Pazīmes, kas liecina – tu jau esi paguvis izlutināt savu bērnu

Portāls "Adme" aplūko jautājumu – kā saprast, ka situācija vairs netiek kontrolēta. Šo pašu problēmu jau pasen mēģina pētīt arī psihologi. Izlutināta bērna sindroms – tā to mēdz dēvēt zinātnieku valodā, un tas tiek raksturots ar noteiktiem uzvedības modeļiem. Lūk, šajā rakstā piedāvājam iepazīties ar dažām pazīmēm, kas var liecināt – savu atvasi jau esi pārlieku izlutinājis!

Bērns demonstrē labu audzināšanu svešāku cilvēku klātbūtnē, bet ģimenes lokā neizrāda vienkāršu pateicību? Jā, tas ir pierādījums, ka viņš jau ir izlutināts, jo bērns nevis apzināti piemirst pateikt "paldies", nevis dara to ļaunprātīgi, bet gan tādēļ, ka patiesi uztver visu kā pašsaprotamu, ko viņa labā dara tuvinieki.

Pēc psihologu domām, šāda uzvedība nākotnē var radīt problēmas attiecībās, jo mēs taču mācāmies būt pateicīgi tiem, kuri mums ir vistuvākie.

Viens no atbildīgu vecāku uzdevumiem ir palīdzēt bērnam kļūt patstāvīgam. Trīs gadu vecumā bērns jau var savākt savas rotaļlietas, piecu gadu vecumā – tikt galā ar putekļusūcēju, bet 10 gados jau ir spējīgs nomizot un izvārīt kartupeļus visai ģimenei. Ja visi centieni bērnu pieradināt pie mājas darbiņiem noslēdzas ar to, ka viņš negrib, neprot, viņam neizdodas un tu ar to samierinies, arī šī ir izlutinātības pazīme.

Kā liecina statistika, mūsdienu bērni vecumā no trīs līdz 12 gadiem palīdzēšanai mājas solī velta aptuveni trīs stundas nedēļā (bet pie datora vai tālruņa, starp citu, pavada ne mazāk par 14 stundām nedēļā). Ja bērnam nav vispār nekādu pienākumu mājās, kā gan viņš tiks galā ar pieaugušo dzīvi? Beigu beigās tās ir nepieciešamās zināšanas un svarīgas dzīves prasmes, kuras mēs šādā veidā bērnam liedzam.

Saskarsmē ar citiem bērniem izlutinātais absolūti nav gatavs saskarties ar to, ka ir ne tikai jāņem, bet arī jādod. Neprasme ņemt vērā citu vajadzības, neiejūtīgums pret viņiem, padara viņu nevēlamu vienaudžu vidū. Viņam kļūst ne īsti komfortabli, viņš sev nevar paskaidrot, kas notiek ne tā, un vaino tajā visus citus. Jo viņi taču uzvedas "nepareizi".

Ja vienaudži un ģimenes draugi, kuriem ir bērni aptuveni līdzīgā vecumā, izvairās no kopīgiem pasākumiem, vai nav pienācis laiks aizdomāties, kādēļ gan tā notiek?

Ja bērns jau ir pāraudzis pirmsskolas vecumu, bet arvien turpina uzvesties kā mazs bērniņš, turklāt ar aprēķinu izvēloties laiku un vietu šādai asaru demonstrēšanai, tad ir skaidrs – viņš ar kādu cenšas manipulēt. Vēršam uzmanību: ja pēc konfrontācijas pieaugušie jūtas izsmelti, bet bērns iegūst vēlamo un ir "svaigs kā rozīte", tad kaut kas tādās attiecībās nav kārtībā.

Agrāk psihologi mēdza sacīt, ka ir jāaudzina uzvarētāji un katram ir jāsaņem balva (jo nedrīkst traumēt trauslo bērna psihi). Pārsteigums: viņi ir pārdomājuši! Svarīga mācībstunda, kuru bērnam vajadzētu pasniegt jau bērnībā, sastāv no tā, ka mēs visi laiku pa laikam varam zaudēt, un tajā nav nekādas traģēdijas, un zaudējumi ir jāiemācās uztvert cieņpilni.

Izlutinātas atvases nemāca gūt gandarījumu no pašas sacensības. Tāpēc, saskaroties ar to, ka "lielajā" dzīvē viņš ne vienmēr "ir zirgā", tāds bērns izvēlas izvairīties no jebkādām aktivitātēm ar sacensības garu, īpaši komandā.

