Trīs moderni audzināšanas noteikumi, kuri var kaitēt bērnam

Bet vairums tendenču veidotos uz kategorisku pagātnes pieredzes noliegšanu: stingras audzināšanas vietā – absolūta brīvība, pietātes pret vecākiem vietā – draudzība, stingru uzvedības noteikumu vietā – pilnīgs to trūkums. Patiesībā, dažreiz izskatās, ka vecāki no vienas galējības krituši citā, un bieži vien bērniem tas nekādi nenāk par labu, portālā "Detimail" uzsver psiholoģe Marina Melija, kura piedāvā iepazīties ar kļūdām, ko bieži pieļauj mūsdienu vecāki.

Ideju par brīvību audzināšanā nezin kādēļ bieži jauc ar visatļautību, kurā nepastāv nekādu noteikumu un normu. Bērnam atļauj visu, jo vecāki it kā šādā veidā vēlas viņam sniegt pārliecības sajūtu. Bet izrādās, ka notiek tieši pretējais – bērns nervozē.

Kāda ir bīstamība: atbalsta trūkums, nepārliecība. Kādēļ? Jo bērns vēlas, lai viņam būtu skaidri noteiktas robežas, noteikumi un normas. Tieši tās sniedz bērnam drošības un noteiktības sajūtu.

Ja noteikumi nepastāv, bērni nejūtas mierīgi. Un tas nenozīmē, ka bērnam jānosaka stingri rāmji, kā tas bijis pieņemts tālā pagātnē. Nē, ar skaidrām robežām bērnam tiek sniegta sajūta, ka viņš zina, uz ko paļauties.

Kā to izdarīt?

Izvēlies vienu vai divus noteikumus, kurus nedz bērns, nedz tu pats nekādos apstākļos nedrīksti pārkāpt.

Ja mēs runājam, ka bērns ar planšeti var darboties tikai vienu stundu dienā, tad šim noteikumam arī jāseko. Vecāku teiktajam "nē" to arī ir jānozīmē – "nē" neatkarīgi no tā, ko tajā brīdī bērns dara: krīt gar zemi, sit kājas, kliedz vai, tieši pretēji, pieiet tev klāt un saka: "Mammīt, tu man esi vismīļākā, vai tiešām tu man atteiksi...".

Bērni ļoti labi pielāgojas un zina vecāku vājās vietas. Tāpēc, pirms teikt "nē", ir jāsaprot, vai tu šo lietu esi gatavs novest līdz galam. Tikai daži "nē" – un bērns sāk just krastu. Viņam parādās atbalsts. Un brīvība kļūst patiešām par brīvību, nevis visatļautību.

Kāda mamma ar lepnumu paziņo, ka dēls viņu pat par mammu nesauc, bet tikai vārdā – jo viņi taču ir draugi! Gados jauna vecmāmiņa arī lepni saka, ka viņa mazmeitiņai ir Irucītis. Draudzība ar bērniem ir vēl viena modīga tendence, kura gandē bērniem dzīvi, uzskata psiholoģe. Viņa norāda, – kamēr bērni nav pieauguši, draudzēties ar bērniem ir kaitīgi.

Ģimene ir sistēma, kurā pastāv noteikta hierarhija, kur katram jāspēlē sava loma. Vecāku loma ir rūpēties, pabarot, apģērbt, radīt noteikumus, normas, runāt, kas ir labi un kas ir slikti, virzīt. Bērna loma – paklausīt, būt nerātnam, klausīties, pastāvīgi censties pārkāpt robežas, protestēt.

Vecāku lomas funkciju var izpildīt tikai tas, kurš atrodas pozīcijā – augšgalā. Draudzības ar bērnu gadījumā vecāks kļūst līdzvērtīgs, tādā veidā zaudējot kontroli.

Psiholoģe iesaka iedomāties situāciju. Mamma ir šķīrusies. Viņa ar savu astoņus gadus veco dēlu ir draugi. Mamma satiek citu vīrieti un nāk pie bērna ar jautājumu: "Kā tev patīk šis vīrietis? Kā tu domā – precēt viņu?" Bērns ir pret, un mamma neko nevar padarīt, jo viņi taču abi draudzējas.

