Nesaņemt gaidīto jeb kāpēc tas dažkārt ir 'veselīgi' bērna attīstībai  (1)

Tematu savā blogā aplūko Līga Bērziņa, "Uzvediba.lv" vadītāja, Latvijas Autisma apvienības vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociāliem riskiem darba vidē un skolās.

"Dāvināšanas laiks daudzām ģimenēm ir īsts pārbaudījums – tas brīdis, kad bērns izpako dāvanas, pasaka: "Es to negribu!", "Kas tas par mēslu!", sataisa histēriju vecāku un viesu priekšā. Vai aiziet, aizcērtot durvis.

Šajos svētkos tas var būt dubulti grūti, it īpaši, ja vecāki dosies tur, kur ikdienā izvairās doties – ir pienākumi pret radiem, draugiem. Tad tā nav kā došanās svinēt, bet kā uz eksāmenu. Jā, sarežģīti. It īpaši, ja jūtams sociāls spiediens – būt laimīgai, draudzīgai, skaistai "Instagram" ģimenei.

Bet ir bērni, kuri pamana vecāku spriedzi un to atspoguļo desmitkārtīgi, ir bērni, kuriem nav robežu savās prasībās. Jā, ir arī vienkārši izlaisti bērni...

Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un daudzas ģimenes sāk brīnumiem gatavoties laicīgi. Raksta vēstules Ziemassvētku vecītim, liek zem spilveniem vai kā savādāk nodod ziņu. Sākas skaistais gaidīšanas laiks.

Tā ir dzīve – ne vienmēr mēs saņemam gaidīto. Vilšanās ir dzīves sastāvdaļa, un šī vilšanās mūs veido par nobriedušām personībām.

Lai cik sāpīgi nebūtu vecākiem skatīties uz bērnu skumjām, bērniem ir jāpiedzīvo sajūta, ka ne visi sapņi piepildās, ne viss, ko esi iedomājies, ir īstenojams. Ir vecāki, kam tas ir neizturami, un tāpēc viņi nolasa katru bērna vēlmi no viņu acīm, kas rezultējas ar to, ka bērns pat nav iemācījies būt kontaktā ar sevi, formulēt savus sapņus, trenēt gribasspēku, lai tos īstenotu. Kas rezultējas ar vēl lielāku trauksmi, depresiju, uzvedības problēmām utt.

Būtiskākais jautājums – kāda ir bērna emocionālā inteliģence jeb spēja saprast dāvinātāja perspektīvu? Spēja iedomāties, ka dāvinātājs to ir dāvinājis no sirds un ka viņš ir darījis labāko, kas ir viņa spēkos. Jā, iespējams, nav izdevies, bet mēs visi kļūdāmies, un tam ir iemesli.

Vai bērnam ir impulsu kontroles prasmes? Spēja tikt galā ar pirmo emociju vilni? Vai jūs trenējiet to (atbilstoši vecumam)? Ja bērns nespēj kontrolēt savus impulsus, ir liela varbūtība, ka viņam nebūs draugi vai tie nebūs labākie draugi, ka bērnam veidosies zema pašapziņa, un viņš jau padosies, neko nesākot – "Es tik un tā visu sabojāšu".

Nolieciet malā savu ego. Ja dzirdat, ka dāvinātājs saka, ka viņš bērnībā būtu priecīgs par tādu dāvanu, tad, ļoti iespējams, dāvinātājs nav izdzīvojis savu bērnību. Tas nekas. Mēs visi nākam no turienes, tikai ir svarīgi nodalīt, kā sapņus mēs piepildām – savējos vai bērna. Bērnam ir tiesības negribēt to, ko citi grib, bet viņam ir arī pienākums – pateikt to pieklājīgā veidā.

Esiet atklāti jau no paša sākuma. Ja ziniet, ka bērns ļoti vēlas kādu lietu, bet tās nebūs, atklāti pasakiet. nenovilciniet šo sarunu.

Izrunājiet, ka pat pasaules bagātākajam vecītim nepietiktu resursu piepildīt visus bērnu sapņus. (Atklāti sakot, tas pat nav veselīgi). Te palīdz resursu plānošana, un spēja plānot naudu, spēja neiztērēt to impulsa pirkumos atšķir nobriedušu personību no nenobriedušas.

