Ja nemāki lasīt, ko tu te dari? Saruna ar Renāru un viņa mammu par disleksiju

Renārs mācās Olaines Tehnoloģiju koledžas 3. kursā. Viņš vienmēr ir interesējies par ķīmiju un ar to vēlas saistīt arī savu nākotni. "Viņam bērnudārza grāmatiņā rakstīts – izaugšu liels, būšu ķīmiķis," Renāra mamma atminas. "Līdz astotajai klasei, kad sākas ķīmija, visus pamatus jau bija apguvis pats." Viņš ir viens no retajiem, kas ar lepnumu var teikt, ka bērnības sapnis ir sasniegts. Šobrīd puisis apgūst analītiskās ķīmijas tehnologa profesiju Olaines Tehnoloģiju koledžā. Taču ceļš līdz koledžas solam nav bijis no tiem vieglākajiem, jo viņam dienu no dienas nācās mācīties sadzīvot ar disleksiju – mācību traucējumiem, kurus raksturo nespēja precīzi vai tekoši izlasīt vārdus un teikumus, kā arī apgrūtinātu prasmi rakstīt.

Tas, ka Renāram ir grūtības ar rakstīšanu un lasīšanu, tika konstatēts jau bērnudārzā, kad audzinātāja paziņoja – zēnam ir nepieciešama palīdzība šo prasmju apguvē. Līdz skolas vecumam Renārs apmeklēja logopēdu, taču, uzsākot mācības 1. klasē, sadarbība ar speciālistu tika pārtraukta. Pirmajā klasē zēns spēja izlasīt 13 vārdus minūtē. "Mani uz sarunu uzaicināja skolas logopēde, kas izrādīja savu izbrīnu par to, ka Renārs ar šādu lasītprasmi ir pārcelts 2. klasē," atklāj Linda. Saprotot, ka zēnam ir nepieciešama palīdzība, logopēde piedāvāja vasarā ar viņu pastrādāt individuāli, ko Renārs arī izmantoja. Tieši logopēde bija tā, kas ievirzīja zēna mammu īstajās sliedēs un lika noprast, ka viņam ir disleksija. "Viņa ieteica man izlasīt interviju ar Latvijas Disleksijas biedrības pārstāvi Evu Birznieci, kur viņa bija aprakstījusi visu situāciju. Izlasot rakstu, sapratu, ka tas attiecas arī uz Renāru," stāsta Linda. Pēcāk sieviete uzrunājusi raksta varoni sociālajos medijos, lai noskaidrotu, vai aizdomas ir patiesas. Sarunas laikā atklājās, ka arī Latvijas Disleksijas biedrības pārstāve ir pārliecināta – Renāram ir disleksija. Pēcāk Linda vēl apmeklējusi semināru, kurā skolotāji no citām valstīm stāstījuši par disleksiju. Arī tur zēna mamma guva apstiprinājumu savām aizdomām. Pēcāk Renāram vajadzēja apmeklēt logopēdu un skolas psihologu, kā arī doties uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju, kas izsniedza atzinumu par to, ka zēnam ir lasīšanas traucējumi.

Renārs stāsta – laikā, kad mamma skaidrojusi, ka viņam ir disleksija, puisis neesot līdz galam izpratis, kas tas ir. Turpretim Linda atklāj, ka, uzzinot par bērna mācību traucējumiem, esot izjutusi atvieglojumu, jo beidzot bijis skaidrs, kāpēc bērnam ir problēmas ar lasītprasmi. "Tu saproti, kas tas ir un ar ko tev ir darīšana," viņa stāsta.

Linda atklāj, ka brīdī, kad noskaidrojās – dēlam ir disleksija, nācās ne tikai pašai izglītoties, bet par to stāstīt arī citiem – ģimenei, draugiem un pedagogiem. "Es ar bukletiem gāju pie skolotājiem un stāstīju, kāpēc Renāram ir apgrūtināta lasītprasme," viņa atminas.