Juris un Sandra Cālīši skaidro mītus un patiesību par pusaudžiem

Nesenajā konferencē "Vecāku revolūcija", kas notika Vidzemes koncertzālē "Cēsis", uzstājās Juris un Sandra Cālīši, kas daudziem asociējas ar "Zvannieku" mājām. Cālīši izveidojuši ģimeņu atbalsta un mūžizglītības centru, kas strādā un palīdz ģimenēm, kas uzņēmušas savā gādībā bērnus, kuri palikuši bez mājām. Vairāku gadu gaitā uzkrāta arī pieredze par to, cik dažādi mēdz būt bērni visos vecumos. Šoreiz piedāvājam ielūkoties Cālīšu pāra vērtīgākajās atziņās par pusaudžiem, ko viņi atklāja, runājot par mītiem un patiesību, kas attiecas uz šī vecumposma bērniem.

"Mēs visi ļoti bieži dzirdam – pusaudžus vienkārši pieaugušie nesaprot. Viņi pieaugušos tracina, uztrauc. Ar viņiem ir ļoti grūti komunicēt," par pirmo mītu runā Juris Cālītis. "Gribu šo jautājumu pagriezt no otras puses – es esmu pilnīgi skaidri sapratusi pēdējos gadus, kad mums ir bijusi liela iespēja darboties ar pusaudžiem, ka patiesībā mēs viņus tracinām," mītu atspēko Sandra Cālīte pastāstot, ka tā tas tiešām ir un pierādījies praksē.

Kad bērns ir mazs, mēs viņā ieliekam vislabākās vērtības, kas svarīgas pašiem un bērnos paliks – esi draudzīgs, mācies piedot, mācies dalīties, tā Sandra Cālīte. Audzinot bērnus, mācām risināt dažādus konfliktus kā bērnudārzā, tā skolā, liekot saprast, ka katrs cilvēks ir citādāks un unikāls, ar savu pieeju, taču visam pāri ir komunikācija – prasme izrunāties. "Un bērns to pieņem, jo viņam agrīnajā vecumā ir pārliecība, ka viņš ir tāds pats, kā mamma un tētis, mēs esam visi kopā kā viens veselums," stāsta Cālīte. Vēlāk gan bērns saprot, ka nav mamma vai tētis, bet gan viņš pats – personība.

Pienākot tīņa vecumam, bērns skatās uz vecākiem un saprot, cik ļoti viņi pusaudzi tracina. Runā par draudzību, bet paši neprot draudzēties. Par saticību, kad pašiem gadās visādi. Tajā pašā laikā pienāk brīdis, kad gudrais pusaudzis pie brokastu galda sāk audzināt vecākus par dabas resursu deldēšanu un neapzinīgumu, par ko mums kā pieaugušajiem ceļas mati stāvus un gribas pateikt stingrāku vārdu. Taču Cālīte piebilst, ka jāsaprot, ka bez piecām minūtēm pieaugušais pusaudzis uz vecākiem vienkārši skatās caur kritiskuma lupu.

Kā otro mītu Juris Cālītis nosauc to, ka pusaudžiem interesē tikai viņu viedtālruņi, sekss un viss, kas viņus var apreibināt. Šo mītu par patiesību nosauc Sandra Cālīte, piebilstot, kā tā ir, taču uz to jāskatās dziļāk. "Neļausimies, ka mūs satrauc pavisam dabīgas lietas," piebilst Cālīte. Tā ir pusaudžu ikdiena, viņu pasaule. "Ja jums nav viņiem nekā cita labāka, ko piedāvāt, tad tā tas ir – pusaudžiem ir interesants veids, kā viņi var pavadīt laiku." Jo skatīties viedtālrunī tomēr būs interesantāk, nekā kārtot istabu.

Kad Sandrai Cālītei pašai ir grūti "sagremot" kaut ko, ko pusaudzis izdarījis vai pateicis, viņa atceras – kritizēšanas un kontrolēšanas laiks ir beidzies. Vecākiem pašiem pusaudži interesēs – ko viņi dara, vai viņi var paskaidrot aktualitātes, kā notiek attiecības. Taču to viņi iemācīsies no tā, ko dos arī vecāku audzināšana, pat ja visa cita aktuālā pasaule ir ārpus mājas. "Nekādā mērā kaunināšana, bāršana šeit vairs nepalīdzēs," domu noslēdz Cālīte.

Vēl viens Cālīšu pāra pieminētais mīts – pusaudžiem vairs neinteresē kopīgais laiks ar ģimeni, vecāku draugi, vērtības un labie nodomi. Sandra Cālīte apstiprināja, ka tā ir taisnība un vecākiem tas vienkārši ir jāatzīst. "Mēs bērniem kļūsim atkal interesanti un viņi skatīsies uz mums, kad viņiem būs pašiem savi bērni," smaidot saka Cālīte. Tad arī nu jau pieaugušie bērni meklēs vecāku padomu, atcerēsies, kā darīja mamma bērnībā un daudz ko citu. "Ir pilnīgi skaidrs – mūsu laiks beidzas, un mūsu jaunieši iet pasaulē. Tas ir viņu uzdevums. Un mēs viņiem varam dot svētību tad, kad paklūp kāja, kad zvana un saka, ka dēliņš ir apdzēries un jāved mājās. Tad ir jākāpj mašīnā, jābrauc, jāsamīļo un jāsaka, lai iet gulēt – bez pamācībām un lekcijām."

Pusaudzim ceļš uz savām interesēm, draudzībām, attiecībām nav viegls. Vecākiem jāapzinās, ka pusaudzim svarīgākas būs vienaudžu un simpātiju domas, un tās ir bākugunis, uz kurām gandrīz pieaugušais bērns iet. Un tad, kad pusaudzis izvēlēsies dalīties kādā stāstā ar mammu vai tēti, ir vienkārši jāklausās.