10 veidi, kā bērnā ieaudzināt prasmi būt pateicīgam

Kā norāda pedagoģijas profesors, attīstības psihologs un vairāku grāmatu autors Tomass Likona – sūdzēšanās ir izplatīta un normāla bērnu uzvedība. Bet sūkstēšanos var nomainīt ar pateicību par to, kas bijis labs, ja vien vecāki paši pie tā piestrādā. Likona norāda, ka vecākiem šādas situācijas nav īpaši patīkamas un sagādā vilšanos. Pirmkārt, ir tikai dabiski gaidīt pateicību, ja esi ko darījis bērna labā. Otrkārt, sūdzēšanās rada sliktu noskaņojumu ne tikai vecākiem, bet arī pašiem vecākiem. Bet, treškārt, sūdzēšanās ir egoistiska uzvedība – pilnīgs pretstats laipnībai, kas ir domāšana par citiem, lai vairotu laimi.

Lūk, 10 pateicību veicinošas stratēģijas, ko iesaka psihologs Likona!

Spēja būt pateicīgam atkarīga no divu citu tikumu kopšanas – pozitīvas attieksmes un gara spēka. Pozitīva attieksme nozīmē prasmi saskatīt labo arī grūtās situācijās, bet gara spēks – prasmi tikt galā ar neveiksmēm. Ja neredzēsim pozitīvo, nejutīsim vēlmi būt pateicīgiem. Vecāki ar savu piemēru māca bērnus, tāpēc – dienas beigās centieties nosaukt vismaz vienu labu lietu, kas notikusi. Tādā veidā, ja pat piemeklēs grūtībās, bērni var būt pateicīgi arī par to, jo grūtības iemāca spēju pieaugt un tikt ar tām galā.

Viena no lietām, kas ceļ uz augšu, ir pozitīvisms un entuziasms, norāda Likona. Ne velti sporta treneri audzēkņiem saka, ka ar pozitīvu attieksmi var panākt lielas lietas un pārliecināt citus, ka esi spējīgs paveikt prasīto darbiņu. Psihologs pateicības ieaudzināšanai iesaka ģimenē pārrunāt novērojumus un pieredzi par to, kas ir tie cilvēki, kurus jums patīk redzēt ap sevi. Un arī to, kuri cilvēki šķiet visveiksmīgākie. Šādu labo piemēru pārrunāšana sekmēs to, ka arī tava atvase centīsies vairot pozitīvu attieksmi visā, ko dara.

Likona kā piemēru tam, ka attieksme vienmēr ir izvēle, min Annas Hastedas Bērlijas novērojumus, ka pateicība ir nevis jūtas, bet gribas akts, un būt pateicīgam, tā ir izvēle. Tāpēc psihologs iesaka ģimenē pārrunāt ar bērniem, vai pateicību un pozitīvu attieksmi tiešām varam izvēlēties, ja vien paši gribam. Pie reizes pavaicā bērniem, kas viņiem palīdzējis saglabāt pozitīvu attieksmi un teikt pateicību arī par grūtiem brīžiem.

Pat tad, ja skaidri zinām, ka pateicība ir mūsu pašu izvēle, nonākot grūtībās, nav viegli būt pateicīgam. "Tāpēc ir svarīgi dalīties stāstos ar bērniem par cilvēkiem, kuri gribējuši paust pozitīvu attieksmi par spīti lielām likstām," norāda Likona. Skaidro to bērniem ar piemēru no dzīves vai pasaku palīdzību – jo Sprīdītis taču arī reiz nonāca mājās, bet trīs sivēntiņi zem viena jumta un drošībā.

Viena no laimīgu cilvēku prasmēm ir pateicības paušana. Kā to darīt? Likona iesaka sarakstu veidošanu, piemēram, pasakoties ikvienam, kas piedalījies, lai jums uz galda būtu siltas pusdienas (kā mamma vai tētis, kuri gatavojuši, tā lauksaimnieki, kas audzējuši kartupeļus utt.). Ik pa laikam variet veikt šādu pateicības treniņu: lapas augšā uzrakstiet "esmu pateicīgs par…" un sadaliet to trīs slejās – pirmā veltīta cilvēkiem, otrā lietām, bet trešā – citām lietām, piemēram, sajūtām, netaustāmām vērtībām utt. Kad saraksts aizpildīts, ģimeniski nolasiet to cits citam skaļi dienas laikā četras reizes – pamostoties, pusdienlaikā, vakariņu laikā un pirms gulētiešanas.

