Katram vecumam savi aizliegumi jeb kā nepieļaut bērna pārvēršanos tirānā  (5)

Kā saglabāt savu autoritāti – līdzsvarotu, mierīgu un produktīvu? Iesākumā ir lietderīgi šķirties no principa "dari, kā es saku, nevis, kā es daru". Audzināt – tas nozīmē rādīt piemēru, tam piekrīt portāla "Psychologies" eksperti. Ir bezjēdzīgi noteikt noteikumus un likumus, kurus mēs paši neievērojam.

Otrs princips – tā ir skaidrība un pastāvība. Teikt "nē" pa simts reizēm dienā, atkārtot vienas un tās pašas lietas – tā ir nepateicīga nodarbe. Bet neviens bērns neapgūs neprecīzus, neviennozīmīgus noteikumus, ko vecāki formulējuši mīklainā formā. Ja viņam šķitīs, ka vecāki arī paši nav pārliecināti par šo noteikumu ievērošanas nepieciešamību, lieta būs sabojāta.

Vēl viens svarīgs princips – katram ievērot savu vietu ģimenē. Autoritātei galvenokārt jābalstās uz vecuma atšķirībām. Bērni, kuri pat jau ir paaugušies, tomēr nav pieaugušie miniatūrā. Ar viņiem komunicējot "kā līdzīgam ar līdzīgu", pieaugušie tikai viņos rada nemieru. Izpratne par paaudžu atšķirībām bērniem ir nepieciešama, lai viņi spētu pašnoteikties.

Šie principi darbojas neatkarīgi no tā, cik bērnam ir gadu, – no vecuma ir atkarīgs vien aizlieguma saturs. "Vieglāk pateikt, nekā izdarīt!" – tu tā varētu padomāt, un, jā, tev ir taisnība. Lūk, speciālisti aplūkos vairākas tipiskas situācijas, un balstoties uz šiem piemēram, varēs noteikt galvenos orientierus!

Bērns sāk staigāt un aktīvi pēta apkārtējo pasauli: pirmie noteikumi un ierobežojumi virzīti uz to, lai nodrošinātu viņam drošu vidi. Veicini viņu atklāt pasauli, bet norādi arī uz potenciālo bīstamību. Un stingri saki "nē": viņš tevi sapratīs, pat ja vēl nevar atbildēt.

"Jo mazāks bērns, jo biežāk pieļaujamo robežu pārkāpšana ir saistīta ar viņa dabisko zinātkāri, vēlmi mācīties, izmēģināt. Pareizi organizēta telpa palīdzēs uzturēt nepieciešamo līdzsvaru starp "jā" un"nē": ja iespējams, noņemiet no "darbības zonas" to, kas ir bīstams bērna dzīvībai un (vai) tev vērtīgs," skaidro psiholoģe Gaļina Burmenskaja.

Mēs atbildam par saviem vārdiem

Jebkuram noteikto robežu pārkāpšanai ir jābūt sankcionētai – tikai tad mūsu vārdiem būs svars. Ja mēs apbrobežojamies tikai ar draudiem, mums pārstās ticēt.

"Arī pats bērns piedzīvo noteiktu atvieglojumu pēc tam, kad viņš ir sodīts. Tas viņam ļauj paraudzīties uz savu rīcību, un atbrīvoties no vainas sajūtas," norāda psiholoģe Tatjana Bendika.

Protams, bērns ir jāsoda saprāta robežās. Ir bezjēdzīgi viņu piespiest simts reižu uzrakstīt: "Es vairs nemelošu". Labāk lai viņš notīra to, ko ir nosmērējis, atdod to, ko bez atļaujas paņēmis, izdara kaut ko labu. Ir svarīgi bērnam likt saprast savas rīcības sekas: pārkāpjot noteikumus, viņš zinās, uz ko iet. Ja tomēr (izņēmuma gadījumos) sods nav sekojis, viņam ir jāpaskaidro, kāpēc tā ir noticis. Šajā rakstā atradīsi virkni pozitīvas disciplinēšanas metodes.

