Bērna agresija pret mammu vai tēti: iemesli un ieteicamā rīcība  (1)

Kā tas vispār ir iespējams – agresija pret mīļākajiem cilvēkiem pasaulē? Lai sargātu konkrētas ģimenes privātumu, iepriekš minētais jautājums ir gana saīsināts, un iemesli problēmai tiek meklēti vispārīgi. Tematu savā blogā aplūko Līga Bērziņa, "Uzvediba.lv" vadītāja, Latvijas Autisma apvienības vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociāliem riskiem darba vidē un skolās.

"Ja bērns ir atklāti agresīvs pret kādu no vecākiem, pirmais, ir svarīgi visiem pieaugušajiem ģimenē definēt kopīgu nostāju un vienoties par kopīgu rīcību šādos gadījumos. Ja bērns ir atklāti agresīvs pret vienu cilvēku nevis kopumā, tad, lai cik skumji tas neizklausītos, iespējams, citi pieaugušie slēpti vai atklāti šādu rīcību atbalsta. Bieži tas notiek tad, ja ģimenes dzīvē aktīvi piedalās vēl citi "novērotāji" – vecvecāki, draugi utt., un ģimenes kodolam ir ierobežotas iespējas (vai prasmes) definēt un sargāt savas robežas un noteikumus.

Parasti tas sāk notikt tad, ka vienam no pieaugušajiem ir vēlme būt tam "labajam", bet viņam ir ierobežotas prasmes veidot emocionāli siltas un veselīgi siltas attiecības. Jo ātrāk izveidot savu "labā" tēlu nozīmē parādīt, ka pie viņa iespējams justies drošībā arī pēc nozīmīgu pāridarījumu izdarīšanas. Tad var notikt tā, ka viens vecāks stingri nosaka robežas, piemēram, pēc mazā bērna piekaušanas, bet otrs vecāks, ignorējot pirmo vecāku, pēc pāridarījuma pasniedz sitējam saldējumu no ledusskapja. Vai viens vecāks pasaka, ka telefona nebūs, kamēr nebūs izpildīti mājasdarbi, bet otrs vecāks (vai vecvecāks) iedod savu telefonu, parādot – "Redzi, cik es labs, uz mani vienmēr var paļauties".

Visiem pieaugušajiem ir jāsaprot, ka nekonsekventa nostāja mazina bērna drošības sajūtu, rada trauksmi, un bērns mācās manipulēt. Ar laiku šiem bērniem izveidojas ciniska attieksme pret visiem pieaugušajiem. Tad bērns arī tos "labos" pieaugušos var uztvert nevis kā labos, bet gan kā instrumentu, lai sasniegtu savus mērķus. Ir grūti veidot drošas, sirsnīgas attiecības šādā vidē.

Tas fundamentāli var mainīt bērna vērtību sistēmu, un uzvedības izaicinājumi parādīsies arī citās vidēs – skolā, pulciņos. Tas mainīs veidu, kā bērns izvēlas draugus, kādi būs attiecību modeļi starp draugiem, un sekas tam vecāki jutīs visu dzīvi.

Tā var būt tāda ļoti vientuļa sajūta ģimenē – būt pieaugušajam, kurš nav pasargāts pats no sava bērna. Pavēro, kādos apstākļos šāda uzvedība notiek, vai uzvedība ir prognozējama. Tur ir daudz iespēju, bet, tad, kad sapratīsi algoritmu, šis algoritms arī pateiks priekšā, ko ar to darīt. Piemēram, iespējams, tev ir labas attiecības, kad ar bērnu esat divatā, viss ir mierīgi, ja nav kādas konkrētas personas klāt. Iespējams, izaicinājumi ir tieši noteiktās dienās utt. Iespēju ir daudz.

Pirmais solis – koncentrēties uz labajām lietām bērnā un viņa uzvedībā. Saprotams, ja uzvedības problēmas ir ilgstošas, to ir ļoti grūti izdarīt, jo arī pieaugušo visu laiku var pavadīt trauksme "Kas būs nākamais solis?". Koncentrējies uz mazām lietām – ja bērns pasniedz karoti, paskaties acīs, uzsmaidi un saki: "Cik labi, ka tu man palīdzi!"

Aprunājies pirms gulētiešanas, veic pēdu masāžas rituālus, muguras paijāšanu vai stāstu stāstīšanu, dzeriet kopīgi tēju, ejiet īsās pastaigās – veidojiet mazus rituālus. Rituāli signalizē, ka dzīvē viss ir kārtībā.

Atrod iespējas darīt kopā mazas, spontānas lietas, kas sagādā prieku, jautrību, kas veido pozitīvas atmiņas. Ejot kopā uz veikalu, palēkājiet pa peļķēm, stāsti anekdotes, veidojiet smieklīgus selfijus kopā. Spēlējiet kopā galda spēles. Visa ģimene.

Skaidri nodod bērnam vēstījumu, kāda uzvedība nav pieņemama. Ja bērns iekniebj, pasaki: "Man sāp!" Un neskaties šajā brīdī acīs citiem pieaugušajiem, bet gan bērnam. Vēro, uz ko šajā brīdī skatās bērns – uz tevi vai uz to otro pieaugušo. Un vēro, ko pieaugušais signalizē ar savu rīcību – atbalstu vai noliegumu negatīvai uzvedībai.

Lai cik tas nebūtu grūti, atrod sevī laiku, spēku un gudrību izrunāties ar citiem pieaugušajiem. It īpaši, ja viņi bērna klātbūtnē saka: "Pie manis gan viņš tā neuzvedas!" vai "Kas tu par māti/tēvu, ka nevari savu bērnu savākt?"

Nekad, nekādā gadījumā nestāsti bērnam, cik slikts ir tas otrais vecāks, vai cik slikti ir citi pieaugušie. Tas vēl vairāk radīs viņā apjukumu.

Ja tev kā vecākam vai pieaugušajam ir bijušas kādas nesaskaņas attiecībā uz bērnu audzināšanu, piemēram, tu esi ļāvis iet ciemos, kad otrs ir aizliedzis, vai viens ir atļāvis spēlēt datorspēles, kad otrs lūdzis to nedarīt, pārrunājiet noteikumus, kad bērna nav klāt, vienojieties par noteikumiem un pieeju nākamreiz. Ja tev ir vēlme bērnam visu atļaut, padomā, kas īsti notiek tevī pašā – kāpēc tev ir grūti noteikt robežas, noturēt tās un izturēt bērna negatīvo reakciju.

Jā, ir arī pavisam ekstremāli gadījumi, kad citi pieaugušie nodod bērnam vēstījumu – es tevi mīlēšu tikai tad, ja tu nejauki izturēsies pret savu mammu, bet tad steidzami meklē palīdzību."