Vai tu tiešām domā, ka es to spētu?
Cilvēki var mēģināt izvairīties no patieso faktu atklāšanas, sniedzot netiešu atbildi, precīzāk – pārvaicājot viņiem adresēto jautājumu. Tā vietā, lai sacītu: "Es to neizdarīju", atbilde var būt pretjautājums: "Vai tu tiešām domā, ka es varētu to izdarīt?" Aizdomīgi ir arī izteikumi, kuriem pa vidu tiek "iemesti" šķietami nevajadzīgi vārdi. Kā piemēru var minēt situāciju, kad jāpasaka – šodien konkrēto cilvēku neredzēju. Ja cilvēks kaut ko slēpj, viņš var uzsvērt: "Goda vārds – es patiešām viņu šodien nesatiku!"
Tā absolūti nav taisnība!
Situācijas var būt ļoti dažādas – kamēr vieni meli ir ļoti spontāni, konkrētajā situācijā uz vietas izdomāti, citi tiek ilgstoši prātā izkristalizēti. Ja runa ir par otro variantu, ļoti iespējams, atbildes reakcija var būt ļoti formāla. Tā vietā, lai pārsteigumā izsauktos: "Nē!" vai patiesā pārsteigumā lēnā garā saprastu jautājuma jēgu, atbilde tiek sniegta pat šķietami robotizētā veidā.
Savus melus viņi cenšas "pārdot", izklausoties ļoti pārliecināti. Jāpiebilst gan, ka situācijās, kad tiek stāstīta taisnība, cilvēki dabīgi nejūt vajadzību savu sakāmo ietērpt ļoti formālā veidā.
Bieži vien cilvēki melo nevis tāpēc, ka vēlas kādu sāpināt, bet gan pasargāt paši sevi, un nereti šādu rīcību pamatā ir kompleksu jūra vai bailes. Šajā rakstā atradīsi vērtīgu špikeri, kas palīdzēs atkost, kas sarunas biedram īsti ir aiz ādas.
Vai es to izdarīju? Protams, ka nē!
Lai gan ir pilnībā normāli un dabiski daļu jautājuma atkārtot, ir absolūti nevajadzīgi to skaļi izteikt vēlreiz no sākuma līdz beigām. Meļi parasti vārdu pa vārda atkārto jautājumu vēlreiz, lai viņiem būtu vairāk laika sagatavot savu atbildi. Jāpiebilst, ka nedrīkst aizmirst par otro minēto teikumu, kas skaidri norāda – jautājums ir bijis muļķīgs, liekot tā vaicātājam sajusties slikti un sākt apšaubīt savu pieņēmumu.
Šī tiek saukta par labi atstrādātu taktiku, lai paildzinātu atbildes sniegšanas laiku un otru izsistu no sliedēm. Otrs variants – ar sarauktu pieri lūgt jautājumu atkārtot vēlreiz vai arī izlikties par nezinīti un prasīt, lai tiktu sniegti papildu komentāri.
Kā saprast, ka sarunas biedrs ir īstens Pinokio un vieniem meliem visu laiku seko citi, lūko šajā rakstā.
Es nekad/Es vienmēr
Vēl viena taktika, kas tiek izmantota, lai novērstu uzmanību no svarīgākā un kādu apmuļķotu, ir ļoti kategorisku frāžu izmantošana – piemēram, "Es nekad" un "Es vienmēr". Šis variants tiek izmantots, lai nevajadzētu stāstīt faktus un detaļas par konkrēto situāciju, bet varētu aizslēpties aiz vispārīgiem izteikumiem. Kā piemēru var minēt situāciju, kad kāds vaicā: "Kur tev norunāta tikšanās?" atbildes vietā saņem frāzi: "Es nekad iepriekš par tādām lietām neinteresējos."
Šo taktiku bieži vien var novērot arī darba intervijās un situācijās, kad cilvēks nevēlas stāstīt visus faktus. Ja potenciālais darbinieks kaut ko slēpj, viņš mēģinās pārspīlēti sevi slavēt, sakot, ka vienmēr ir ļoti punktuāls un nekad nejauc darbu ar personiskajām lietām. Šajā kategorijā ietilpst arī tāda populāra frāze kā "Es to esmu darījusi jau simtiem reižu." Protams, ja turpinājumā seko arī kādi specifiski fakti, uzreiz nav jāpieņem, ka viss sacītais ir pilnīgas muļķības.