Kāda bīstamība pastāv: uz bērna pleciem gulstas atbildība, kurai viņš absolūti vēl nav gatavs. Tiek grauts audzināšanas process. Kad bērns, kurš savam vecākam ir draugs, kļūst par pusaudzi, viņam jau gribas komunicēt ar vienaudžiem, bet mamma apvainojas: "Mēs taču esam draugi, bet tu man vairs neuzticies..."

Sabiedrības iedrošinātais ieradums draudzēties ar saviem bērniem pārkāpj vienu no svarīgākajiem psiholoģijas likumiem. Tā ir hierarhijas neievērošana, kurai obligāti ģimenē ir jābūt, uzsver speciāliste.

Ko darīt?

Draudzība ar bērnu ir neveiksmīgs mēģinājums izveidot ar viņu cieņpilnas un uzticamas attiecības. Bet jāizveido tās ir jau no paša pirmā bērna dzīves gada, nosakot robežas: gan sev, gan bērnam.

Bērni bieži var vecākiem pateikt kaut ko nepatīkamu, iesist vai mest rotaļlietu. To stingri ir jānoraida kā nepieņemamu rīcību. Pat tad, kad mazs bērns ar roku iesit mammai pa vaigiem, roka ir jāpaņem un jāpasaka: nedrīkst. Ar to arī sākas vecāku robežas.

Arī par bērna robežām nedrīkst piemirst. Mēs pakāpeniski mācām viņu sacīt "nē", nedarīt to, kas viņam nebūtu jādara. Kad vecāki ieņem savu likumisko lomu, cieņpilnas un uzticamas attiecības veidojas daudz vieglāk, ir pārliecināja psiholoģe.

Kad vaicā vecākiem, ar ko viņu bērni nodarbojas brīvajā laikā, viņi brīnās: "Kāds gan var būt brīvais laiks – skola, treniņi, pulciņi un...". Patiešām, mūsdienu vecāki cenšas izplānot savu bērnu dzīvi burtiski pa minūtēm – un šī ir liela kļūda šodienas bērnu audzināšanā.

Bīstamība: patstāvības, kreativitātes un līdera īpašību trūkums.

Bērni, kuri ir iesprostoti stingros sava dienas režīma rāmjos, "izejot brīvībā", nezina, kur sevi likt: viņiem nav izstrādājušās prasmes izmantot brīvo laiku. Ieraugot to, ka vecāki nekavējoties izdomā, kā bērnu noslogot vēl vairāk, lai neiedomājas "muļķi laist" vai "sēdēt sociālajos tīklos". Līdz kaut kādam brīdim viņš cenšas ievērot šo vecāku noteikto reglamentu, kamēr sāk protestēt un saka: "Viss. Pietiek! Neko negribu!"

Ko darīt?

Paredzēt dienas grafikā bērnam personīgo laiku nekā nedarīšanai, lai viņš var garlaikoties, izmantot to, kā vien grib. Radīt noteikumus brīvām spēlēm.

Vairums spēļu un nodarbju prasa stingras instrukcijas un darbības algoritmus. Bērni nevar izdomāt rotaļu, sadalīt lomas, piesaistīt citus dalībniekus. Pazudusi pagalma rotaļu kultūra – dažāda vecuma bērnu satikšanās, kad spēlēs iesaistījās visi – no mazākajiem līdz vecākajiem. Iepriekšējās aizraušanās ir aizstātas ar multfilmu skatīšanos un spēļu spēlēšanu telefonos vai planšetēs.

Bet bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā, ir ļoti svarīgas brīvas, neuzspiestas spēles bez jebkādiem īpašiem noteikumiem, kurās var iesaistīties spontāni, fantazēt, kurās vienmēr pastāv iespēja izdarīt kaut ko šķietami neiespējamu.

Rotaļa savā ziņā ir trenažieris iztēles attīstībai. Vecākiem speciāli vajadzētu radīt vidi, kur bērni varētu satikties un pavadīt laiku bez gadžetiem jeb ierīcēm. Ja tādas iespējas nav, var, piemēram, bērnam izdomāt pašam savu spēli ar paša izdomātiem noteikumiem un iedalīt lomas šajā spēlē vecākiem.