Varbūt ir par vēlu, bet ir ģimenes, kurās ir vienošanās pirkt vienu lielāku dāvanu nekā daudzas mazas, nekvalitatīvas. Arī nauda, ja bērns krāj sev datoram, tehnikas komplektam, divritenim varētu būt daudz atbalstošāka nekā trešais cimdu pāris vai reizi gadā uzvelkams džemperis ar eglīti.

Jautājums ir par to, kā jūs kā pieaugušie tiekat galā ar sajūtām, saņemot dāvanā ziepes, zeķes, stikla ežus? Kas ir izlasāms jūsu sejā, jūsu strupajā: "Paldies!"? Ko jūs ar savu uzvedību iemāciet bērnam?

Tas ir svarīgi bērna attīstībai, bērna stabilitātei un garīgajai veselībai – iemācīties tikt galā ar neapmierinātību, un bērni, pirmkārt, to mācās no mums. Runājiet atklāti par savu vilšanos darba eglītes laimes akā, pavaicājiet, kā bērns būtu rīkojies. Neizolējiet bērnu no realitātes!

Nodaliet savas problēmas no bērna problēmām. Nemeties kaunināt bērnu, nesodi viņu, it īpaši citu priekšā. Lūdzu, nesauc bērnu tādos vārdos kā: "Tu esi neaudzināts", "Tu esi slikts", "Es vīlos tevī".

Palieciet kontaktā ar bērnu (ja iespējams). Atvainojieties viesiem, aizejiet malā, lai aprunātos. Sakiet: "Es varu iedomāties, cik šausmīgi tu jūties". Respektējiet, ja bērns nebūs gatavs runāt uzreiz (reizēm tās varētu būt pat 20 minūtes, reizēm vairākas dienas). Neko nesoliet, nemēģiniet sāpes veldzēt ar apsolītu akvaparku, bulciņu vai ko citu. Ļaujiet bērnam iziet cauri emocijām un meklēt atbildes sevī.

Neļaujieties kārdinājumam un, iespējams, pat citu spiedienam: "Parādīt bērnam viņa vietu", "Noaudzināt viņu".

Bet paralēli paturiet prātā, ka skandāli var būt lielisks veids, kā izvairīties no garlaicīgām sēdēšanām, jo tad viņš var aizcirst durvis netraucēti sēdēt telefonā līdz prom braukšanai.

Dāvināšanas tradīcijas! Vai jūsu ģimenē ir tradīcija pašiem rūpīgi piedomāt pie dāvanām? Ko dāvināsiet vecmāmiņai? Kas vectētiņu darītu laimīgu? Kas māsīcas? Par ko viņi sapņo? Vai bērnam ir izveidojies dāvināšanas prieks jeb tikai gaidīšanas prieks? Vai viņš vispār domā par citiem?

Dāvināšanas prieks neattīstās pats no sevis. Vai jūs priecājaties, kad bērns uzzīmē jums zīmējumu? Vai paradāt savu prieku par ceļmalā noplūktu puķi? Ja ne, ja tam nav laika, jums, visticamāk, nav laika vai zināšanu veidot ar bērnu emocionāli dziļas attiecības.

Vai jūs ikdienā runājiet ar bērnu: "Aizvedīsim vecmāmiņai šo kūku – tā viņai ļoti garšo". "Nopirksim šīs zeķes – iedomājies, cik labi tajās jutīsies viņas salstošās kājas!". Rūpes – tas ir kas vairāk par ziedošanas akcijām. Tā ir spēja domāt par saviem mīļajiem ikdienā.

Dāviniet patiesu kopābūšanas prieku. Svētki – tas nav par dāvanām, tas nav pat par deviņiem ēdieniem uz galda. Tās ir par tradīcijām, par kopābūšanas prieku. Tradīcijas – tas ir signāls, ka dzīvē viss ir kārtībā. Tradīcijas, tādas kā kolāžu veidošana, laimes liešana, fotogrāfiju pārskatīšana, piparkūku cepšana, piparkūku mīklas ēšana, labo mirkļu atcerēšanās – tas viss ir būtiski.

Mēs, atceroties labo, formulējot to skaļi par sevi un par citiem, pārradām sevi no jauna, mēs izveidojam labāku sevis versiju. Un citi – apkārtējie, kuri mūs mīl, pārrada mūs. Un mēs viņus.

Tradīcijas rada piederības sajūtu. Sajūtu, ka mēs esam daļa no kā lielāka. Un šī sajūta sniedz drošību, atbalstu, spēku. Un tad nav tik vientuļi svētki, esot arī lielā barā."

Vairāk par uzvedības izaicinājumiem lasi šeit un šeit.