Cukura diabēts ievieš izmaiņas visas ģimenes ikdienā. Kā palīdzēt līdzcilvēkam  (1)

Jāsāk ar emociju izprašanu. Lai varētu palīdzēt, līdzcilvēkiem jāsaprot, kādas emocijas izdzīvo viņu tuvinieks, kurš uzzinājis par saslimšanu. Būtnāre stāsta, ka tā ir krīzes situācija, kurā cilvēks var justies apjucis un šaubīties, ka tas, kas ar viņu notiek, ir patiesība. Diabēta aprūpes māsa Jaņeviča teic, ka, pēc viņas pieredzes, emocijas tiešām ir dažādas – viens ir emocionālāks un ar pesimistisku skatu uz turpmāko dzīvi, savukārt cits var būt pragmatiskāks un gatavs rīkoties. Jaņevičai reiz bijis pacients, kurš, uzzinot par diabētu, teicis, ka viņš ir priecīgs, jo beidzot sāks veselīgāk dzīvot. Taču visbiežāk cilvēks sākotnēji jūtas apjucis, un ir nepieciešams laiks, lai aptvertu, kas īsti ar viņu notiek un kā pielāgoties jaunajiem dzīves noteikumiem.

Psiholoģijā var izšķirt piecas slimības pieņemšanas stadijas – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un samierināšanās. Šīs stadijas ir aprakstītas cilvēkiem ar onkoloģiskām saslimšanām, taču tās piemēro arī jebkuru hronisko slimību gadījumos. Noliegums, šaubas un dusmas ir tās reakcijas, kuras cilvēks piedzīvo slimības atklāšanas periodā. Tāpēc tuvinieki var atbalstīt, esot līdzās un uzklausot savējos. Dalīšanās ar saviem pārdzīvojumiem palīdzēs labāk izprast gan savas domas, gan neviennozīmīgās emocijas. Nereti līdzcilvēki aiz rūpēm par tuviniekiem norāda, kas nav bijis pareizi viņu dzīvesveidā un varētu būt veicinājis saslimšanu (īpaši gadījumos, kad saslimst pieaugušie ar 2. tipa cukura diabētu). Tomēr ir vērts atcerēties, ka šādi komentāri var tikt uztverti arī negatīvi un izraisīt cilvēkā vainas apziņu. Taču vainas sajūta un kauns var radīt nomāktību un sajūtu, ka cilvēks tiek atstumts.