Bērnam drudzis: kā atpazīt, rīkoties un kur vērsties saslimšanas gadījumā

Lai situācijās, kad ir skaidrs – bērnam ir drudzis, lieki neapjuktu, jāvadās pēc vienkārša principa, izvērtējot bērna vispārējo labsajūtu. Kā atpazīt drudzi, kā rīkoties un kur vērsties, ja paša spēkiem slimību neuzveikt, lekcijā stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatre Urzula Nora Urbāne. Ar Dr. Urbānes lekciju video formātā un prezentācijas materiāliem var iepazīties BKUS mājaslapā šeit.

Ar apzīmējumu "drudzis" saprotams tāds veselības stāvoklis, kad bērnam temperatūra ir augstāka par plus 38°pēc Celsija. Ja temperatūra kāpj ļoti strauji, bērnam var būt arī drebulis, zilas lūpiņas un vēsas rokas, norāda Dr. Urbāne. Neatkarīgi no tā, vai ir papildu simptomi, ar drudzi klasiski saprot jau pieminēto paaugstināto temperatūru.

"Jāatceras, ka drudzis pats par sevi nav slimība. Tā ir parādība, kas novērojama pie dažādām saslimšanām, visbiežāk infekcijām. Drudzis ir kā pazīme, ka organisms cīnās pret kādu infekciju, vai tas būtu vīruss (visbiežāk), baktērija, bet tas ir regulēts process – tas nozīmē, ka organisms visu kontrolē," stāsta pediatre. Temperatūras paaugstināšanās ir process, ko regulē termoregulācijas centrs smadzenēs, kas neļauj temperatūrai pacelties līdz dzīvībai bīstamam līmenim.

Paaugstināta temperatūra ir visai bieži sastopama parādība – līdz gada vecumam ar to saskaras vairāk nekā trešdaļa bērnu, bet līdz piecu gadu vecumam drudzis ir bijis divām trešdaļām bērnu. Visbiežāk drudža izraisītājas ir vīrusu infekcijas, piemēram, saaukstēšanās, un dažu dienu laikā, veseļojoties mājās, tās var pāriet, norāda pediatre.

Viena no pirmajām lietām, kas jāizdara, pirms bērnam dot jebkādus medikamentus – ir jāizmēra temperatūra, lai pārliecinātos, cik tā ir augsta. Pediatre stāsta, ka bieži vien vecāki to neizdara, secinot to, ka bērnam ir drudzis, vien pēc pieres pataustīšanas. Tomēr tā nevajadzētu darīt, jo arī gadījumā, ja vecāki ar bērnu vērsīsies pie mediķa, veselības speciālists jautās, cik augsta bērnam ir bijusi temperatūra. Par paaugstinātu temperatūru liecina arī karstāka bērna āda, izteikts vaigu apsārtums un svīšana.

Pirms mērīt temperatūru, jāatceras to izdarīt pareizi – mērījumus var ietekmēt arī apkārtējā vide, tāpēc to nav ieteicams darīt pēc siltas vannas vai dušas, vai telpā, kas ir ļoti silta/radiatora tuvumā. Temperatūru mēra ar digitālo vai spirta termometru. Maziem bērniem vieglāk to ir izdarīt ar bezkontakta termometru, bet jāpārliecinās, lai mērījums būtu precīzs (jutību ietekmē bērna svīšana). Vislabāk temperatūru mērīt padusē.

Veicot aptauju BKUS un reģionālajās slimnīcās, vecāki atbildējuši, ka medikamentus bērnam visbiežāk dod tad, ja temperatūra ir 38°C līdz 38,9°C intervālā. Pediatre gan norāda, ka temperatūras augstums ne vienmēr ir rādītājs, kad nepieciešams dot zāles tās mazināšanai. "Jāskatās, kā bērniņš pats jūtas. Zāļu mērķis nav mazināt/normalizēt bērnam temperatūru, jo temperatūra organismam pati par sevi palīdz cīnīties. Mērķis ir atvieglot bērnam ciešanas," norāda Dr. Urbāne.

