Pirmssvētku laiks teju katram bērnam ir gaidu un labu domu piepildīts. Mazākie bērni ar vecāku starpniecību sūta sveicienus Ziemassvētku vecītim, kur ierakstītas bērnu viskvēlākās vēlmes – pēc dāvanas, kas priecēs sirsniņu. Ģimenes un bērni ir visdažādākie – vienās laikus tiek runāts par dāvanu nozīmi un vēlmēm, citās vecāki steidz izpildīt katru bērna iegribu, dedzīgi meklējot lietas no gara saraksta. Kā runāt ar bērnu par to, ka dāvanām jābūt samērīgām un vēlmēm – īstenojamām?
Ir veiksmes stāsti par pateicīgiem dāvanu saņēmējiem, kuri priecājas kaut par vienu dāvanu, kuru tiešām gribējuši. Un ir bērni, kuri savās vēlmēs ir pārpasaulīgi, pieprasot jaunas un dārgas viedierīces un citas lietas, kas vecāku maciņam nav pa spēkam. To, kā runāt ar bērnu par viņa uztveri pret dāvanām, stāsta portāla "Cālis" uzrunātie speciālisti – psiholoģes un kognitīvi biheiviorālā terapeites Inese Lapsiņa un Marija Ābeltiņa.
Vienas receptes nav, bet sarunas par dāvanām jāpielāgo bērnu vecumam
Nav vienas zelta receptes, jo katrs bērns ir personība, tomēr dažādu vecumposmu īpatnības var vecākiem dot idejas sarunām. "Pirmsskolas vecuma bērni tic brīnumiem un kopumā nesaprot naudas vērtību. Bieži vien lielākā un spīdīgākā monēta tiek uztverta kā liela vērtība, atšķirībā no nesaprotamiem papīrīšiem. Līdz ar to nebūtu jēdzīgi bērnam skaidrot, ka Ziemassvētku vecītim ir ierobežots budžets," skaidro Ābeltiņa. Psiholoģe kā vienu no risinājumiem iesaka vēstules rakstīšanu, kas ir no vecīša, ar bērnam saprotamu skaidrojumu, piemēram, pasakas tēlu veidā, kāpēc šogad šo dāvanu nevar atsūtīt. Bērnam var arī paskaidrot, ka vēlme ir tik liela, ka būs jāsauc palīgā kāds cits, un varēs paspēt tikai uz citu gadu.
Savukārt psiholoģe Inese Ābeltiņa norāda, ka ar mazāku bērnu ir svarīgi pārrunāt, ka Ziemassvētki savā būtībā ir kopā būšanas un labestības laiks. "Ziemassvētku vecītis bērniem nes dāvanas, kas gatavotas Rūķu darbnīcā. Tās ir nelielas rotaļlietas, saldumiņi. Vecītis pēc idejas katram bērnam atnes vienu dāvaniņu. Mūsu ģimenē mēs ar bērniem runājām, ka vienu dāvanu nes vecītis, bet mēs iepriecinām viens otru ar pašu gatavotām lietām," stāsta Ābeltiņa.
Sākumskolas vecuma bērni jau ir gudrāki. Neatkarīgi no tā, vai bērns vēl tic Ziemassvētku vecītim, vai nē, ar bērnu jau var runāt par to, kādu dāvanu grib saņemt, cik tai ir jābūt lietderīgai. "Var ar bērniem izrunāt, kādēļ vēlas šo dāvanu? Kā grasās to izmantot? Vai šī dāvana skar arī citus ģimenes locekļus un varbūt ir pretrunā ar viņu vēlmēm? Varbūt tad tāda dāvana īsti neder? Varbūt ir vēl kādas citas vēlmes? Vadot sarunu, bērnu var noskaņot par labu reālākai dāvanai," iesaka Ābeltiņa.
Pamatskolas bērni pārsvarā visi jau zina, kas dāvina dāvanas un kas ir nauda, daudziem var jau būt arī savi iekrājumi. Šis ir pusaudžu vecums, kur ir svarīgi runāt godīgi, atklāti un ar cieņu, kā ar pieaugušu cilvēku, nemēģinot moralizēt un spiest uz vainas sajūtu. Pusaudži ir ārkārtīgi jūtīgi uz falšiem apgalvojumiem un tukšiem vārdiem," skaidro Ābeltiņa. Šādā situācijā vecāki var apdomāt – ja dāvana ir ārpus budžeta, bet godam nopelnīta, var vienoties par atliktiem termiņiem šai dāvanai vai atrast citu kompromisu. Bet, ja situācija ir tāda, ka vecāki izraudzīto dāvanu nevar atļauties, tas ir atklāti jāizrunā ar bērnu un jāpaskaidro, kāpēc nav īstenojams.