Viņi nekam nepiekrīt. Tas ir laiks, kad bērns veic pirmos centienus "atdalīties" no pieaugušajiem, iegūt savu identitāti, tāpēc nebrīnies, ja viņš itin uz visu, ko viņam piedāvā, reaģē ar atteikumu. Tā viņš uzsver savu neatkarību, patstāvību. Esi elastīgs, brīdī, kad viņš izrāda savu spītību, centies pārslēgt viņa uzmanību uz citu nodarbi. Stingrība un spēka pielietošana novedīs vien pie zaudējuma. Aizliedzot bērnam pārskriet pāri ielai vai aiztikt elektrības rozeti, paskaidro, ka tā nav vienkārši tava iegriba, bet nepieciešamība, lai bērns būtu drošībā.

Viņš sit citiem bērniem, kož, lauž gan savas, gan citu bērnu rotaļlietas. Esi stingrs, aizliedzot nodarīt sāpes sev un citiem bērniem. "Aizliegumam būt vardarbīgam jābūt bezierunu. Tas ir pamats, uz kā balstās, kā bērni mācās cienīt citus cilvēkus un sabiedrības normas," uzsver Burmenskaja. Dažreiz vecāki pielieto fizisku spēku, lai liktu bērnam sajust, pie kā noved viņa rīcība. Taču tas nu gan nav pareizi.

"Kad tev kā atbildes gājienā iekož pretī, tu patiešām sajutīsi, ka tas ir sāpīgi, taču šāda "spoguļošanās" iespējama vien izņēmuma gadījumos. Fiziska sodīšana ir sāpīga, pazemojoša un bērnā raisa bailes un agresiju," norāda psiholoģe. Sarunājies ar bērnu, katru reizi piemeklējot vārdus, kuri palīdzēs izskaidrot, ka bērna uzvedība ir bīstama, māci rīkoties, nepielietojot vardarbību.

Viņš atsakās ēst. Dīdās pie galda – izplatīta metode, lai iedarbotos uz pieaugušajiem. Bērnam tiek sniegts apmierinājums pakutināt vecāku nervus brīžos, kad viņi ir īpaši neaizsargāti.

Jo emocionālāk tu reaģēsi, jo uzstājīgāk centīsies bērnu piespiest ēst vai izklaidēsi viņu, tēlojot "lidmašīnīti", kas lido bērna mutē, jo vairāk viņš ietiepsies. Neatbalsti šo rotaļu: pusdienas draud pārvērsties par smagu pienākumu, tā vietā, lai kļūtu par jauku kopābūšanu. Noņem spriedzi: bērna priekšā ēd pats ar izteiktu apetīti dažādo ēdienus, kurus tu viņam piedāvā, un ļauj viņam ēst tik, cik viņš pats to vēlas.

Viņš grib precēt mammu vai tēti – atkarībā no dzimuma. Psihoanalītiķi šo vecuma periodu sauc par Edipa kompleksu, kad bērns piedzīvo mīlestību pret pretējā dzimuma vecāku un agresiju, un vēmi nobīdīt malā sava dzimuma vecāku. Šis ir brīdis, lai veidotos skaidrs aizliegums incestam.

"Bērnam ir skaidri jāpasaka, ka viņš nekad nevarēs precēties ar mammu vai tēti. Šī fakta pieņemšana ir normālas attīstības pamatakmens. Tāpat bērniem šajā vecumā vajadzētu aizliegt gulēt kopā ar vecākiem vienā gultā," uzsver psiholoģe Bendika.

Aizliegumus vēlams papildināt ar pozitīvu perspektīvu: "Kad tu izaugsi, tu arī satiksi un iemīlēsi lielisku sievieti/vīrieti."

Ikviens bērns vēlas saņemt maigumu, glāstus, fizisku kontaktu ar vecākiem. "Šī neverbālā komunikācija bērniem palīdz orientēties dzīvē, sniedz mammas un tēta atbalsta sajūtu. Ja tomēr bērns izrāda pārmērīgu vajadzību pēc glāstiem, kā mēdz teikt – burtiski "pielīp", paskaidro viņam, ka maigumu var izteikt arī ar vārdiem, ka nebūt nav obligāti vienam otru aiztikt un apskauties. Pateicoties vārdiem, mēs varam noteikt distanci," skaidro psiholoģe Bendika.