Drudzis jeb paaugstināta ķermeņa temperatūra ar medikamentiem jāārstē tikai tad, ja tā rada bērnam diskomfortu. Piemēram, bērnam ir galvassāpes, izteikts nogurums, viņš atsakās padzerties, bērns kunkst, īd, vaid. Pediatre gan neiesaka dot medikamentus tad, ja temperatūra nav sasniegusi 38°C. Bet arī 39°C temperatūra bērnam nekaitēs, ja bērns citādi jūtas puslīdz labi. "Daudz nepatīkamāka ir sajūta, kad temperatūra ceļas. Ja mēs bērnam lieku reizi iedosim medikamentus, kad varbūt tas nav bijis nepieciešams, bet organisms ar infekciju vēl nav ticis galā, tad procesam, kad temperatūra ceļas, bērnam būs jāiet cauri agrāk vai vēlāk vēlreiz. Tas ir arī brīdis, kad bērnam ir sajūta, ka ir auksti, ir slikta dūša," skaidro pediatre.

Ja tiešām nepieciešams, temperatūras pazemināšanai bērniem var dot paracetamolu saturošus medikamentus vai ibuprofēnu saturošus medikamentus (no 3 ! mēnešu vecuma). Var lietot kā sīrupus, tā svecītes vai tabletes, ja bērns tās prot norīt. Pediatre norāda, ka, ja bērns ir lielāks un tam dod karsto dzērienu, jāpārliecinās, kādu medikamentu tas satur, lai netīši nepalielinātu devu. To, cik liela deva jādod bērnam, var izlasīt medikamentu lietošanas instrukcijā. Devu visprecīzāk var aprēķināt, ņemot vērā bērna ķermeņa masu (kg), nevis tikai vecumu. Bieži vien tieši neatbilstošas devas iedošana ir iemesls, kāpēc bērnam temperatūra nemazinās. Tāpat jānovērtē bērna kopējā labsajūta – ja bērns nav ilgstoši dzēris, tad medikamentus tukšā dūšā labāk nedot.

Pediatre uzsver, ka vienlaikus nedrīkst dot abus medikamentus kopā. Ja bērnam drudzis nav ilgstošs un temperatūras pacēlumi nav bieži, ieteicams izvēlēties vienu no minētajiem medikamentiem. To došana pamīšus pieļaujama tad, ja bērnam saglabājas diskomforts, un nav pagājis noteiktais laika intervāls starp divām viena medikamenta pieļaujamajām devām. "Temperatūra, kad iedotas zāles, uzreiz nemazināsies pirmo piecu minūšu laikā. Citreiz ir jāpagaida pat 30–40 minūtes, retos gadījumos pat stundu, lai medikaments bērnam iedarbotos," par to, kāpēc vecākiem nevajadzētu reaģēt saasināti, skaidro pediatre. Nav nepieciešams mazināt temperatūru līdz normālajai (36,6°C) – arī pazemināšanās par vienu grādu jau būs labs rādītājs. Dr. Urbāne arī uzsver, ka drīkst lietot tikai pretdrudža medikamentus.

Jāatceras, – to, cik nopietni saslimis bērns, nenosaka temperatūras augstums, bet gan kādas vēl ir pazīmes, novērtējot piesardzības līmeni. Dažas pazīmes ir visiem bērniem ar drudzi un var neliecināt par nopietnu saslimšanu, piemēram, drebināšanās, aukstuma sajūta, zilganas lūpiņas. Kad temperatūra jau ir augsta, bērna āda ir sārta un karsta, bet viņš atvēsinās, ātrāk elpojot. Temperatūrai pazeminoties, var novērot pastiprinātu svīšanu.

Pediatre uzsver, ka jaundzimušos un zīdaiņus ar drudzi mājās nekad neārstē. Ja bērns ir līdz vienu mēnesi vecs, viņam ir paaugstināta temperatūra – nekavējoties jāizsauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (zvanot uz 113). Bet, ja bērns ir 1–3 mēnešus vecs un viņam ir drudzis, steidzami jāsazinās ar bērna ģimenes ārstu vai pediatru (ja nav iespējams, jāizsauc NMDP). Tas nepieciešams, lai zīdaini pēc iespējas ātrāk apskatītu mediķis, jo tik maziem bērniem drudzis var būt dzemdību laikā iegūtas medicīniskas problēmas sekas. Zīdaiņiem līdz gada vecumam drudža pazīmes var atšķirties, tāpēc svarīgi izvērtēt bērna zīšanas un ēšanas vēlmi.

