šaubas, vai šos jautājumus viņam uzdod, rūpējoties par viņiem, vai vienkārši ieraduma pēc.

Padoms: vēlams jautājumu konkretizēt un ielikt kaut kādā rāmī, kurā bērnam to būtu interesanti apspriest. Piemēram, zinot, ka bērna mīļākais priekšmets ir matemātika, var pavaicāt, kas šodien tika mācīts šajā priekšmetā un kā viņš ticis galā ar uzdevumiem.

Diemžēl šāda stila jautājumi dažiem bērniem ir teju vienīgā komunikācija dienas laikā ar vecākiem. Daudzi pieaugušie uzskata par savu pienākumu kontrolēt bērna mācību procesu, lai "nenoķertu divniekus" un vispār – būtu ne sliktāks par citiem bērniem. Tomēr šādas tēmas bērnus tikai kaitina, īpaši jau tādus, kuri ir paaugušies, un tādā veidā "atsit vēlēšanos" vispār runāties ar vecākiem.

Padoms: tā vietā, lai kontrolētu un mudinātu bērnu, ieaudzini viņā patstāvību un atbildību. Ja vēl 2. klases skolēnam var atgādināt, lai viņš neaizspēlētos un izpildītu mājasdarbus, tad vecāku klašu skolēniem tas ir absolūti lieki. Lai bērns pāris reižu piedzīvo reālas sekas, saņemot nesekmīgu atzīmi, un izdara šīs nepatīkamās situācijas secinājumus.

Daži pieaugušie ir visai delikāti ļaudis, kad komunicē ar saviem vienaudžiem, bet jebkādu taktu piemirst sarunās ar pašu bērniem. Iespējams, viņiem ir grūti pierast, ka vakar vēl mazais bērniņš, kurš ar prieku dalījās itin visā, šodien jau labāk izvēlas paklusēt. Un brīnās, kad, uzdodot šķietami parastus jautājumus, bērns kļūst nervozs un pat agresīvs.

Padoms: pirms kaut ko tādu vaicāt, iedomājies sevi bērna vietā. Ikvienam ir kādas vājās vietas, kuru integritāte ir jāievēro mīlošiem cilvēkiem. Ja meitene vienaudžu vidū nav guvusi popularitāti, diezin vai viņai gribēsies stāstīt, kāpēc klasesbiedrene viņu nav ielūgusi uz dzimšanas dienas ballīti. Bet banālais jautājums: "Ko tu ēdi ēdnīcā?" var būt aizvainojošs zēnam, kuram ir kompleksi liekā svara dēļ. Turklāt ir problēmas, ar kurām mums vienkārši negribas dalīties. Un katram, ieskaitot bērnu, ir tiesības uz to. Izrunājiet ar bērniem šīs personīgās robežas un centies tās nepārkāpt.

Zem šīs kategorijas slēpjas dažādi sadzīviska rakstura jautājumi, taču tos vieno viens – atbildēt uz tiem bērnam ir neciešami garlaicīgi. Bērniem un pieaugušajiem ir dažādas intereses: mammai ir svarīgi zināt, kad jānodod nauda par ekskursiju, bet tētim – kad jāiet uz talku. Un bērns var par to pastāstīt, bet diezin vai gribēs uzreiz atbalstīt šādus "pieaugušo dialogus".

Padoms: garlaicīgi jautājumi kaut kādā mērā ir neizbēgami, bet ja mērķis ir uzturēt labas attiecības ar bērnu, nevajag tos uzdot vienu pēc otra un uzsvērt kā galveno sarunas tēmu. Par mācību grāmatām, naudas nodošanu un talkām var pavaicāt garāmejot vai kādas interesantas sarunas laikā. Nevajag attīstīt garlaicīgu tēmu, pamācīt bērnu. Labāk īsi noskaidrot visu, kas vajadzīgs, un pāriet pie cita sarunu temata.