Viņš citu cilvēku klātbūtnē masturbē. Masturbācija ir dabiska vajadzība katram bērnam, lai izpētītu savu ķermeni. Aizliegt to nevajadzētu, bet ar vienu nosacījumu: ja viņš to dažreiz dara savā istabā, kad neviens cits to neredz. Šis ir ideālais brīdis, lai ar bērnu parunātu par viņa ķermeni.

"Pastāsti viņam par to, ka katram ir savas intīmās ķermeņa vietas un nevienam nav tiesību uz tām skatīties vai tās aiztikt, jo ķermenis pieder katram no mums pašiem. Tāpat neļauj bērnam skatīties filmas pieaugušajiem: nedomā, ka "viņš vēl neko nesaprot"," iesaka Bendika.

Viņš atsakās iet uz bērnudārzu/skolu. Bērns ir nokļuvis sev nepazīstamā teritorijā, kurā ir sava kārtība, un viņam ir nepieciešams laiks adaptācijai. Turklāt viņš ilgu laiku paliek bez saviem mājiniekiem, un arī pie tā ir jāpierod.

Ieklausies viņā, centies saprast viņa pārdzīvojumus, bet nepadodies pierunāšanai. Dažreiz mammām ir grūti pretoties bērnu uzstājībai, un šajā brīdī situācijā var iesaistīties kāds trešais: tēvs, onkulis vai kāds no ģimenes draugiem. Tieši viņam, šim trešajam, būs vieglāk bērnam paskaidrot, ka pienācis laiks kļūt pieaugušākam. Bet nereti gadās, ka psiholoģiski bērns septiņos vai pat septiņos ar pus gados nav gatavs sākt skolas gaitas. Tikt skaidrībā ar šo palīdzēs psihologs.

"Labie" aizliegumi bērnam rada priekšstatu par robežām, bez kurām viņš nevar dzīvot. "Sliktie" nomāc viņa dabiskās vajadzības un vēlmes, viņa personību. Tie riskē bērnu padarīt par paklausīgu objektu, kurš pakļaujas pieaugušo autoritatīvajai varai. Lūk, tālāk daži piemēri no reālās dzīves!

Gulēt. Mēs nepieprasām bērnam, lai viņš guļ, ja viņš to nevēlas... Bet mēs varam viņam pateikt, ka noteiktā laikā viņš dosies uz savu istabu. Ja viņš nevēlas gulēt, tad mierīgi var vēl parotaļāties un iemigt vēlāk, bet vienlaikus nevar būt ne runas par to, ka viņš varētu iet ārā no savas istabas, protams, izņemot došanos uz tualeti.

Ēst. Mēs nevaram pieprasīt bērnam, lai viņš ēstu, ja viņš nav izsalcis, vai piespiest ēst to, kas viņam kategoriski negaršo. Tikai viņš pats var spriest par savu apetīti un savu garšas izjūtu. Bet nevar katru dienu gatavot "ēdienu pēc pasūtījuma". Ja viņam negaršo viens ēdiens, lai iemēģina citu.

Apģērbties. Bērns pilnīgi mierīgi pats var izvēlēties sev apģērba fasonu un krāsu, kuru tu viņam pērc. Bet pieaugušais no savas puses ir tiesīgs arī noteikt maksimālo iespējamo cenu kādai lietai, paskaidrojot bērnam ierobežojumus.

Mācīties. Pamatskolā bērns pats var organizēt savu brīvo laiku pēc stundām skolā. Viņš jau ir spējīgs izlemt, kad pienācis laiks ķerties pie mājasdarbu pildīšanas un ar kādu uzdevumu sākt. Bet vecākiem ir tiesības pieprasīt, lai mājasdarbi būtu izpildīti noteiktā laikā.

