"Meitai ir trīs ar pus gadu, un nezinu, kā viņu iemīlēt. Bērnu ļoti gribēju, ilgi nevarēju palikt stāvoklī. Kad beidzot tas izdevās, biju laimīga, dzemdības gaidīju ar nepacietību. Bet, kad mazo laidu pasaulē, nepiedzīvoju nekādas emocijas. Domāju, ka tas ar laiku pāries. Taču meita mani arvien vairāk kaitināja, gribēju pat viņu atdot. Apstādināja bailes, ka mani nosodīs, nesapratīs. Visi no manas meitas ir kā bez prāta, viņa ir laba meitenīte, bet es viņā saskatu tikai slikto, bieži kliedzu uz viņu. Lai ko viņa neizdarītu, viss ir ne tā. Man šķiet, ka es viņu tomēr mīlu, ka vajadzētu vairāk laika pavadīt ar viņu, mazāk kliegt. Bet kad atkal mēs esam kopā, vienalga nenovaldos. Gribu mīlēt meitu, gribu, lai viņa mīlētu mani un nebaidītos, bet nezinu, kā ar sevi tikt galā," portālam "Psychologies" raksta 27 gadus veca mamma Svetlana.
Atbild klīniskā psiholoģe Jūlija Bezmeļceva:
"Svetlana, jūs esat aktualizējusi aizliegto tēmu bērnu un vecāku attiecībās – mīlestības neesamību. Tēma ir ļoti dziļa, tā skar ne tikai jūs, jūsu dzīvi, bet arī jūsu bērnu, viņa nākotni. Domāju, ka jums bez psihoterapijas neiztikt. Nāksies strādāt vairākos virzienos: mīlestības trūkums kā tāds un pieņemt to, ka tā mēdz būt.
Mūsdienās uz vecākiem ļoti lielu spiedienu izdara sabiedrības domas, raksti un blogi, ieraksti sociālajos tīklos. Pat vecāki, kuri ir pārliecināti par savu mīlestību, periodiski piedzīvo vainas sajūtu par to, ka viņi un viņu bērni nav ideāli, dzīve nelīdzinās skaistām bildēm "Instagram". Vēl grūtāk ir tiem, kuri nevar iemīlēt savu bērnu. Jūs neesat viena tāda, mīlestība nerodas pēc pasūtījuma. Nedrīkst iemācīties kādu iemīlēt, pat savu bērnu, lai cik viņš būtu labs, paklausīgs un gudrs.
Bet, neraugoties uz mīlestības neesamību, jums ir jāveido komunikācija ar meitu. Viņa jums nelūdza sevi laist pasaulē. Viņa nav vainīga, ka jūs viņu nespējat iemīlēt. Jums kā pieaugušam cilvēkam ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savu uzvedību. Jāapzinās, kā jūsu komunikācijas veids ietekmēs bērna nākotni.
Jūs rakstāt, ka viņu gribējāt, ar nepacietību gaidījāt dzemdības, bet pēc piedzimšanas viss krasi mainījās. Iespējams, jums bija pēcdzemdību depresija, kuru tā arī līdz galam neesat izdzīvojusi. Iespējams, jums bija kaut kādas konkrētas gaidas, kas saistītas ar bērnu, un kuras nav attaisnojušās, vai arī dzīves kvalitāte ir mainījusies līdz ar mazulītes parādīšanos.
Jūs nerakstāt, vai dzīvojat ar viņas tēvu. Vai viņš iesaistās audzināšanā? Vai jums ir laiks sev? Kāpēc jūs visu laiku jūtat aizkaitinājumu? Kas jums palīdzētu kļūt mierīgākai? Iespējams, nosakot aizkaitinājuma iemeslus, ieiešot rutīnu, atsakoties no paaugstinātām gaidām, jūs varēsiet atrasties blakus savam bērnam, sāksiet pamanīt viņā to, ko redz citi.
Vai interese un maigums pāraugs mīlestībā vai nē – to rādīs laiks, bet pat ja nē, mīlestības neesamība kā fakts jūs nepadara par sliktu. Vienkārši jūs kaut kad pieņēmāt nopietnu lēmumu laist pasaulē bērnu, bet tagad sevī jāatrod spēks un vēlme būt viņam par māti."
Lūk, zemāk atradīsi četrus "Cālis" arhīva rakstus par šo pašu tēmu!
'Es nemīlu savu bērnu' – ko darīt, ja mātes instinkts klusē
Statistikas dati liecina, ka 10% sieviešu ap dzemdību laiku (un arī pēcdzemdību periodā) nepamostas tā sauktais mātes instinkts. Proti, ir pietiekami daudz sieviešu, kuras neizjūt pret jaundzimušo nekādas jūtas, pat ja iepriekš mazulis ir bijis ļoti gaidīts. Kāpēc tā notiek un kā pamodināt mātes instinktu, atbildes labāk uzzināt pirms grūtniecības, bet plašāk par tēmu vēsta portāls letidor.ru
Neesmu laba mamma: pieredzes stāsti un speciālistu komentāri par biedējošo sajūtu
Katra mamma vēlas savam bērnam dot vislabāko, lai atvase izaugtu par veselu un laimīgu cilvēku, kas bērnību atceras ar smaidu uz lūpām. Taču nereti audzināšanas laikā sievietes pārņem nepatīkamas, reizēm arī nesaprotamas un biedējošas sajūtas, ka viņas nav gana laba mammas saviem bērniem. Turpinājumā iepazīsties ar "Cālis" arhīva rakstiem, kuros izklāstīti speciālistu padomi, kā arī iekļauti sieviešu stāsti par mūžam aktuālo tēmu.
Nemīlētu bērnu pārliecība: mīlestība ir darījums un bez kontroles attiecībās neiztikt
Sliktās sekas no bērnības, ko bērns guvis, augot toksiskā ģimenē, ne vienmēr ir acīmredzamas. Tam, kurš uzaudzis gaisotnē, kurā nav bijusi mīlestība, kura bērnībā emocionālās vajadzības netika apmierinātas, ir veicams svarīgs uzdevums – noteikt nodarīto kaitējumu. Taču šo darbiņu sarežģī viens apstāklis: tu nevari dziedēt brūci, kuru neredzi...
‘Es vēlos bērniņu, bet baidos’. Mātes instinkts un stereotipi
Cik daudz sieviešu, ģimeņu, tik daudz viedokļu un domu par tās veidošanu. Cits īsti nevēloties, pāris gadu laikā tiek pie pulciņa bērnu, cits gadiem nespēj piepildīt šo sapni – kļūt par vecāku, bet vēl cits – vēlas mazuli, vienlaikus baidoties no jaunās lomas, no iespējamiem riskiem. Aplūkosim vienas sievietes atklātu atzīšanos par bailēm kļūt par mammu un psihoterapeites Benitas Griškevičas skatījumu par to, kad un kādos apstākļos parādās mātes instinkts, par stereotipiem un problēmas "saknēm" bērnībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