Atkarībā no saslimšanas pazīmēm, iedala trīs piesardzības līmeņus – augstu, vidēju un zemu. Ja bērnam ir simptomi, kas iekļauti augstā piesardzības līmenī, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Ja bērnam ir pazīmes no vidējā piesardzības līmeņa, ar ārstu var konsultēties attālināti. Bet, ja bērnam ir kāda pazīme, kas iekļaujas zemā piesardzības līmenī, ārstēšanos var turpināt mājās. Zemāk uzskaitīti faktori, pēc kuriem jānovēro bērns drudža gadījumā.

Augsts piesardzības līmenis: bērns ir miegains, grūti pamodināms; neskaidri runā, atbild īsiem teikumiem; strauji izmainījusies uzvedība; ir neparasti uzbudināts; spalgi vai neparasti klusi raud; zīdaiņi ēd izteikti mazāk.
Vidējs piesardzības līmenis: bērns ir saguris, atsakās no mīļākajām aktivitātēm; guļ vairāk nekā parasti, grūti pamodināms; zīdaiņi smaida mazāk nekā iepriekš; bērns var būt uzbudināts; ar samazinātu apetīti.
Zems piesardzības līmenis: bērns ir aktīvs, omulīgs, apmierināts ar dzīvi; paaugstinātas temperatūras starplaikos bērns jūtas apmierinoši, smaida, interesējas par apkārt notiekošo; apetīte nav izmainīta.

Augsts piesardzības līmenis: bērns smagi elpo; elpo ātrāk nekā parasti; pukst, sten.
Vidējs piesardzības līmenis: elpo nedaudz ātrāk nekā parasti.
Zems piesardzības līmenis: elpošana normāla.

Augsts piesardzības līmenis. Atkārtota vemšana un/vai šķidra vēdera izeja, bērns nespēj uzņemt šķidrumu un/vai ir kādas no pazīmēm: 1) "iekritis" lielais avotiņš (zīdaiņiem); 2) "iekritušas" acis; 3) izteikti mazāka urinācija nekā parasti; 4) raud bez asarām; 5) izspīlēts vēders.
Vidējs piesardzības līmenis: sausas gļotādas; samazināta urinācija.
Zems piesardzības līmenis: nav atūdeņošanās pazīmju.

Augsts piesardzības līmenis: pelēcīgi bāla vai zilgana ādas krāsa; novērojama dzelte, kura nav bijusi iepriekš, vai ir izteiktāka nekā iepriekš; izsitumi, uz kuriem uzspiežot, tie pazūd.
Vidējs piesardzības līmenis: āda un lūpas bālas; aukstas rokas un kājas; ir norobežots apsārtis, silts, sāpošs ādas reģions; uz ādas ir brūce, kas ir apsārtusi, no tās ir izdalījumi.
Zems piesardzības līmenis: neizmainīta ādas un lūpu krāsa.

Augsts piesardzības līmenis: bērni līdz trīs mēnešu vecumam (apskatāmi steidzami); izspīlēts lielais avotiņš; krampji; novērots rokas vai kājas pietūkums, bērns to nekustina; spēcīgas galvassāpes, sprandas stīvums; ļoti stipras sāpes rokās vai kājās.
Vidējs piesardzības līmenis: locītavas vai ekstremitātes pietūkums; kustību ierobežojums kādā no ekstremitātēm; temperatūra nemazinās minūšu laikā pēc medikamentu lietošanas; drudzis ir ilgāk par piecām dienām un nav skaidrs iemesls; hroniskas saslimšanas; raizes par bērna veselības stāvokli; bažas, ka vecāki nevar nodrošināt ārstēšanu mājās.
Zems piesardzības līmenis: nav neviena no augsta vai vidēja piesardzības līmeņa pazīmēm.