Ja godīgi
Meļiem ir raksturīgi īpaši uzsvērt sava teiktā patiesumu. Ja cilvēks stāsta taisnību, kāpēc viņam teikuma sākumā īpaši jāuzsver, ka ir godīgs un saka, ko patiesi domā? Šādas frāzes raisa aizdomas un, pilnībā pamatoti, jo frāze "Ja godīgi..." bieži vien tiek izmantota, lai izklausītos pārliecinošāk. Jāpiebilst gan, ka šādā veidā var panākt tieši pretēju efektu – izteikums klausītāja acīs var zaudēt ticamību.
Šajā kategorijā ietilpst arī tādas frāzes kā "Tici man…", "Izsakoties skaidri…" un "Patiesību sakot...". Skaidrības labad jāpiebilst, ka, iespējams, kāds stāstus, kas sākas ar šiem vārdiem, var klausīties uzmanīgāk, bet ne vienmēr to izmantošana norāda uz godīgumu.
Lai gan meļi, kuri savas taktikas jau ir labi noslīpējuši, zina, ka šāda patiesuma uzspiešana var būt aizdomīga, piemēram, patoloģiskajiem meļiem nereti šķiet, ka viņiem ir tikai viena iespēja likt otram sev noticēt. Tieši tāpēc viņi ķeras arī pie šī salmiņa.
Tik daudz, cik es atceros
Saprotams – ja cilvēks ārkārtīgi dedzīgi mēģina pārliecināt par apšaubāmu taisnību, pacelts tonis, kas robežojas ar izmisumu, var radīt aizdomas. Tieši tāpēc cilvēki, kuri regulāri mēģina kaut ko noslēpt, runāt pieklusinātā balsī, šķietami stāstot kādu noslēpumu.
Tāpat viņi uzdod papildu precizējošos jautājumus, piemēram, "Ko tu ar šo vēlējies pateikt?". Apmuļķojot citus, viņi cenšas nebūt simtprocentīgi pārliecināti par savu stāstāmo, sakot "Ja es tā kārtīgi par to padomāju" un "Tas, ko es atceros". Šādā veidā cilvēki mēģina no sevis noņemt pilnīgu atbildību, atklājot redzējumu ļoti subjektīvi.
Lai gan katra situācija ir skatāma individuāli un reizēm cilvēki patiesi šīs frāzes izmanto patiesības raksturošanai, uz tām vajadzētu skatīties ar zināmām aizdomām un piesardzību. Iespējams, pretī sēdošais sarunas biedrs tomēr kaut ko slēpj.
Vai tev nav kaut kas labāks, ko darīt?
Ja kāds mēģina citiem "iebarot" melus, viņš centīsies par visām varītēm uzmanību novērst no sevis. Tie, kuri stāsta taisnību, bieži vien vēlēsies to pierādīt, tāpēc pretējā krastā sēdošos, kuri labprātāk mālē citiem acis, sarunas laikā iespējams visnotaļ viegli pamanīt. Viena no pazīmēm, kas liecina par noklusēšanu, ir tēmu maiņa un nevēlēšanās iesaistīties ilgākās diskusijās.
Trauksmes signāls, ka viss stāstītais varētu nebūt tīra un balta patiesība, ir brīžos, kad skaidrojuma vietā saņemt tādus jautājumu kā "Kāpēc tev tas vispār ir jāzina?" un izteikumu – "Tas taču nemaz nav svarīgi". Kādas vel frāzes var liecināt par izdomāties stāstiem, lasi šajā rakstā.
Atkārtojumi un nevajadzīgi sīkumi
Lai gan iepriekš minēts, ka, cenšoties neizstāstīt visu taisnību, atbildes var būt ārkārtīgi strupas, iespējams ir arī pretējs variants – stāstā var parādīties daudz detaļu, no kurām patiesībā skaidrāks nekas nekļūst. Cilvēkiem šķiet, ka šādā veidā stāsts kļūst ticamāks, lai gan realitātē katrs sīkums var radīt vēl papildu jautājumus un vairot bažas.
Kāds stāstītājam no tā ieguvums? Viņš iegūst laiku, lai pamazām novirzītu uzmanību un sarunas fokusu citā virzienā. Neskatoties uz to, ka pieķert īpaši slīpētu cilvēku var būt grūti, uzmanīgs klausītājs ātri vien sapratīs – kaut kas "nelīmējas" kopā, neiekrītot manipulētāja nagos un saprotot īstos nodomus.
Vairāk par manipulatoriem, viņu nelāgajām iecerēm un iespējām neuzķerties uz izmestā āķa, uzzini šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
