Meliem īsas kājas. Septiņas pazīmes, kas var liecināt – pusaudzis stāsta nepatiesību

Ātrāk vai vēlāk jebkurš atklāj melu saldo garšu. Nereti pirmajos melos bērni tiek pieķerti jau bērnudārza vecumā. Taču, sasniedzot pusaudžu vecumu, kad jaunietis apzinās – vecāki par manu dzīvi zina tikai tik daudz, cik vēlos viņiem stāstīt, meli var kļūt par ierastu sarunas sastāvdaļu.

Ir vairāki iemesli, kāpēc jaunietis var nolemt izvairīties no patiesības atklāšanas. Tā var būt gan iepriekš pieminētā vēlme izvairīties no soda vai nevēlēšanās likt vecākiem vilties, kā rezultātā mammai un tētiem tiek teikts tas, ko viņi grib dzirdēt. Vairāk par to lasi šajā rakstā.

Taču kamēr ir cilvēki, pēc kuru uzvedības apkārtējie viegli var noteikt – viņš melo, citi to spēj profesionāli noslēpt. Portālā "Psychology Today" psihologs Andrians Furnhams atklāj, kādas pusaudža uzvedības pazīmes sarunas laikā var liecināt, ka viņa stāstītais ir tālu no patiesība.

Šo pazīmi ir vieglāk pamanīt, ja jaunietim tiek uzdots jautājums, uz kuru ir viegli atbildēt, piemēram, "Vai tu vakar pēc skolas biji treniņā?". Ja atvase, atbildot uz jautājumu, ietur ilgāku pauzi nekā parasti, iespējams, bērns cenšas izdomāt atbildi, ko vecāki vēlas dzirdēt.

Ja uz šo jautājumu atbildēts tiek ātri, bet, tālāk jautājot, piemēram, kas treniņā tika darīts, tiek ieturēta jau iepriekš pieminētā pauze, var gadīties, ka pusaudzis iepriekš ir melojis un nu cenšas izdomāt loģisku melu turpinājumu.

Pieaugušie ir paraduši mainīt sarunas gaitu, ja pēkšņi tiek aizskarta tēma, par ko viņi nelabprāt runātu. Līdzīgi ir arī ar pusaudžiem, arī viņi, izdzirdot jautājumu, uz kuru nelabprāt vēlas atbildēt, varētu censties ātri vien mainīt sarunas gaitu vai sniegt izvairīgu atbildi. Iespējams, šo triku viņi ir aizguvuši no vecākiem vai citiem pieaugušajiem savā dzīvē. Šāda bērna uzvedība var liecināt par centieniem izvairīties no konkrētā temata apspriešanas vai mēģinājumu kaut ko noslēpt.

Psihologs portālā "Psychology Today" atklāj, ka parasti situācijās, kad cilvēks runā par tematu, kas viņam izraisa nepatīkamas sajūtas, stresu, bailes vai nedrošību, viņa balss tembrs teikuma beigās mēdz kļūt augstāks nekā parasti.

Tas nozīmē – ja ievēro, ka pusaudža balss tembrs ir augstāks nekā parasti, pastāv iespēja, ka viņš melo, vai šī tēma viņam liek justies nekomfortabli.

Noteikti pats esi pamanījis, ka uztraukuma brīžos mēdz izlaist dabiskās pauzes starp teikumiem vai vārdiem, kā arī sāc daudz ātrāk runāt. Šādas situācijas parasti var novērot, kad cilvēks uzstājas lielākas vai mazākas auditorijas priekšā.

Savukārt, ja tavs pusaudzis pavisam ikdienišķas sarunas laikā pēkšņi izskatās satraucies un maina valodas tempu, iespējams, viņa sacītais neatbilst patiesībai. "Jaunietis var censties ātri, ātri atbildēt vecāka jautājumiem un steigties prom no neveiklās situācijas," stāsta psihologs. "Iespējams, viņam liekas – ja runāšu lēnāk un ieturēšu lielākas pauzes, vecāki pamanīs, ka meloju."

Arī valodas raustīšana cilvēkiem, kam ikdienā nav nekādu runas traucējumu, ir viena no izteiktām stresa pazīmēm. Kā portālam atklāj Furnhams, stress nereti iet roku rokā ar meliem, sevišķi tad, ja pusaudzis to piedzīvo pavisam ikdienišķā sarunā ar vecākiem.

Uzmanība būtu jāpievērš ne tikai bērna valodai un runas stilam sarunas laikā, bet arī ķermenim jeb neverbālajai komunikācijai ar sarunu biedru. Jo, ja šī nav pirmā reize, kad pusaudzis melo, tad viņš, iespējams, jau laika gaitā ir iemācījies kontrolēt savu runas veidu, taču nav aizdomājies, ka arī viņa acis un žestikulācija var ātri vien nodot vecākiem ziņu – atvase melo.

Daudzās kultūrās, arī Latvijā, ir pieņemts runājot sarunu biedram skatīties acīs. Ja šāda sarunas maniere ir pieņemta arī tavā ģimenē, tad pusaudža neapzinātā izvairīšanās no acu kontakta var liecināt, ka viņš nav līdz galam atklāts.

Psihologs stāsta – komunikācijas sfērā valda uzskats, ka fiziskā distance norāda uz emocionālo vēlmi norobežoties. Tas nozīmē, ka, lai saprastu cilvēka emocionālo piesaisti sarunas tematam, ir jāpievērš uzmanība arī viņa ķermeņa valodai.

Runājot ar pusaudzi, pavēro, kā sarunas laikā viņš tur rokas, kājas, cik tālu vai tuvu no tevis viņš ir nolēmis apsēsties vai stāvēt. Piemēram, daudziem ir zināms, ka uz krūtīm sakrustotas rokas vēsta par vēlmi ieslēgties sevī. Taču arī tad, ja sarunas laikā pusaudzis virpina pirkstos kādu priekšmetu, sakrusto kājas vai nolemj nostāties aiz kādas mēbeles, piemēram, krēsla, tādā veidā fiziski norobežojoties no saruna biedra, pastāv liela iespēja, ka viņš nevēlas runāt par konkrēto tēmu un cenšas ievērot distanci.

Psihologs gan piebilst, ka ne vienmēr visas augstāk minētās pazīmes liecina – bērns melo, taču tās noteikti norāda uz to, ka šī saruna viņam liek justies neērti.