Trīs veidi, kā audzināšanas manierei jāmainās bērna pusaudžu vecumā  (1)

Kā norāda socioloģe, vairāku grāmatu autore, kas veltītas bērnu audzināšanai, un četru pusaudžu mamma Kristīne Kārtere vietnē "Psychology Today", cilvēkiem ir priekšstats, ka audzināt vairākus pusaudžus vienlaikus ir neiespējami. Tiem ir savas neatkarīgās domas, viedoklis, kuru arvien grūtāk kļūst ietekmēt, viņi ir dezorganizēti un vispār visu laiku čīkst. Labā ziņa gan ir tā, ka audzināt pusaudzi ir vienkāršāk, nekā pavisam mazus bērnus. Tas gan nenozīmē, ka var atslābt – lūk, trīs socioloģes Kristīnes Kārteres norādītās pārmaiņas audzināšanā, ar kurām vecākiem jārēķinās, kad viņu mazais bērns kļūst par jauno pusaudzi.

Vecāki ir raduši, ka tad, kad bērns ir vēl mazs, viņu rokās ir viss menedžments, kas saistās ap bērna dzīvi. Gulētiešanas laiks, maltīšu plānošana, mācību iestādes izvēle, radošās aktivitātes, nometnes un pat atvaļinājuma kopīga pavadīšana – visu izlemj vecāki. Mazotnē bērniem tas ir nozīmīgi, ka viņu ikdiena ir saplānota un ir mamma vai tētis, kas pieturas pie dienas ritma un kalendāra.

Kad bērni paaugas un kļūst par jauniem pusaudžiem, tam gan ir tendence mainīties, jo atvasei rodas savas intereses, kas ir neatkarīgas no vecāku gribas un uzstādījumiem. "Tos vecākus, kuri ir pārāk kontrolējoši – neatkāpjas no savām menedžera lomām – sagaida pretošanās. Daudzi bērni, kuru vecāki ir rīkotājdirektori, pieklājīgi piekritīs vecāku uzliktajiem ierobežojumiem, atbildot ar strupu "jā" vai "nē", bet, tiklīdz spers kāju ārpus vecāku redzesloka, pārkāps noteikumus pie pirmās izdevības," norāda socioloģe. Pusaudži noteikumus nepārkāpj tāpēc, ka būtu slikti bērni, bet gan tāpēc, ka vēlas gūt kontroli pār savu dzīvi.

Tāpēc, lai izvairītos no konfliktiem ar savu pusaudzi, vecākiem šajā posmā ir nedaudz jāatlaiž groži, jāuzticas savam bērnam un jāļauj lēmumus pieņemt atvasei pašai. Tas, protams, nenozīmē, ka nosacījumu vairs nav – ir jāļauj pusaudzim piedalīties to veidošanā, pievienojot savu artavu, lai nonāktu līdz kompromisam. "Ļaušana bērniem kļūt par lēmējiem nenozīmē to, ka mēs kļūstam visu pieļaujoši, iecietīgi vai brīvi. Tas nozīmē to, ka kvalitāte – ja ne pat kvantitāte – mūsu atbalstā izmainās," skaidro Kārtere. Vecāka neaizvietojamā loma – būt tiem, kas uzdod jautājumus, nemainās, klāt nāk vien emocionālais atbalsts jauno pusaudžu lēmumos.

"Kas ir efektīvs sākumskolas vecuma bērniem – sniedzot informāciju par viņu veselību un labsajūtu, ko bērni liek lietā – ir tendēts būt neefektīvs, sākoties pusaudžu vecumam," norāda socioloģe. Efektivitāte zūd, jo jaunie pusaudži ir jutīgāki pret to, vai ar viņiem apietas ar cieņu. Hormoni ietekmē uzvedību ne vien vispārēji, bet arī no sociālās dinamikas aspekta – pusaudžiem kļūst svarīgāks viņu sociālais statuss starp vienaudžiem. Pusaudžiem kļūst svarīgi, ka viņiem ir augstāks statuss nekā iepriekš, kad viņi bijuši vien "mazie sākumskolnieki".

"Pusaudžaprāt, tā daļa viņa, kas ir autonoms jauns pieaugušais, ir ar augstu statusu. Bet tā daļa, kas joprojām ir bērns, kuram vajadzīgs vecāku atbalsts, ieņem zemāku statusu. Pusaudži var būt uz pusēm neatkarīgi jaunieši, uz pusēm mazi bērni, bet viņi ir ļoti motivēti, lai kļūtu simtprocentīgi autonomi… pat ja viņi kādā līmenī zina, ka viņiem joprojām nepieciešams vecāku atbalsts un padomi," atklāj Kārtere.

Ja "nokraujam" pusaudžus ar lērumu informācijas, it īpaši tādas, ko viņi nevēlas dzirdēt, vai domā, ka jau zina, tas viņiem liek justies tā, it kā viņus padarītu bērnišķīgākus. Pat ja mēs kā vecāki runājam ar savu pusaudzi kā ar pieaugušo, atvase bieži vien jutīsies nerespektēta tikai tāpēc, ka nododam instrukcijas. Ja esi nolēmis ar savu pusaudzi runāt par nopietnu tematu un ietekmēt, lai atvase izvēlētos pareizākos lēmumus, runā ar viņu tā, it kā viņš būtu augstākā iespējamā sociālā statusa – kāds, ko ļoti, ļoti respektē. "Ja tavs pusaudzis jutīsies nerespektēts, tā, it kā viņam piekasītos, nosodīts, piespiests, padarīts par bērnu, viss būs vējā," uzsver socioloģe.

Ja sarunas ar pusaudzi var likties stresa pilnas, jāatceras, ka bērniem šajā vecumā un jo īpaši mūsdienās nemaz nav viegli. Tāpēc vecāki ir tie, kuri var izveidot drošības saliņu, kur pusaudzim patverties un izlikt visu, kas sakrājies uz sirds. Bet tam ir vajadzīga uzmanīga pieeja un drosme.

"Vieglākais veids, kā audzēt mūsu spēju (un, būsim godīgi, labprātību) viest neērtas sarunas ar pusaudžiem, ir to praktizēt ar maziem solīšiem. Tā vietā, lai domātu par "lielo sarunu", ierosini sarežģītu tēmu īsu novērojumu un vienkāršu jautājumu izklāstā. Ļauj pusaudzim vadīt – vecāka patiesā vērtība izpaudīsies tad, ja mēs klausīsimies tā vietā, lai nodotu instrukcijas," norāda socioloģe. Pat ja vecākam ir daudz, ko teikt, ir daudz svarīgāk ļaut pusaudzim runāt, skaļi atrisināt jautājumu, kas viņu nomāc, vidē, kas ir nepiespiesta. Vecākiem ir vien jāprot saglabāt mieru, pat ja ir diskomforts – ievelc dziļu elpu, izelpo, atslābsti un ieklausies, kas tavam tīnim sakāms.

"Lai arī cik grūti uz to būtu noraudzīties, pusaudži kļūdīsies. Un pat ja tā, vecāku nemierīgums un pārliekā iesaiste nepalīdzēs. Tas, kas palīdzēs, būs mierīgā klātbūtne," pamāca socioloģe. Turklāt jāatceras – bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, parādās pirmie soļi viņu pašu dzīvē, kas ir neatkarīgāka no pieaugušā. Vecāka loma nav bērnu visu mūžu virzīt caur dzīvi kā marioneti, bet gan būt blakus, ļaut pusaudzim būt redzētam un sadzirdētam, un pats galvenais – likt atvasei justies droši.