Četri pārbaudīti veidi, kā savaldīt emocijas nepaklausīgu bērnu vecākiem  (1)

Kā komunikācijā ar bērnu atgriezt prieku? Par to portālā "Psychologies" vēsta ģimenes psihoterapeite Džefrija Bernsteina.

"Vienīgais veids, kā panākt, lai bērns dzirdētu, ko saku – uzkliegt viņam," ar nožēlu atzīst daudzi vecāki. Speciāliste ir pārliecināta, ka patiesībā šis izteiciens ir visai tālu no patiesības. Viņa ar piemēru no savas darba prakses pastāstīs par Mariju, kura pie speciālistes atnākusi pēc padoma tieši par šo jautājumu.

"Žēlojoties mūsu pirmās tālruņa sarunas laikā, viņa pastāstīja par savas kliegšanas uz bērniem no rītiem sekām. Marija aprakstīja scēnu, kurā viņas 10 gadus vecais dēls gulējis uz grīdas, bet meita sēdējusi šoka stāvoklī uz krēsla pretim viņai. "Kapa" klusums atgrieza mātē jūtas, un viņa apzinājās, cik briesmīgi ir uzvedusies. Klusumu, visticamāk, pārtrauca dēls, metot pret sienu grāmatu un izskriedams no istabas."

Kā jau daudziem vecākiem, arī Marijai par "sarkano lupatu" bija kļuvusi dēla nevēlēšanās izpildīt mājas darbiņus. Viņu mocīja doma: "Viņš vienkārši uz sevi neko neuzņemas un visu atstāj darīt man!" Pēc tam Marija pastāstījusi, ka viņas dēls Marks, 3. klases skolēns ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, bieži nepilda mājasdarbus. Bet bijis arī tā, ka pēc mokošas drāmas, ko pavadījusi kopīga darbošanās pie mājasdarbiem, viņš vienkārši tos aizmirsis nodot skolotājai.

"Man krīt uz nerviem nepieciešamība vadīt Marku. Es vienkārši uzsprāgu emocijās un sakliedzu, lai beidzot viņu piespiestu mainīt savu uzvedību," – seansa laikā psihoterapeitei atzinusies Marija. Kā daudziem izdegušiem vecākiem, viņai atlicis tikai viens komunicēšanās variants – kliegšana. Bet, par laimi, viņa tomēr atradusi alternatīvus komunikācijas variantus.

Dažreiz vecāki pārāk vētraini reaģē uz bērna uzvedību, kad domā, ka viņš neizrāda cieņu. Un, pēc Bernsteinas novērojumiem, nepaklausīgu bērnu vecāki dažreiz pārlieku cenšas saņemt pierādījumus šādai cieņai. Viņu prasības tikai uzkurina bērnā vēlmi pretoties. Stingri vecāku stereotipi, uzsver psihoterapeite, noved pie nereālām gaidām un pārmērīgas emocionālas reakcijas. "Paradokss ir tāds, – jo mazāk tu ar kliegšanu no bērna pieprasīsi cieņu, jo vairāk ar laiku viņš sāks tevi cienīt," uzskata Bernsteina.

"Ja vairs nevēlies kliegt uz bērnu, tev nopietni jāmaina personīgo jūtu un emociju izteiksmes veids. Tavs bērns sākumā var pievērt acis vai pat pasmieties, kad ieviesīsi alternatīvu praksi kliegšanai, kas aprakstīta zemāk. Bet esi pārliecināts, ja emociju sprādzienu nebūs, tas ilgstošā perspektīvā atmaksāsies," saviem klientiem iesaka speciāliste.

Vienā acumirklī cilvēki nemainās, bet, jo mazāk kliegsi, jo labāk bērns uzvedīsies. No personīgās prakses psihoterapeite novērojusi, ka izmaiņas bērna uzvedībā var ieraudzīt jau 10 dienu laikā. Galvenais – neaizmirst, ka tu un bērns esat sadarbības partneri, nevis pretinieki.

Jo vairāk tētim un mammai ir izpratne, ka viņi darbojas vienā komandā, pie kam ar bērniem, nevis pret viņiem, jo efektīvākas būs izmaiņas. Speciāliste vecākiem iesaka sevi uztvert kā personīgās izaugsmes treneri, emocionālo "treneri" bērniem. Tāda loma nerada draudus vecāku lomai – tieši pretēji, autoritāte tikai nostiprinās.

"Trenera režīms" palīdz pieaugušajiem atbrīvot savu ego no pieķeršanās aizvainotās, sarūgtinātās vai bezspēcīgās personas lomai. Personīgās izaugsmes trenera mentalitātes ieviešana palīdz saglabāt mieru, lai racionāli vadītu un atbalstītu bērnu. Bet miera saglabāšana ir galēji svarīga tiem, kas audzina nepaklausīgus bērnus, uzsver psihoterapeite.

1. Visefektīvākā audzināšana ir paša piemērs. Tāpēc labākais veids, kā bērnam iemācīt disciplīnu, pašam parādīt paškontroli, prasmi valdīt pār savām emocijām un uzvedību. Ļoti svarīgi ir saprast, ko jūt bērns, un paši pieaugušie. Jo vairāk vecāki demonstrē izpratni par savām emocijām, jo vairāk arī bērns darīs tāpat.

2. Nav nepieciešams tērēt enerģiju, cenšoties uzvarēt bezjēdzīgā cīņā par varu. Bērna negatīvās emocijas var aplūkot kā iespēju satuvināties un pamācīt viņu. "Viņi neapdraud tavu varu. Tavs mērķis – rosināt konstruktīvas sarunas problēmu risināšanai," pie vecākiem vēršas Bernsteina.

3. Lai saprastu savu bērnu, ir jāatceras, ko tas vispār nozīmē – būt skolēnam, audzēknim. Labākais veids uzzināt, kas notiek ar bērniem, – mazāk lasīt viņiem lekcijas un vairāk klausīties.

4. Svarīgi atcerēties par līdzjūtību, empātiju. Tieši šīs vecāku īpašības palīdz bērniem atrast vārdus, lai apzīmētu un paskaidrotu savas emocijas. Viņus var arī atbalstīt ar atgriezeniskās saites palīdzību – ar sapratni atgriežot bērnam viņa teikto par pārdzīvojumiem. Piemēram, viņš ir sarūgtināts, un mamma saka: "Redzu, ka esi ļoti satraukts," šādā veidā palīdzot nosaukt skaļi savas spēcīgās emocijas un runāt par tām, nevis tās izrādīt ar sliktu uzvedību. Vecākiem vajadzētu izvairīties no komentāriem šādā stilā: "Tev nevajag justies sarūgtinātam," atgādina speciāliste.

Jā, būt nepaklausīga bērna mammai un tētim dažreiz ir grūts darbs. Bet gan bērniem, gan vecākiem komunikācija var kļūt daudz priecīgāka un mazāk dramatiska, ja pieaugušie sevī atradīs spēku mainīt audzināšanas taktiku, ieklausoties speciālistu padomos.