Pediatre arī pastāsta, ka tieši vecāku intuīcija nereti spēj mediķiem novērtēt, cik nopietns ir bērna drudzis. Novērots, ka vecāku bažas par atšķirīgu saslimšanas gaitu (vecāki izmanto frāzi "šoreiz ir citādāk") un izteikti izmainītu bērna uzvedību, palīdz atpazīt smagāku saslimšanu.

Ja pēc visām pazīmēm izvērtēts, ka bērnam drudzis ir bīstams un simptomi ir galvenokārt no augstas piesardzības līmeņa, vecākiem steidzami jāzvana NMPD (pa tālruni 113) vai pašiem jāvēršas tuvākajā slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā.

Ja bērna simptomi nav dzīvībai bīstami un vērtējami kā vidējas piesardzības, nepieciešama ārsta konsultācija tajā pašā dienā. Jāsazinās ar ģimenes ārstu vai jādodas pie tuvākā dežūrārsta. Tāpat var zvanīt uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001.

Ja drudzis bērnam nav bīstams un simptomi iekļaujas zemajā piesardzības līmenī, nepieciešams sazināties ar savu ģimenes ārstu 24 stundu laikā vai doties pie dežūrārsta. Tāpat var zvanīt jau pieminētajam Ģimenes ārstu konsultatīvajam tālrunim.

Ja drudzis bērnam nav bīstams, ārstēšanos pediatre iesaka turpināt mājās, uzsverot, ka bērna veselības stāvoklis ir rūpīgi jāvēro, jo krīzes gadījumā tas var mainīties ļoti strauji. Ja bērna uzvedība paaugstinātas temperatūras starplaikos nemainās, viņš ir dzīvespriecīgs, smaida, rotaļājas, nav miegains – viss ir kārtībā.

Mājās bērna pašsajūtai drudža gadījumā jāseko līdzi arī naktī, bērnu nepamodinot, – jāklausās, vai bērns neīd, nekunkst, strauji neelpo. Ja šķiet, ka bērna stāvoklis atkal ir pasliktinājies, atkārtoti jāizvērtē drudža pazīmes un iespējamie signāli par nopietnāku saslimšanu, kas nosaukti iepriekš.

Jāseko līdzi, lai bērns paaugstinātas temperatūras gadījumā uzņem vairāk šķidruma nekā ikdienā. Zīdaiņus, kurus baro ar krūti, pie tās liek biežāk. Lielākiem zīdaiņiem dod padzerties vēsu ūdeni vai tēju. Pediatre iesaka arī dzirdīšanu padarīt par interesantu spēli – piedāvājot šķidrumu dzert ar salmiņu, špricīti vai kādu interesantu pudelīti vai krūzīti.

Aprūpējot slimu bērnu mājās, jānodrošina optimāla temperatūra telpās, lai bērnam nebūtu ne karsti, ne auksti. Tāpat bērnam vēlams uzvilkt vieglu un elpojošu apģērbu. Ja bērnam drudzis kāpj un plaukstas/pēdas kļūst aukstas, viņš vislabāk jutīsies zem siltas segas. Brīdī, kad temperatūra būs jau augsta, rokas un kājas var kļūt karstas, tāpēc bērnu vēlams atsegt. Ja tā bērnam tīk, var piedāvāt uz pieres uzlikt mitru dvielīti vai lupatiņu, kas ir istabas temperatūrā.

Nav ieteicams! Nevajag bērnu saģērbt un sasegt pārāk biezi vai pārāk plāni. Nevajag izmantot aukstus apliekamos, lai nebūtu temperatūru kontrasts. Bērnu nav nepieciešams likt aukstā ūdenī vai rīvēt ādu ar aukstu ūdeni. Pediatre uzsver, ka bērnam drudža gadījumā nekad nevajag rīvēt ādu ar alkoholu vai spirtu, jo neliels daudzums var uzsūkties caur bērna ādu un toksiski iedarboties uz nervu sistēmu.