Kā bērns kļūst par narcisu: daži ģimeņu scenāriji  (4)

Psiholoģe Elionora Grīnberga portālā "Psychologies" stāsta, kā noris narcisma adaptācija. Viņai bieži vaicājot: "Kāds audzināšanas tips noved pie tā, ka bērnam rodas narcisma personības iezīmes?" vai "Vai vecāku – narcisu bērni paši neriskē kļūt par narcisiem?" Bērni pielāgojas ģimenes locekļu prasībām un savas mājas noteikumiem. Un dažreiz visracionālākais veids, kā pielāgoties indīgajai ģimenes ietekmei... Ir pašam attīstīt narcisma iezīmes. Lūk, zemāk psiholoģe aplūko dažus izplatītus scenārijus, kā tas notiek!

Jāatgādina, ka psiholoģijā pastāv termins narcisms. Tas attiecināms uz cilvēkiem ar slimīgu pašvērtību – pazeminātu vai paaugstinātu. Patiesībā šādiem cilvēkiem dzīvot nemaz nav tik viegli, jo viņi ir ļoti viegli ievainojami, viņiem visu laiku nākas pierādīt, cik viņi ir "labiņi" – ar šādiem cilvēkiem veidot attiecības ir sarežģīti.

Ģimene, kurā aug bērns, ir spējīga novērtēt tikai augstus sasniegumus. Viens vai abi vecāki ir demonstratīvas personības. Viņu devīze: ja tu nevari būt labākais, kāpēc uztraukties? Mīlestība šādā ģimenē vienmēr ir ar kādiem nosacījumiem: kad bērns uzvar, vinnē olimpiādē, kļūst par skolas koncerta zvaigzni, tad viņu apber ar uzslavām un uzmanību.

Pārējos gadījumos viņu gaida vilšanās un pat nicinājums. Visiem ģimenē jābūt īpašiem, un tas jāpierāda atkal un atkal. Neatkarīgi no tā, cik daudz tu sasniedz, spiediens nemazinās. Bērniem ir grūti gūt gandarījumu no kaut kā vienkārši tāpat vien, ja tas nekādi neietekmē viņa statusu.

Tā vietā, lai izzinātu to, kas viņam patīk, bērns bez izņēmuma fokusējas tikai uz to, kur patiešām saņems vecāku atbalstu – augstos sasniegumos. Vecākus interesē nevis reālais bērna "es", bet tas, kā viņš "darbojas" ģimenes statusa un prestiža labā. Lai viņiem vienmēr būtu, ar ko palepoties kaimiņu un draugu priekšā: "Paskat, ko izdarījis mans bērns!"

Bērni, kuri aug šādās ģimenēs, jūtas pasargāti un gana labi tikai tad, kad viņi ir veiksmīgi un atzīti par labākajiem. Vecāku nosacījumu mīlestība, kas piedod pārmērīgu nozīmi statusam un sasniegumiem, noved pie dzīves modeļa, kurā galvenais ir dzīšanās pēc panākumiem, un šāda attieksme kļūst par sinonīmu laimei, norāda psiholoģe.

Piemērs: Pērs un viņa dzīve uz papīra

Šajā scenārijā ir ļoti varas kārs un vērtējošs vecāks, kurš vienmēr nomāc bērnu. Vecāks bieži ir aizkaitināts, viegli "iziet no rāmjiem" un viņam ir nereāli augstas gaidas. Ja ģimenē ir divi vai vairāk bērnu, viņš slavēs vienu un nenovērtēs citus. Turklāt "labs" var ātri pārtapt par "sliktu", bet viņa brālis – pēkšņi "labs".

Tā rezultātā neviens nejūtas drošībā, un katrs tērē visus savus resursus, lai nomierinātu teju, teju eksplodējošo vecāku. Pret otru vecāku šis "sprādzienbīstamais" bieži vien attiecas tieši tāpat, kā pret bērniem, un tieši tāpat viņu pazemo un vērtē, ja nu gadījumā tas otrs kaut kādā jautājumā viņam nepiekrīt. Bērni, kuri izauguši šādās ģimenēs, jūtas dusmīgi, pazemoti un neadekvāti. Bet uz savu situāciju viņi var reaģēt dažādi.

Uzvarētais bērns. Daži bērni vienkārši padodas un atzīst, ka viņi nav nekā vērti. Pusaudžu vecumā viņi var piedzīvot depresiju, kuras pamatā ir kauns un naids pašam pret sevi. Pēcāk, lai pasargātos no kauna sajūtas, viņi var meklēt aizmiršanos impulsīvā, atkarību raisošā uzvedībā. Vieni var kļūt par alkoholiķiem un narkomāniem, citi caurām dienām sēž internetā. Viņi nekad nerealizē savu potenciālu, jo ir pārliecināti par tā neesamību.

Dumpīgais bērns. Šie bērni atklāti protestē pret vēstījumu, ka viņi ir neveiksminieki. Un bieži tērē dzīvi centienos pierādīt sev, pasaulei un vērtējošajam vecākam, ka viņi ir spējīgi, bet vecākiem nav taisnība. Viņi gūst panākumus visiem iespējamiem veidiem. Pierādīt, ka viņi ir īpaši, kļūst par viņu dzīves misiju, jo viņiem visu laiku iekšēji skan griezīga balss, kas kritizē katru viņu kļūdu.

