Kāpēc bērns mēdz būt skaudīgs un kā viņam palīdzēt  (1)

Skaust ir slikti. Tā ir tāda tradicionāla pārliecība, kas bieži vien tiek nodota no paaudzes paaudzē, skaudība tiek nosodīta, un vecākus nereti biedē šādas parādības novērošana savā bērnā. Bet skaudība ir jūtas, ko raisa dusmas un nepiepildītas vēlmes. Savukārt jebkuras emocijas, ko piedzīvo cilvēks, nav iespējams iedalīt labajās un sliktajās, tieši tāpat kā ķermeņa orgānus nedrīkst dēvēt par derīgajiem un kaitīgajiem, svarīgajiem un mazāk svarīgiem. Visām jūtām ir biloģisks pamats, un ja reiz tās rodas, tātad tieši tajā brīdī tās ir vajadzīgas, lai nodotu vienu vai citu signālu, portālā "Parents" skaidro speciālisti.

Skaudībai, kā jebkurām citām spēcīgām emocijām, piemīt milzu enerģija, kura var būt graujoša, bet to var arī izmantot pozitīvā nozīmē, dodot spēkus jaunu sasniegumu attīstībai.

Tāpēc ignorēt, rāties un kaunināt bērnu vai mācīt slēpt savas jūtas, nav pārāk produktīva taktika. Ir svarīgi saprast, par ko gan vēsta šādu jūtu izpaušana. Skaudība vienmēr signalizē par vēli saņemt kaut ko vērtīgu, iekārotu, bet ne vienmēr tas ir tiešs skaudības priekšmets (lieta, prasmes vai cita cilvēka popularitāte). Parasti skaudības izpausme vēsta par daudz dziļākām nepiepildītām vajadzībām vai pašu vecāku neapzinātu šīs sajūtas veidošanos.

Mazam bērnam skaudība ir dabiska, jo viņš pēc savas dabas jau ir egocentrisks, bērns ir pārliecināts, ka visa pasaule riņķo tikai ap viņu. Un ja viņš saskaras ar citādu lietu izkārtojumu, tad bieži to uztver pārāk saasināti. Aizvainojums, niknums, dusmas "gāžas pāri malām" – kurš labāk zīmē vai kurš uz dārziņu biežāk atnes jaunas rotaļlietas. Bet ja šāda uzvedība pirmsskolas vecuma bērnam parādās epizodiski, nevajag uztraukties – mazulis piedzīvo pieaugšanas jaunu etapu. Pakāpeniski sociālā pieredze bērnu mācīs, ka papildus viņa vēlmēm pastāv arī citu cilvēku vēlmes, un tuvojoties pusaudža vecumam, parasti egocentrisms pazūd, un līdz ar to arī skaudības izpausmēm vajadzētu būt vājākām.

Ja pamani, ka skaudība bērnam ir ļoti stipri izteikta, bet līdz ar pieaugšanu tā tikai vēl vairāk pastiprinās un pieaug, nevajag gaidīt, kad tā pāries pati par sevi. Citādi šie it kā dabiskie pārdzīvojumi var pabojāt bērna personību, nostiprinot viņā arī trauksmi, nepārliecību par sevi un neapmierinātību, skopumu un žēlumu pašam pret sevi, brīdina psihologi.

Katrā vecumposmā skaudībai var būt savi simptomi un savs "būtības priekšmets", bet pieaugušo uzdevums ir saprast, par ko skaudība signalizē.

Spēcīga skaudība par materiālām vērtībām bieži norāda uz to, ka bērnam pietrūkst vecāku uzmanības, rūpes un viņu iesaistīšanās bērna dzīvē. Vēlme iegūt kaut kādas lietas šādā mehānismā kompensē neapmierināto pamata vajadzību pēc uzmanības. Dāvanas, rotaļlietas un gadžeti kļūst par vecāku mīlestības apliecinājumu, tāpēc bērns vēlas visu jauno, ko redz pie saviem vienaudžiem vai reklāmās. Mazuļiem skaudība bieži ieņem greizsirdības formu.

Ja bērns redz mīlestības izpausmes (piemēram, pret jaunāko brāli/māsu), un viņam savukārt ir šīs vajadzības trūkums, viņš centīsies pievērst sev uzmanību jebkādos veidos, tostarp ar sliktu uzvešanos, mantu bojāšanu. Nodrošini bērnam sajūtu, ka viņš tiek mīlēts, atlicini laiku tikai viņam, izveido ģimenes tradīcijas, noorganizē kopīgas rotaļas, dodies ceļojumos, un tev būs daudz vieglāk pārslēgt viņa greizsirdības "priekšmetu" uz kaut ko citu.