Neviens nav ideāls. Daudziem pieaugušajiem patīk patenkot, ikvienam ir noteikts skatījums par to, kādai jāizskatās dzīvei, un jāapspriež tos, kuri domā citādi. Un nereti jau paaugušies, bet dažreiz pavisam vēl mazi bērni, kļūst par šādu sarunu līdzdalībniekiem. Bet pēc tam vecāki brīnās, kāpēc pēkšņi viņu bērns smejas par kādu nabadzīgāku klasesbiedru vai nicinoši apsaukā kādu tautību.

Padoms: centies sniegt negatīvas atsauksmes tikai par patiešām sliktām lietām un neapspriest skaļi visu, kas tev nepatīk. Piemēram, bērna drauga vecāki var šķist neizglītoti, skopi, pārāk nabadzīgi vai pārāk bagāti vai citiem it kā "trūkumiem", taču, ja šie "trūkumi" nerada reālus draudus tavam bērnam, nevajadzētu runāt, cik viņi ir slikti. Iespējams, bērns domā pilnīgi citādi. Un viņa skatījums var izrādīties daudz taisnīgāks.

Pastāsti par sevi

Lai tevi uztvertu kā personību, nevis naudas un citu vajadzību avotu, bērnam ir jāpierod, ka tava dzīve ir ne tikai viņš. Tev ir savas intereses, piedzīvotas neveiksmes un mēdz būt priecīgi brīži, un tas viss tevi padara par interesantu cilvēku. Turklāt daudz efektīvāk ir sākt sarunu, pastāstīt, kā pagāja tava diena, tā vietā, lai izvaicātu, kā gāja skolā un ar ko baroja pusdienās.

Pastāsti reālus atgadījumus

Bērniem, īpaši agrīnā vecumā, ļoti patīk stāstiņi. Droši vien tavā vai tavu paziņu bērnībā bija kādas grūtības, kuras līdzinās tām, ko patlaban piedzīvo tavs bērns. Tā vietā lai sniegtu padomus vai kritizētu, labāk pastāstīt, kā reāli cilvēki rīkojušies līdzīgās situācijās.

Komunicē kā līdzīgs ar līdzīgu

Iedomājies, ka draudzene tev stāsta, ka ir sastrīdējusies ar darba kolēģi. Un tu, tā vietā, lai izrādītu līdzjūtību un parādītu patiesu interesi, noskaidro, ko tieši viņa teica un kura sākusi pirmā. Cilvēkiem, kuri tā dara, diezin vai ir daudz draugu. Taču, komunicējot ar bērniem, mēs nereti sniedzam padomus, vērtējumu, rājamies vai, tieši pretēji, aizstāvam. Šeit pats būtiskākais ir, ko par šo visu domā un jūt bērns, tas bieži paliek aiz kadra.

Pieskaries emocijām

Visiem ir interesanti runāt par to, kas skāris emocionāli, un bērni nav nekāds izņēmums. Ar lielu varbūtību bērns daudz labprātāk apspriedīs, kas viņu šodien ir sarūgtinājis, pārsteidzis vai iepriecinājis, nekā standarta rutīna par gatavošanos mācību stundām un atzīmēm dienasgrāmatā.

Pavaicā personīgās domas

Bērni vēlas, lai pret viņiem attiektos nopietni. Ja tu interesējies, ko bērns domā par vienu vai otru jautājumu, kā raugās uz situāciju vai konfliktu, viņš, visticamāk, pieradīs dalīties savās domās un darīs to labprāt. Ja, protams, par to viņu regulāri nekritizēs.

Domāt par bērna emocionālo labsajūtu vēl pirms neilga laika nebija pieņemts runāt. Pilnīgi iespējams, tāpēc mūsdienās ir tik daudz nesaskaņu starp pieaugušajiem un bērniem. Tomēr uzdevumā – kļūt par sava bērna draugu – nav nekā neiespējama.