Dusmīgais bērns. Viņš aug ar niknuma sajūtu pret šo vērtējošo vecāku. Ikviens, kurš kaut kā atgādina viņam šo vecāku, kļūst par viņa dusmu mērķi. Dažreiz viņš pats kļūst toksisks un nikns narciss. Viņam nepietiek kaut ko sasniegt, viņam ir arī jāsagrauj.

Šie vecāki ir slēpti narcisi, viņi jūtas neērti uzmanības centrā. Tā vietā viņi lepojas ar savu spējīgo bērnu. Bieži bērns patiešām ir talantīgs un ir pelnījis uzslavas, bet vecāki savu sajūsmu pauž līdz pat zemai paklanīšanās. Šāda pārmērīga idealizācija var novest pie tā, ka nākotnē bērnā veidosies narcisa iezīmes.

Beznosacījumu un nosacījumu mīlestības sekas

Ikviens vēlas, lai viņu mīlētu bez nosacījumiem, bet vienlaikus uztvertu reālistiski. Ja bērni uzskata, ka vecāki viņu novērtē tikai tāpēc, ka viņi ir īpaši, tas viņos var radīt neaizsargātības sajūtu. Neviens neuzvar visu laiku. Neviens nav labāks par citiem itin visās attiecībās.

Trūkumu un kauna apzināšanās

Bērni, kurus vecāki idealizē, var sākt ticēt, ka viņi ir mīlestības vērti tikai tad, kad ir "pati pilnība". Viņiem mēdz būt kauns, kad sevī redz kādus trūkumus. Un viņi dara visu iespējamo, lai pierādītu: viņi ir nevainojami un ir pelnījuši tikt idealizēti.

Palēninātā reālā "es" attīstība

Šajā procesā bērni var pazaudēt kontaktu ar savu reālo "es", reālajām vēlmēm un vajadzībām, simpātijām un antipātijām. Tā vietā, lai izpētītu, kas viņi ir patiesībā un kādas ir viņu patiesās intereses un talanti, viņi var pilnībā novirzīties no ceļa un tērēt laiku tam, ko viņi jau dara labi, un tam, kā viņi domā, par ko saņem vecāku labvēlību.

Dažreiz šie bērni tomēr pretojas "zelta bērniņa" lomai un nekļūst par narcisiem. Viņi ignorē pārmērīgās uzslavas un atsakās spēlēt ģēnija lomu, kas ir ģimenes uzspiesta. "Kāda māte man sacīja: "Mans dēls ir ģimenes cerība, viņš svētīs mūsu dzimtu, mūsu ģimeni". Bet viņas dēls man sacīja: "Es vienkārši vēlos nokāpt no šī bezgalīgā skrejceļa un dzīvot pats savu dzīvi, neattaisnojot neprātīgās manu vecāku gaidas," darba pieredzē dalās psiholoģe.

Daži bērni aug ģimenēs, kur vecāks – narciss apbalvo viņus ar uzslavām un uzmanību, tikai tad, kad viņi viņu apbrīno un paliek viņa pakļautībā. Šie bērni netiek mudināti sevi publiski parādīt. Viņu loma ģimenē ir pielūgt viņu vecāku – narcisu diženumu, nekad nemēģinot pielīdzināt vai pārspēt viņa sasniegumus.

Tāda stratēģija ir lielisks veids radīt noslēpumainus vai slēptus narcisus. Bērni pierod "nopirkt" uzmanību un uzslavas par to, ka viņi atklāti nekonkurē ar vecākiem – narcisiem. Viņi zina, ka būs nenovērtēti, ja centīsies saņemt viņu, kā atsevišķu personību atzīšanu.

Pieaugušā vecumā šie bērni jūtas pārāk neaizsargāti, lai justos komfortabli, esot uzmanības centrā, jo viņu narcisms un problēmas ar pašapziņu ir mazāk redzamas tiem, kuri viņus slikti pazīst. Bet daži visai labi pielāgojas šai lomai darbā, kur atrod sev jaunu objektu, kas viņu apbrīno – tas ir kā narcisma "ekshibicionists".

Piemērs: Marija un "varenais cilvēks"

Marija bija personīgais palīgs savas kompānijas ģenerāldirektoram. Viņa apbrīnoja viņu un bija laimīga kalpot viņam. Viņa jutās īpaši, pateicoties komunikācijai ar šo cilvēku.

Viņa saudzēja katru skopo uzslavu, kuras saņēma no viņa daudzu gadu garumā, un glabāja visas apsveikuma kartītes, kuras viņš viņai dāvināja. Marija neprecējās, jo bija pārāk koncentrējusies savam darbam. Katrs vīrietis, ar kuru viņa iepazinās, viņai nešķita pietiekami labs, salīdzinot ar viņas šefu.

Psiholoģe Grīnberga akcentē, – tam, kurš zina, ko meklēt, viegli ieraudzīs, kā noteikta vide mājās ietekmē narcisma iezīmju attīstību bērnā. Dažreiz pārvēršanās narcisā kļūst viņam par vienīgo iespējamo un saprātīgo lēmumu.