Bērns no vecāka maka zog naudu: kā reaģēt un risināt situāciju  (5)

Brīdī, kad vecāks pieķēris, ka viņu bērns no pieaugušā maka izzog naudu, svarīgākais ar savu reakciju ir nepārspīlēt un nepadarīt situāciju ļaunāku, iesaka klīniskā psiholoģe Emīlija Edlina vietnē "Parents". Kas ir jāsaprot – melošana un zagšana nav ētiska, taču bērna audzināšanā, ja noticis šāds starpgadījums, jāpievēršas no mācīšanas puses un jāskaidro bērnam, kāpēc tas ir slikti. Pusaudzības sākumposmā, vecumā no deviņiem līdz 13 gadiem, lielākoties personīgo lietu koncepts bērna apziņā jau ir stingri iesēdies.

"Un tomēr, ar vēlmes pārkāpt robežas parādīšanos, lai iegūtu vairāk brīvību un neatkarību, parādās interese pārbaudīt "vecos" likumus un aizliegumus, lai redzētu, vai bērnības aizliegumi joprojām ir spēkā," norāda psihologs Karls Pikhards vietnē "Psychology Today". Zagšana sākotnēji var būt pavisam ikdienišķa, piemēram, bērnam paņemot kaut ko no vecāku mēteļa kabatas, kas tur palicis, vai noņemot māsas vai brāļa mantas, lai tikai viņu sāpinātu ar savu rīcību. Pēcāk rodas situācija, kad robeža starp aizņemšanos un zagšanu saplūst, jo īpaši tad, ja tas notiek ģimenes ietvaros. Bet bērns savu rīcību attaisno ar frāzēm "es aizmirsu pajautāt, vai drīkst", "es grasījos to atdot" utt. Situācijas risinājumam gan jāpieiet, raugoties uz to, cik vecs ir pats bērns – šoreiz vairāk par to, kā rīkoties, ja bez atļaujas naudu paņēmis bērnudārza vai sākumskolas vecuma bērns.

Ir liela atšķirība tajā, ja zadzis ir bērns, kas jaunāks par sešu gadu vecumu, salīdzinot ar lielākiem bērniem. "Maziem bērniem nav izpratnes par to, kas ir labs un slikts. Viņu smadzenes vēl nav tik tālu attīstījušās, lai domātu nevis tikai par sevi, bet gan citiem," skaidro psihoterapeite Kerola Benksa vietnē "Empowering Parents". Ja jaunāks bērns apzadzies, vecākam jāvērš uzmanība uz to, lai bērnam iemācītu dalīšanās prasmes. Mazam bērnam jāskaidro, ka ir jāpalūdz vecākiem, ja viņš ko vēlas. Tāpat mazākiem bērniem psihoterapeite Benksa iesaka skaidrot, ka tā ir lietu ņemšana bez atļaujas, nevis zagšana, lai neradītu bērnā pārliecību, ka viņš ir slikts cilvēks.

Pieķerot bērndārznieku neatļautu lietu ņemšanā, vecāku balss intonācija un uzvedība, ja no ārienes mamma un tētis ir dusmīgi, pašam bērnam jau signalizē, ka viņa rīcībā nav bijusi pareiza. Klīniskā psiholoģe Edlina norāda, ka vecāku dusmas var likt bērnam melot, tikai, lai mamma vai tētis nedusmotos. "Jaunāki bērni visbiežāk izdarītajā atzīsies paši, ja vecāki parādīs, ka nav dusmīgi un bērns netiks sodīts. Piemēram, vari teikt: "Mana nauda bija šeit pat somā, līdz es izgāju no istabas, un tagad tā ir pazudusi. Interesanti, kas ar to varētu būt noticis?" Bērniem uzreiz nav jāatzīstas, lai izmantotu iespēju skaidrot, kāpēc ņemt naudu bez atļaujas nav atļauts. Skaidro patiesības teikšanas svarīgumu, pat ja bērni izdarījuši kļūdu," norāda Edlina.

"Lai gan bērniem 8–12 gadu vecumā ir labāka izpratne par to, ka zagt un melot ir nepareizi, viņi ar šīm darbībām var niekoties, tāpat izaugot par priekšzīmīgiem pieaugušajiem," norāda klīniskā psiholoģe Edlina papildinot, ka šajā vecumposmā zagšana un melošana var būt daļa no robežu pārbaudīšanas un eksperimentēšanas ar sociālajām normām. Svarīgi uz to skatīties tā – sākumskolas vecumā šīs darbības nav krimināli sodāmas, tāpēc bērnam jāskaidro, kāpēc šādas darbības un uzvedība nav pieņemama. Bieži vien rīcības cēlonis ir sevis salīdzināšana ar vienaudžiem, kuriem ir jaunākās un modernākās rotaļlietas, – bērns, paņemot naudu no vecāku maka, vēlējies arī sev tādas nopirkt. Edlina arī skaidro, ka vecākiem jāsaprot, ka zagšana nav rādītājs tam, ka bērnam nav iemācītas morāles. Tas nozīmē to, ka jāturpina problēmu skaidrošana, pamatojot, kāpēc uzvedība ir slikta.

Vecākiem bērniem, kuri pieķerti zogam no vecāku maka, jāskaidro viņu rīcības sekas padziļinātāk. Piemēram, norādot, ka zagšana un melošana sāpina citus cilvēkus, un turpmāka šāda rīcība var novest pie lielākām problēmām un pat nepatikšanām likuma priekšā. "Runājot ar bērnu, centies noskaidrot, kāda bija bērna motivācija paņemt naudu un par to melot. Tas var būt par iemeslu dziļākai problēmai, piemēram, vienaudžu spiedienam vai tiekšanās pēc vecāku uzmanības, kam jāpievērš nozīme," skaidro klīniskā psiholoģe Edlina. Arī sodam ir jābūt piemērotam un tādam, lai bērns atbildētu par sekām un uzvedību – bērns var atlīdzināt nozagto summu, veicot mājas darbus, atgriežot par naudu iegādātās lietas atpakaļ veikalā u.tml.

Ja pēc pirmreizējā gadījuma, kad bērns paņēmis naudu no vecāku maka bez atļaujas, zagšana un melošana par to atkārtojas nevis vienu, bet jau vairākas reizes, vecākiem jālūkojas nopietnāk uz šādu bērna rīcību. Melošana, nepatikšanas skolā, grūtības sadraudzēties ar skolasbiedriem, neizdošanās ārpusskolas dzīvē – tie ir signāli, ka bērna uzvedībā jāmeklē nopietni cēloņi, šoreiz jau ar speciālista – psihologa, psihoterapeita – palīdzību. Saruna ar speciālistu tad, kad šāda uzvedība novērota agrīnajā stadijā, var palīdzēt zagšanai un melošanai neprogresēt tālāk.

"Vēl viens brīdinājuma signāls? Nožēlas par izdarīto trūkums, pat ja bērns zina, ka tas bijis nepareizi un aizskaroši. Ja bērns turpina šādu uzvedību par spīti sarunām par to, ka citi jūtas sāpināti, un neizjūt nožēlu, tā ir zīme, ka nepieciešama profesionāļa palīdzība," uzsver klīniskā psiholoģe Edlina. Psihologs Pikhards norāda, ka vecākiem ir vērts izpētīt bērna uzvedības atainojošo un motivējošo pusi, kad zagts tiek no ģimenes. Šāda uzvedība var kaitēt ģimenei daudzos emocionālos līmeņos.