Četras izplatītas vecāku darbības, kas iedragā bērna pašcieņu  (2)

Pašcieņa ir viena no mūsu dzīves svarīgākajām vērtībām, kas nosaka to, kā mēs sevi vērtējam. Tieši pašcieņa ir tā, kas veido mūsu uzvedību un lēmumu pieņemšanas manieri. Tā iedrošina mūs tiekties uz priekšu par spīti visiem šķēršļiem un izaicinājumiem, kā arī ticēt saviem spēkiem sasniegt iecerēto.

Kaut vecāki dara visu, kas viņu spēkos, lai savos bērnos ieaudzinātu pašcieņu, dažkārt viņi neapzināti to nevis ceļ, bet grauj. Psihologs un grāmatas "10 Days to a Less Defiant Child" autors Džefrijs Bernsteins portālā "Pshychology Today" atklāj, kāda mammu un tētu rīcība var radīt negatīvu iespaidu uz atvasi.

Sarkasms ir labs un vērtīgs komunikācijas rīks, taču bērni bieži vien to vēl nav iemācījušies izprast, tāpēc savus sarkastiskos komentārus un jociņus labāk atstāt kolēģiem un draugiem.

Psiholgs atklāj, ka sarkastiski izteicieni bērnus var viegli aizskart. Ja viņš ir izdarījis, ko nepārdomātu, bet tu attrauc: "Tu taču esi gudrs!", tas atvasei nemaz nešķitīs uzjautrinoši. Kā zināms, izlietu ūdeni atpakaļ nesasmelsi, tāpat ir ar vārdiem – pateikto atpakaļ paņemt nav iespējams – tāpēc vecākiem uzmanīgi jāpārdomā katrs vārds, ko viņi saka saviem bērniem.

Sarkasms liek bērniem izjust kaunu, kas nebūt neceļ pašcieņu, bet, gluži otrādi, to grauj. Tāpat šāds komunikācijas veids var radīt šķēršļus atrast saikni ar atvasi.

Nekas nesamazina bērna pašcieņu vairāk kā bļaušana un sišana. Kliedzot un sitot tu ne tikai parādi, ka nespēj savaldīt emocijas, bet arī pazemini bērna statusu. Ja jūsu ģimenē viens no moto ir "mēs visi esam vienlīdzīgi", tad šāda rīcība norāda uz pretējo.

Pētījums, ko īstenojis "Centrs Dardedze", atklāj, ka būtiska daļa Latvijas sabiedrības (32 procenti) savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu. "Nevar noliegt, ka lielāka daļa no mums kādreiz ir bļāvuši uz saviem bērniem, arī es esmu viens no tiem, ar ko es nebūt nelepojos," atklāj psihologs. "Es iedrošinu jūs saprast, gluži kā to reiz sapratu es pats – kliedzot un sitot mēs pazemojam savus bērnus."

Šāda audzināšanas maniere varētu šķist efektīvs veids, kā likt bērnam ātri pārstāt darīt to, kas tevi nepamierina, taču tas ir īstermiņa risinājums. Patiesībā tu esi nevis atrisinājis uzvedības problēmu, bet nodarījis viņam pāri gan fiziski, gan emocionāli. Šādas rētas bērna sirdī var arī nesadzīt.

Vairāk par to, kādu iespaidu uz bērnu var atstāt viņa fiziska sodīšana, lasi šajā sarunā ar "Centrs Dardedze" valdes locekli, Preventīvā centra vadītāju Agnese Sladzevska un centra psiholoģi Līgu Redlihu.

Strīda karstumā, kad esam nikni kā pūķi, mēdzam vilk no skapja otra skeletus jeb atminēties vecos strīdus un konfliktus, kas dziļi sirdī vēl aizvien neliek mieru. Šādi mēs rīkojamies ne tikai strīdā ar partneri, bet arī bērnu. Taču arī šī ir viena no rīcībām, kas grauj viņa pašcieņu.

Kad kādam konfliktam ir atrasts risinājums, nekad to vairs nepiemini. Tev ir jāļauj bērnam saprast savu kļūdu un sākt visu no jauna. Psihologs skaidro, ka tie vecāki, kas atvasēm atgādina pagātnes nesaskaņas, māca viņiem ilgstoši uz kādu dusmoties.

Bērnam ir jāmāca – ja reiz problēma ir atrisināta, tā paliek pagātnē. Tāpēc nākamreiz, kad strīda karstumā tā vien gribēsies atgādināt par to reizi, kad viņš nedēļu nevarēja sakārtot savu istabu, saņem spēkus un turi mēli aiz zobiem. Tava uzvara strīda laikā ir mazsvarīgāka par bērna pašapziņu.

Bieži vien ir dzirdēts, ka vecāki liek bērnam iejusties cita ādā – "Kā tev liekas, kā es jūtos, kad tu tā rīkojies?" vai "Kā tas liek justies citiem?". Šie ir tikai daži retoriskie jautājumi, ko mammas un tēti izmanto, lai liktu bērnam izjust vainas apziņu par padarīto vai pasacīto. Taču psihologs uzsver, ka tie vecāki, kas izmanto vainas apziņu, lai kontrolētu bērna uzvedību, palielina risku, ka atvase no viņiem atsvešināsies.

"Kāda mana kliente, kuru saukšu par Loretu, bieži vien mēdza izmantot vainas apziņu sava 14 gadus vecā dēla Harolda, kuru kaimiņi pieķēra smēķējam marihuānu, audzināšanā. 10 minūtes bez apstājas Loreta pārmeta dēlam izdarīto, izmantojot tādas frāzes kā "Kā tev liekas, cik ļoti apkaunota es jūtos, ka kaimiņi zina par tavām problēmām ar marihuānas smēķēšanu?" un "Vai tu apzinies, cik ļoti tu esi sagrāvis manu uzticību tev?" Taču viss, ko viņa saņēma pretim, bija dēla dusmas. Šī situācija pierāda, ka vainas apziņa nav labākais ierocis bērna audzināšanā.

Psihologs atklāj, ka laika gaitā iemācījis Loretu nolikt savu ego malā un sniegt bērnam to, kas viņam konkrētajā brīdī ir patiesi nepieciešams – sapratne un atbalsts. Pēc vairākām sesijām mazāk spiedošās un nosodošās attieksmes dēļ mātei izdevās ar bērnu aprunāties un uzzināt, kā viņš ļāvies vienaudžu spiedienam. Tas palīdzēja viņiem atkal satuvināties un Haroldam teikt ardievas nelāgajam ieradumam.