Atzīsties: ja bērns ir izlutināts, tā nav viņa vaina, bet gan vecāku. Tie ir viņi, kuri nav pratuši izveidot robežas, radīt precīzus noteikumus, nav iedevuši vajadzīgos orientierus. Sekas ir tādas, ka vecāki bērna acīs nav autoritātes. Bērns uzskata, ka viņa stāvoklis ģimenes hierarhijā ir tāds pats, kā pieaugušajiem (ja ne pat augstāks), un tas savukārt nozīmē, ka ar vecākiem var uzvesties visai nicinoši un familiāri.

Tu gribēji savam bērnam parādīt, cik viņš it īpašs, un visus viņa sasniegumus atzīmēji, skanot fanfarām? Līdzīgi kā supervaronis, aizslaucīji visus šķēršļus, ar kuriem viņš varētu saskarties savā ceļā? Tādā veidā mēs liedzam bērnam noticēt sev, liedzam iespēju mācīties no kļūdām un pārvarēt neveiksmes. Reizi pa reizei, saskaroties ar reālo pasauli un neiegūstot no tā ierasto reakciju, izlutinātie bērni maldās, nesaprot, kā to labot, un sāk šaubīties par savām spējām.

Vai esi saskāries ar tādiem vecākiem, kuri vienmēr aizstāv sava bērna intereses, metas viņu aizstāvēt, kad viņam par kaut ko pārmet? No vienas puses, tas ir normāli, bet, ja vecāki turpina kritizēt skolotājus un citus bērna dzīvē svarīgus pieaugušos, bērnam rodas nesodāmības sajūta. Viņam sāk šķist, ka tikai viņam vienmēr ir taisnība, bet visi pārējie "ir muļķi un nav ārstējami". Turklāt izlutinātam bērnam pat vecāki nav autoritātes, tad ko gan gaidīt, ka bērnam parādīsies cieņa pret kādu citu?!

Mūsdienās mārketinga speciālisti zina daudz veidu, kā bērniem radīt sajūtu, ka viņiem kaut kas ir nepieciešams. Reklāmas uz bērnu iedarbojas graujošāk, nekā uz mums, pieaugušajiem. Tieši tāpēc ir svarīgi bērnam iemācīt pretoties šim sociālajam spiedienam. Likt saprast, ka nauda tiek nopelnīta, nevis izņemta no skapīša. Kad mēs savas atvases pasargājam no šādām "sarežģītām mātēm", mēs riskējam izaudzināt izlutinātu bērnu, kurš nerēķinās ar ģimenes budžetu un viņam svarīgāks par visu ir "es gribu".

Pētījumi rāda, ka izaugot, izlutinātajiem bērniem ir mazāk iespēju apgūt patstāvīgu finanšu pratību un viņi ir daudz vairāk pakļauti bankrota riskam. Pierodot, ka viņu vēlmes tiek apmierinātas vienā acumirklī, viņi pieaugušā vecuma ņem kredītus, apmierinot savas minūtes laikā prātā ienākušās kaprīzes, neaizdomājoties par to, kā pēcāk varēs to visu atmaksāt.

Pat gadu vecs mazulis jau prot fokusēt savu uzmanību uz kādu nodarbi aptuveni 15 minūtes. Parasti ap trīs gadu vecumu bērni pat stundām spēj paši sevi nodarbināt. Ja bērns neprot tikt galā ar garlaicību un visu laiku gaida, kad kāds izpildīs "pasākuma vadītāja" lomu, arī šī ir viena no pazīmēm, kas liecina – bērns ir izlutināts. Kā tas ir saistīts? Piemēram, pastāv pētījumi, kuros pierādīts – jo bērnam vairāk rotaļlietu, jo grūtāk viņam koncentrēties rotaļai un jo mazāk attīstās viņa radošā domāšana.

Mēs visi dažreiz netiekam galā ar emocijām, bet izlutinātiem bērniem nav pat iespēju iemācīties kontrolēt sevi. Viņu emocionālās šūpoles šūpojas satriecošā amplitūdā, un paaugoties, bērni demonstrē to pašu bērnišķīgo tiešumu. Jebkura bēda viņiem ir īsta traģēdija, labs garastāvoklis "iet pāri malām", smiekli kļūst tik nevaldāmi, tāpat kā asaras. Viņi nav pieraduši savaldīties, analizēt, runāt par to, kas ar viņiem notiek un ko viņi jūt. Praktiski vienīgais veids paziņot par savām jūtām ir uzskatāma to demonstrēšana.