Es pārāk daudz kliedzu: tēvi drosmīgi atklāj, ko būtu darījuši citādāk

Portāls "Fatherly" aprunājās ar astoņiem tēviem, kuri drosmīgi atklāja, ko viņi, audzinot savas atvases, būtu darījuši citādāk. Kamēr viens tēvs atzīst, ka viņš par daudz uz bērniem kliedzis, kāds cits vēlētos, kaut būtu mazāk ņemis vērā citu viedokli un uzskatus. Tu vari mācīties ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām. Uztver šo tēvu nožēlas kā mācībstundu, no kuras ieguvējs būsi ne tikai tu, bet arī tavi bērni.

"Es pārāk daudz kliedzu... pārāk daudz," atzīst Džeiks. "Es vārījos dusmās pat par vissīkākajām lietām. Es biju nemitīgā stresā, satraukumā un bieži vien viss, ko vēlējos, bija klusums. Taču bērni nav klusi, un viņiem tādiem nevajadzētu būt. Es biju tik norūpējies, domājot par savu mentālo stāvokli un veselību, ka izvēlējos kliegt tā vietā, lai paskaidrotu savas sajūtas. Man nevajadzēja tik ātri iekarst un ļaut dusmām vaļu. Tas iedragāja manas attiecības ar bērniem, un man vajadzēja daudz laika, lai to labotu."

"Ja jūs jautājat, ko es nožēloju visvairāk, tad atbilde ir vienkārša – to, ka tikai retu reizi teicu bērniem, ka viņus mīlu," stāsta Liams. "Es pats nāku no ģimenes, kas diži daudz neizpauda savu mīlestību. Mani vecāki ir lieliski cilvēki, taču viņi savas sajūtas izpauda citādāk, līdz ar to bērnībā no viņiem nekad nebiju dzirdējis šos trīs maģiskos vārdus – es tevi mīlu. Kad mani bērni vēl bija mazi, arī es viņiem to pateicu tikai retu reizi. Tā es turpināju, līdz brīdim, kad meita pajautāja, kāpēc es viņai nesaku šos trīs mīlestības pilnos vārdus. Tajā brīdī mani māca tādas sajūtas, kādas es ceru nekad vairs nepiedzīvot. No tā es guvu mācību – ir labi izrādīt mīlestību caur darbiem, taču nedrīkst aizmirst arī izteikt vārdiem."

"Mēs ar sievu pielikām daudz pūļu, lai visi kā ģimene pavadītu pēc iespējas vairāk laika kopā, taču tagad saprotu, ka katram no mums vajadzēja biežāk uzņemties iniciatīvu un piedāvāt meitai padarīt kaut ko kopā tikai ar mammu vai tēti. Kaut vai tikai došanos kopā uz veikalu vai nelielu izbraucienu ar riteņiem pa vietējo parku. Tikai tēvs un meita vai māte un meita. Kaut viss beigu beigās ir izvērties ļoti labi, šādas atmiņas man nedaudz pietrūkst," stāsta Darels.

"Es vēlētos, kaut nebūtu tik ļoti klausījies savu vecāku padomos, kā audzināt savus bērnus. Viņi ir lieliski vecāki un grib tikai to labāko, bet ir lietas, ko viņi nenoliedzami salaida dēlī. Jāatzīst, ka viņi bija ļoti uzstājīgi, cenšoties mūs dažādos veidos pamācīt. Kad mēs to sapratām, aizvien biežāk abi ar sievu centāmies paši pieņemt lēmumus. Tā mēs izaudzinājām brīnišķīgus bērnus. Kad ķipari ir vēl pavisam mazi, viņi ir kā projekts, kura realizēšanā visi grib pielikt arī savu ieguldījumu. Lai cik ļoti es novērtēju vēlmi palīdzēt, man bija grūti atrast pareizo balansu starp to, kad ieklausīties citos, bet kad pieņemt lēmumus paša spēkiem," atklāj Džordans.

"Mans dēls aptuveni 10 gadu vecumā bija ļoti aizrāvies ar Pokemoniem. Viņš burtiski bija vai apsēsts. Un katru reizi, kad viņam bija iespēja par to ar kādu aprunāties, puikas seja staroja aiz laimes. Taču es pret šo viņa aizraušanos biju diezgan vienaldzīgs. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka pazaudēju lielisku iespēju, kā vēl vairāk satuvināties ar dēlu. Man nebūt nevajadzēja kļūt par Pokemonu ekspertu, taču vajadzēja izrādīt vairāk intereses. Spēju vien iztēloties, kā viņa seja atplauktu smaidā, ja toreiz būtu izrādījis par Pokemoniem lielāku interesi. Kaut tā bija viņa lieta, es to varēju padarīt par mūsu kopīgo aizraušanos," uzskata Alans.

"Es vēlētos kaut būtu mazāk uztraucies par bērna interesēm. Mana vecākā atvase vienmēr bijusi intraverta, kas mani satrauca. Atceros, ka liku viņam apmeklēt dažādus pulciņus un darīt vēl daudz ko citu. Taču tad pēkšņi, kā no zila gaisa, viņu sāka interesēt mūzika un fotografēšana. Nākamajā brīdī viņš jau tika pieņemts septiņās universitātēs un spēlēja bungas vietējā korī. Es tiešām vēlētos kaut iepriekš nebūtu tik daudz satraucies par viņa interesēm un ļautu visam iet savu gaitu, jo dienas beigās viņš pats atrastu to, kas viņu interesē arī bez manas uzbāzīgās palīdzības," atklāj Džeramijs.

"Es vēlētos, lai, audzinot bērnus, būtu ar viņiem vairāk runājis par naudu. Mums nekad netrūka naudas, taču es vienmēr esmu bijis ļoti taupīgs, neskatoties uz to, cik liels ir ģimenes budžets. Atskatoties atpakaļ, atminos, kā bieži vien teicu "mēs nevar to atļauties", tā vietā, lai paskaidrotu, ka bērnu izvēlētā prece ir pārāk dārga. Šie vārdi ir tik ļoti iespiedušies viņu atmiņā, ka tagad viņi visu laiku uztraucas par saviem un mūsu ienākumiem. Man bieži vien nācies dzirdēt tādas frāzes kā "Esi uzmanīgs, ko tu saki bērnu priekšā", taču nekad nebiju domājis, ka viņus var ietekmēt pat tik ikdienišķas frāzes. Tā noteikti ir viena no lietām, ko būtu darījis citādāk," atzīst Keits.

"Pirms man pašam bija bērni, mēdzu šņukstēt un pīkstēt ik reiz, kad ieraudzīju mazos. Es bieži vien kļuvu neiecietīgs un pie sevis nodomāju, ka mani bērni nekad tā neuzvedīsies. Es domāju, ka būšu perfektais vecāks, kas izaudzinās perfektus bērnus. Tādus, kuri nekad netaisīs scēnas, nebļaus un cilvēku priekš neuzvedīsies kā mazi biresmonēni. Taču tad man piedzima bērni, un es sapratu – tas nav iespējams. Iepriekš domāju – ja esi labs un disciplinēts vecāks, tad bērni tevi klausa uz vārda. Jāatzīst, ka biju piemirsis – arī viņi ir domājošas radības, kas spēj minūtes laikā pārvērsties no maziem eņģelīšiem par nesavaldāmiem dēmoniem," atminas Ādams.