"Turklāt no paša sākuma ir normāli izrunāt, ka rakstīšana vēl nenozīmē, ka visu atnesīs. Gribēt var, cik daudz vēlies, bet tā uzreiz nav garantija, ka tas būs zem eglītes," tā Ābeltiņa. Tāpat abas psiholoģes iesaka ar jebkura vecuma bērnu laikus pārrunāt savstarpējās apdāvināšanas un iepriecināšanas svarīgumu. Viens otram var slepus nolikt zem eglītes vai izvēlēties, kuru ģimenes locekli ļoti gribas apdāvināt, un sagatavot viņam ko īpašu.
Ko darīt, ja bērns pieprasa nesamērīgi daudz dāvanu
"Pirmkārt, var izveidot tradīciju, ka Ziemassvētku vecītis dāvina tikai noteiktu skaitu ar dāvanām. Tad šis būs noteikums, kas radīs drošības izjūtu gan bērnam, gan vecākiem. Un strīdu gadījumā vai vēlmju pieauguma gadījumā, vienmēr var atgriezties pie noteikumiem. Otrkārt, ir svarīgi saprast, kas slēpjas aiz šādas bērna uzvedības. Vai tā ir bērna tipiska uzvedība? Ja tas kopumā nav raksturīgi bērnam, tad noteikti mierīgi un uzmanīgi runājot, ir jānoskaidro, kas ir noticis, kādēļ bērna uzvedība ir tik ļoti mainījusies," iesaka Ābeltiņa.
Nereti par iemeslu nesamērīgai dāvanu pieprasīšanai ir citu bērnu ietekme. Piemēram, skolā kāds ir stāstījis un lielījies ar desmitiem dāvanu, ko viņam nesīs Ziemassvētku vecītis, un bērns sācis sevi salīdzināt vai sajuties mazvērtīgs. Varbūt kāds cits bērns apsolījis draudzēties, ja tavam bērnam būs noteiktas mantas. Šādā gadījumā, izrunājot patieso situāciju un atrodot tās risinājumus, jautājums par nesamērīgo dāvanu sarakstu atrisināsies pats no sevis.
"Savukārt, ja bērnam ir raksturīga pieprasoša uzvedība un neatlaidīga pieprasīšana, jautājums ir sarežģītāks. Mūsu uzvedība atkārtojas un paliek par ieradumu, ja apkārtējā vide to pastiprina. Tas nozīmē, ka bērns jau kaut kur ir iemācījies vai tieši šajā brīdī mācās, ka ar spiedienu var panākt savu. Tādēļ pieaugušajiem tas rada audzināšanas izaicinājumu – nepastiprināt šādu uzvedību, piekāpjoties spiedienam, bet arī neatbildēt ar pretspiedienu," norāda Ābeltiņa.
Tādos gadījumos svarīgi, lai bērns zinātu, ka vecāki viņu mīl, bet atgādināt par robežām un to, ka skaļa bļaušana vai tielēšanās neko neizmainīs. "Tā, patiesībā, ir viena no lielākām dāvanām, ko bērns var apzināties tikai pieaugot, – ka vecāki spēja viņu nomierināt un nepiekāpties neadekvātām prasībām mierīgi un cieņpilni," stāsta Ābeltiņa. Tas no vecākiem prasa milzu pacietību, kas svētku skriešanā ir izsīkusi.
Kā rast kompromisu, lai apmierināts kā bērns, tā vecāks
"Ļoti svarīgi ir tas, kā mēs runājam. Spēja radīt labu atmosfēru sarežģītai sarunai ir ļoti svarīga. Pieaugušajiem jājūtas labi resursu stāvoklī – paēdušiem un vismaz puslīdz normāli gulējušiem. Tas var šķist banāli, bet mūsu fiziskais stāvoklis ietekmē mūsu spēju vadīt sarunas un pieņemt lēmumus. Mierīga, cieņpilna un izzinoša attieksme var darīt brīnumus," skaidro Ābeltiņa. Kompromisa atrašana būs labs treniņš vecākiem, bet bērniem – ieguldījums nākotnē. Piedzīvot īstu kompromisa atrašanu, kad sākumā ir emocijas un šķiet, ka risinājuma nav, būs noderīgi. Tas ir sarunu ceļš, nomierināšanās iespēju meklēšana, radošu risinājumu domāšana, bet ja izdodas – visi būs priecīgi. Turklāt tas nenomāks Ziemassvētku gaidīšanas un Jaunā gada svinību prieku.
Psiholoģe Lapsiņa kā kompromisu iesaka pašu gatavotas dāvanas, iepriekš vienojoties par noteiktu naudas summu, kas tajās tiks ieguldīts. Tās var būt arī apdāvināmo izlozes, "laimes aka". Pāri visam – savlaicīga pārrunāšana par apdāvināšanas konceptu. Bet nozīmīgākais – atgādināt, ka ģimenei svētkos jābūt kopā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
