Cukura diabēts ievieš izmaiņas visas ģimenes ikdienā. Kā palīdzēt līdzcilvēkam  (1)

Jāsāk ar emociju izprašanu. Lai varētu palīdzēt, līdzcilvēkiem jāsaprot, kādas emocijas izdzīvo viņu tuvinieks, kurš uzzinājis par saslimšanu. Būtnāre stāsta, ka tā ir krīzes situācija, kurā cilvēks var justies apjucis un šaubīties, ka tas, kas ar viņu notiek, ir patiesība. Diabēta aprūpes māsa Jaņeviča teic, ka, pēc viņas pieredzes, emocijas tiešām ir dažādas – viens ir emocionālāks un ar pesimistisku skatu uz turpmāko dzīvi, savukārt cits var būt pragmatiskāks un gatavs rīkoties. Jaņevičai reiz bijis pacients, kurš, uzzinot par diabētu, teicis, ka viņš ir priecīgs, jo beidzot sāks veselīgāk dzīvot. Taču visbiežāk cilvēks sākotnēji jūtas apjucis, un ir nepieciešams laiks, lai aptvertu, kas īsti ar viņu notiek un kā pielāgoties jaunajiem dzīves noteikumiem.

Psiholoģijā var izšķirt piecas slimības pieņemšanas stadijas – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un samierināšanās. Šīs stadijas ir aprakstītas cilvēkiem ar onkoloģiskām saslimšanām, taču tās piemēro arī jebkuru hronisko slimību gadījumos. Noliegums, šaubas un dusmas ir tās reakcijas, kuras cilvēks piedzīvo slimības atklāšanas periodā. Tāpēc tuvinieki var atbalstīt, esot līdzās un uzklausot savējos. Dalīšanās ar saviem pārdzīvojumiem palīdzēs labāk izprast gan savas domas, gan neviennozīmīgās emocijas. Nereti līdzcilvēki aiz rūpēm par tuviniekiem norāda, kas nav bijis pareizi viņu dzīvesveidā un varētu būt veicinājis saslimšanu (īpaši gadījumos, kad saslimst pieaugušie ar 2. tipa cukura diabētu). Tomēr ir vērts atcerēties, ka šādi komentāri var tikt uztverti arī negatīvi un izraisīt cilvēkā vainas apziņu. Taču vainas sajūta un kauns var radīt nomāktību un sajūtu, ka cilvēks tiek atstumts.

Psihoterapeite līdzcilvēku uzmanību īpaši vēlas pievērst nolieguma stadijā, kurā cilvēks izjūt grūtības noticēt diagnozei. Cilvēki var šaubīties par to, vai diagnoze ir pareiza, vai tas tiešām ir nopietni, varbūt veselības problēmas pazudīs pašas no sevis, un vai tikai tie ārsti atkal kaut ko nepārspīlē. Šādā gadījumā visvērtīgāk ir censties saglabāt zināmu neitralitāti un iedrošināt savus tuviniekus vai draugus vērsties pie ārsta vai diabēta aprūpes māsas un pārrunāt savas šaubas un bažas.

Ja gadījies tā, ka cilvēka dzīvē vienlaikus notiek vairākas grūtas pārmaiņas vai kādu citu iemeslu dēļ pielāgoties pie slimības ir īpaši grūti, kā arī tas prasa nesamērīgi ilgu laiku, ir vērts iedrošināt līdzcilvēku vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa – psihologa vai psihoterapeita.

Citādāka ir situācija, ja ar cukura diabētu saslimst bērns. Būtnāre norāda, ka šādos gadījumos vecākiem vispirms jāparūpējas par nepieciešamo atbalstu sev. Jo labāk pie jaunās dzīves situācijas pielāgosies vecāki, jo vieglāk to būs izdarīt bērnam. Protams, jo lielāks ir pacients, jo lielāka ir viņa tiešā iesaiste slimības aprūpē. Tomēr liels praktiskais un emocionālais atbalsts būs nepieciešams arī pusaudzim un jaunietim. Pielāgošanās jaunajam ikdienas ritmam notiek laika gaitā. Tam nepietiek ne ar vienu dienu, ne nedēļu. Tāpēc jādod sev laiks un jābūt iecietīgam gan pret sevi, gan pret saviem tuviniekiem.

Vecākiem ir vērts atcerēties, ka līdz galam savu slimību bērns izpratīs un pieņems tikai pusaudžu vecumā. Bērns ar visām izjūtām, ar kurām vecāki sastapās atvases saslimšanas pašā sākumā, var saskarties daudz vēlāk. Nav nozīmes tam, ka viņš sen jau visu zina par cukura diabētu un tā aprūpi. Psiholoģiski viņš tā pa īstam to "sagremo" tikai pusaudžu vecumā. Tā kā šis posms pats par sevi jau nav viegls, tad ir svarīgi vecākiem vērot situāciju un būt gataviem iesaistīties, ja tas nepieciešams.

Jaņeviča norāda – lai veiktu diabēta kontroli, ir nepieciešams lietot arī dažādas ierīces (glikometrus, insulīna pilnšļirces) un medikamentus. Tāpēc ir ļoti vērtīgi, ja šo ierīču un medikamentu lietošanu apgūst ne tikai pacients, bet arī līdzcilvēki. Slimības atklāšanas brīdī cilvēkam ir jāapgūst viņa turpmākai dzīvē nepieciešamā informācija, piemēram, par uzturu un medikamentu lietošanu. Lai to apgūtu, cilvēks apmeklē diabēta apmācības kabinetu, un nereti ir ļoti labi, ja līdzās uz apmācību nāk kāds no tuviniekiem.

Diabēta aprūpes māsa norāda, ka cilvēkam ar cukura diabētu būs vieglāk veikt izmaiņas savā dzīvesveidā, ja visi ģimenes locekļi viņu atbalstīs un pievienosies šim procesam. Tāpēc kopā būšana – kopīga veselīgas maltītes pagatavošana, kopīgas fiziskās aktivitātes – radīs atbalsta sajūtu.

Jaņeviča stāsta, ka nevajadzētu "izolēt" cilvēku ar cukura diabētu – veidot viņam atsevišķu ēdienkarti mājās vai ierobežot dažādas dzīves aktivitātes, piemēram, dalību viesībās, tādēļ, ka cilvēkam ir nepieciešams it kā "īpašs uzturs". Cilvēks ar cukura diabētu ir apmācīts un prot pats izvēlēties sev piemērotu uzturu, kā arī pielāgot medikamentu lietošanu. Šīs zināšanas ļauj viņam pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves aktivitātēs un turpināt sociāli aktīvu dzīvi.

Ir būtiski pievērst uzmanību cukura diabēta pacienta pašsajūtai un nepieciešamības gadījumā mudināt cilvēku doties pie ārsta vai pie kāda cita profesionāļa. Taču tikpat svarīgi ir pārzināt tuviniekam nepieciešamo medikamentu un ierīču lietošanu, būt līdzās ikdienā un atbalstīt personu ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.