Adopcija nav nekāds varoņdarbs. Gežu ģimenes stāsts

Lilija kopā ar vīru ilgstoši centās tikt pie bioloģiskajiem bērniem. Kopīgi tika apmeklēti gan ārstu kabineti, gan terapijas. Taču ieguldītie pūliņi nenesa vēlamos rezultātus. Jau pirms kāzām pāris esot apspriedis iespēju kādreiz adoptēt bērnu, taču tagad bija pamats šo domu pārvērst īstenībā. "Mēs vispirms gribējām tikt pie bioloģiskajiem bērniem un tad kādu adoptēt," stāsta sieviete. "Taču mūsu gadījumā viss notika citādi."

Lilija atklāj, ka pēc kārtīgām pārdomām un sarunām ar vīru bija skaidrs, ka šis ir pareizais solis. "Mums vienmēr bija pārliecība, ka tas ir mūsu ceļš," viņa skaidro. "Mēs gaidījām bērnus, bet viņi gaidīja vecākus."

Lai pieteiktos adopcijai, nepieciešams bāriņtiesā, kuras darbības teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, uzrakstīt pieteikumu, kurā jāmin adopcijas motivācija, jānorāda vēlamais bērnu skaits, vecums un dzimums. Tāpat Lilijai ar Vadimu bija jāiziet arī ģimenes izvērtēšanas process, kurā tiek ņemta vērā ģimenes atbilstība adoptētāja statusam. "Jāiesniedz daudz dokumentu, jāapmeklē speciālisti (ģimenes ārsts, psihologs/narkologs), jāiziet adoptētāju obligātās apmācības," stāsta sieviete. Kad tas tika izdarīts, sekoja gaidīšanas laiks.

Tolaik Lilija ar Vadimu vēl dzīvoja Vācijā. Taču pēc pieciem gadiem svešumā pāris tomēr nolēma atgriezties dzimtenē. Sieviete stāsta, ka atpakaļ uz dzīvi Latvijā viņi bija pārcēlušies vien mēnesi pirms negaidītā zvana no ministrijas par to, ka ir atrasts ģimenes pieteikumam atbilstošs bērniņš. Kaut zvans nāca pavisam negaidīti, Gežu ģimene bez liekas šaubīšanās devās uz bērnunamu, lai iepazītos ar bāriņtiesas izvēlēto un ministrijas piedāvāto puisēnu.