Nereti vecāki paši provocē bērnā skaudību, pastāvīgi viņu salīdzinot ar citiem bērniem: "Ieva jau tik labi spēlē klavieres, bet tev vēl nekādi nesanāk", "Lūk, Pēteris visu pagūst: gan ir teicamnieks, gan sportists, un mājās vēl palīdz! Kad gan tu pie tā visa ķersies klāt..." Bērna pašvērtība krīt, viņš kļūst atkarīgs no citu vērtējuma, jūtas labs, kad tā uzskata apkārtējie, nevis tad, kad pats par sevi būtu pārliecināts. Bet tas nozīmē, ka jebkuras citu cilvēku veiksmes un sasniegumi tiek uztverti kā signāli: "Esmu sliktāks, neesmu pelnījis, viņam viss padodas labāk nekā man". Bērnam rodas skaudība pret daudz veiksmīgākiem un populārākiem vienaudžiem, īpaši pusaudžu vecumā. Ir svarīgi iemācīties bērnu salīdzināt tikai ar viņu pašu, atzīmējot iespējami konkrētāk un emocionālāk viņa sasniegumus, palīdzēšanu, talantus un rīcību. Piemēram: "Tu šodien lieliski uzstājies, vēl pagājušajā mēnesī tev šie vingrinājumi nepadevās, bet šodien tu tiki galā!"

Neaizmirsti, ka adekvātas pašvērtības veidošanās procesā un lai bērns saglabātu ticību sev, nepietiek tikai ar to, ka atbalstīsi viņa ieguldīto darbu un taisnīgi attieksies pret viņa rīcību. Ir nepieciešams, lai bērns sajustu tavu beznosacījuma pieņemšanu, kas viņam būs kā iekšējs atbalsts ceļā uz grūtību pārvarēšanu nākotnē.

Mēdz būt tā, ka bērns skaudību pārņem no apkārtējiem, kopējot savu vecāku attieksmi pret pasauli. Aizdomājies, cik bieži tu apspried savu paziņu panākumus, atzīmējot, cik gan citiem ir labāka dzīve nekā tev, vai pat novēli citiem beidzot piedzīvot arī kādu neveiksmi? Cik tu pats esi orientēts uz to, lai izceltos, vai esi atkarīgs no materiālām vērtībām? Vairāk runā ar bērnu par to, ka cilvēki ir dažādi, visiem ir atšķirīgas iespējas, dažādas cerības un vērtības. Biežāk pievērs uzmanību tam, kas jums ir, nevis kā nav, māci bērnam priecāties par dzīvi, bet nevis par tās atribūtiem.

No tā, kāda būs vecāku reakcija pret bērna izrādītām skaudības jūtām, ir atkarīgs ļoti daudz. Skaudību no mokošiem pārdzīvojumiem, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot, tu esi spējīgs pārvērst spēcīgā motivācijā.

Neļaujies tam, ka cenšoties bērnu atbrīvot no skaudības, tu sāksi apmierināt visas viņa prasības. Labāk nogaidi, kamēr viņa kaislības nedaudz pieklust, un parādi, ka tu viņu dzirdi un saproti: "Es zinu, ka tu dusmojies, jo Jānis uzvarēja. Tu vēlies spēlēt labāk par viņu".

Izspēlējiet situāciju, palīgos ņemot mīkstās rotaļllietas, piedāvā spilvenu kaujas, pakarini bērna istabā boksa maisu, ko dusmu brīžos var padauzīt, vai apskrien kopā ar bērnu pāris apļus apkārt mājai. Pēc tam var bērnam palūgt uzzīmēt, ko viņš vēlētos, bet jau vecākus bērnus iesaistīt atklātā sarunā. Palīdzi nodalīt emocijas no domām un vajadzībām. Iespējams, esot mierīgā stāvoklī, pēc racionālas apspriedes par plusiem un mīnusiem par jauno vēlmi, skaudības "priekšmets" izzudīs pats no sevis.

Piedāvā bērnam ieviest vēlmju sarakstu, kurā viņš var iekļaut to, ko vēlētos iegūt, un šīs vēlmes kādās svētku reizēs varbūt arī piepildās. Paskaidro, ka visas vēlmes nevar apmierināt uzreiz, bet, ja tās vēl pēc kāda laika joprojām būs aktuālas, tad tās var piepildīties kādos svētkos.

Nedaudz vecākam bērnam var piedāvāt krāt naudiņu vai pašam nopelnīt, lai iegūtu kāroto lietu. Ja bērnam skauž citu vienaudžu panākumi, padomā, kā viņam palīdzēt sasniegt pašam savas virsotnes. Pieraksti viņu kādā pulciņā, palīdzi spert pirmos soļus ceļā uz vēlamo mērķi. Paskaidro, – ja būs liela vēlme un labvēlīgi apstākļi, jebkurš sapnis ir sasniedzams. Tad arī skaudība pret citu sasniegumiem var aizstāt cieņa par citu cilvēku ieguldīto darbu un pacietību.

Pacenties pieņemt faktu, ka bērni vienalga laiku pa laikam no jauna piedzīvos skaudību. Un tas ir normāli, jo arī pieaugušie taču nav pilnībā atbrīvoti no šīm jūtām. Ir svarīgi bērnam iemācīt tā dēvēto balto skaudību, kad vēlme iegūt kādu lietu, spējas, īpašības vai sasniegumus, kas piemīt kādam citam, netraucē priecāties par draugu, neliek piedzīvot mokošus pārdzīvojumus, bet veicina veselīgu tiekšanos pašam gūt līdzvērtīgus panākumus.