Pēc vingrinājuma izpildes, ģimeniski pārrunājiet, ko tas jums devis. Kas šajā nodarbē bija labs un ko katrs ģimenes loceklis iemācījies. Variet būt skeptiski, bet tas vairos pateicību un liks novērtēt to, kas katram dots.

Atzinības izteikšana ir lieta, kurai ģimenē būtu jāraisās dabiski, norāda psihologs. Taču to var arī vairot, ieviešot paradumus, kas liks atzinīgi novērtēt citus ģimenes locekļus ik dienas. Piemēram, "atzinības raunds" pie pusdienu galda reizi nedēļā, kad katrs ģimenes loceklis par katru pasaka atzinīgus vārdus par nedēļas laikā paveikto. Vai arī ieviesiet "atzinības krēslu", kurā nosēdināt ģimenes locekli un katrs var pateikt atzinīgus vārdus par tās dienas "varoni". Šie vingrinājumi skubinās būt pateicīgākus ne vien atzinīgo vārdu teicējus, bet arī saņēmējus.

Pateicības ļaunākais ienaidnieks ir sūdzēšanās, norāda Likona, un tai ir jāturas pretī. Psihologs aicina ieviest ģimenē izaicinājumu "nekāda sūdzēšanās" uz 24 stundām, lai visi kopā varētu izvērtēt, cik ļoti prasmīgi iztiksiet bez šī negatīvā niķa. Bet ik reizi, kad paslīd kāja un sanācis pasūdzēties, to uzskaitiet. Šī vingrinājuma pētnieks Hals Urbans reiz norādījis, ka viņa 23 gadus ilgajā praksē skolā ir bijusi tikai viena skolniece, kas tik tiešām izturējusi dienu bez sūdzēšanās.

Pēc tam, kad diennakts bez sūdzēšanās noslēgusies, ģimenē pārrunājiet, ko šis uzdevums no jums prasījis, kā veicies, cik grūti tas bijis un pats galvenais – ko iemācījis. Katram būs citas atziņas, kas vairos diskusijas par to, kāpēc ir tik viegli sūdzēties, bet grūti būt pateicīgam.

"Paredziet situācijas, kurās jūs gribētu, lai jūsu bērni paustu pateicību, nevis sūdzētos, un tad palīdziet viņiem izplānot, kā to paveikt," skaidro Likona. Piemēram, ja zināt, ka bērniem priekšā izklaidēm pilna diena, jau pirms došanās ceļā, pasakiet viņiem, ka dienas beigās gaidīsiet īsu pārstāstu par to, kā pagājusi diena un par ko viņi tajā bijuši pateicīgi. Psihologs norāda, ka tā vietā, lai pēc pārrašanās mājās katrs iegrimtu savā zilajā ekrānā, visai ģimenei kopā būs jāapspriež iespaidi un pats svarīgākais – jāpasaka pateicības vārdi.

Neveiksme ir viena no izaicinošākajām grūtībām, ar ko nākas saskarties dzīves mutulī. Viena no mūsdienu jauniešu paranojām ir – nekad neciest neveiksmi, kas ir konkurējošās pasaules produkts, norāda Likona. Bet kā bērnam iemācīt, ka spiedienam nav jābūt milzīgam, un arī neveiksmē var saglabāt pozitīvu attieksmi?

Smita koledžā ASV radīta iniciatīva "labā neizdošanās" (Failing well), kuras mērķis ir destigmatizēt neveiksmi. Tās pamatā ir diskusija par to, ka arī no neveiksmēm var gūt dzīvesprieku – veiksmīgi tās pārciešot. Tāpēc psihologs aicina vecākus pārrunāt ar saviem bērniem neveiksmes, kā vecāki paši ar tām tikuši galā, bet pats galvenais – kā palīdzēt citiem, vairojot laipnību.

Nav jābūt reliģiozam, lai skaļi pateiktu "paldies" par to, kas dzīvē ir dots. Skaļi izteikta pateicība uzlabo garastāvokli, rada pacilātības sajūtu, un, pats svarīgākais, stiprina ģimenes gaisotni. Pateicības ieviešana ģimenes ikdienā noteikti nebūs lieta, ko nožēlot.

Raksts tapis pēc Tomasa Likona grāmatas "Kā izaudzināt laipnus bērnus un pretī iemantot cieņu, pateicību un laimīgāku ģimeni" (izdevniecība "Avots", 2019.)