Viņš klasē noraksta no citiem. "Mājasdarbu vai kontroldarbu norakstīšana iederas bērnu sabiedrības goda kodeksā. Iedot citiem norakstīt nozīmē dalīties, palīdzēt klasesbiedram. Atceries: bērnībā tu gan jau bērnu radināji dalīties ar citiem ar rotaļlietām un saldumiem, palīdzēt draugiem. Skolā šīs labās mācībstundas pārformējas norakstīšanas labā," skaidro psiholoģe Gaļina Cukermana.

Pacenties uzsvērt, ka tas kā reizi ir ne visai labi attiecībā pret viņa klasesbiedriem un rezultātā šī norakstīšana nesīs vien sliktu pieredzi, jo šādā veidā bērns, kurš noraksta, negūst nepieciešamās zināšanas. Tāpat ir svarīgi tikt skaidrībā, ar kādām grūtībām bērns saskaras un kāpēc viņam šodien atkal nācās no kāda cita norakstīt. Un, protams, pacensties viņam palīdzēt.

Viņš negrib novākt galdu aiz sevis, ieviest kārtību savā istabā. Atceries, kā tu reaģēji uz mazās meitiņas vai dēliņa vēlmi tev palīdzēt nomazgāt traukus. Varbūt sūtīji viņu parotaļāties, lai tev netraucē?

"Tagad, kļūstot vecākam, bērns vien turpina šo pašu uzvedības stilu. Šajā vecumā ar bērnu var runāt par to, kas veido sabiedrības dzīves pamatu, – par ikviena tiesībām un pienākumiem, par darbu dalīšanas principu mājās, – un atgādināt viņam, ka tiesības bez pienākumiem vienkārši nepastāv. Tāpēc, ja bērns, piemēram, vēlas doties uz kino, viņam no savas puses ir jāizdara tas, kas viņam uzticēts," akcentē Cukermana.

Visi bērni mēdz būt nepaklausīgi vai taisīt kaprīzes. Bet kur ir robeža, aiz kuras bērns pārvēršas tirānā? Uz šiem jautājumiem atbildes sniegs bērnu psiholoģe Elēna Morozova.

Kā precīzāk saprast apgalvojumu "bērns – tirāns"?

Psiholoģe: "Kaprīzes bērniem palīdz pastāvēt par savu, panākt vēlamo, izteikt savu trauksmi vai neapmierinātību. Kaut kādā ziņā tas ir universāls (bērnu) mehānisms, kā komunicēt ar pieaugušajiem. Vecuma krīzes periodos (trīs un 11-12 gadu vecumā) nesaskaņas ar vecākiem cilvēkiem sāk dominēt, un tas palīdz bērniem pieaugt: viņi mācās saprast sevi, aizstāvēt savu viedokli.

Par tirāniem daži kļūst tajā brīdī, kad viņu prasības sāk skart visas ģimenes dzīvi. Viņi cenšas piespiest vecākus pārkārtot dzīvi atkarībā no savām vēlmēm. Konstatējot, ka skandāls vai asaras ļauj panākt savu, bērns to izmanto atkal un atkal un pilnībā pakļauj sev vecākus. Spiediens uz pieaugušajiem mēdz būt arī slēpts: piemēram, bērns var nemitīgi žēloties, ka viņam kaut kas sāp."

Kas ir tas bērns – tirāns, ko pieminat?

Psiholoģe: "Tas var būt gan zēns, gan meitene, nereti vienīgais vai vecākais bērns ģimenē. Viņš bieži cenšas valdīt pār māti nekā tēvu, īpaši, ja jūt viņas trauksmi, bezpalīdzību."

Kā rīkoties vecākiem? Būt mazāk atsaucīgiem?

Psiholoģe: "Kāpēc gan, būt iejūtīgiem un uzmanīgiem tieši ir nepieciešams. Ir jāmācās atšķirt neapmierinātības un apzināti nelabvēlīgas izpausmes. Ja bērnam ir trauksme, ja viņš ir slims, pieaugušajiem, protams, viņam ir jāpalīdz un jāatbalsta. Kad viņš vienkārši ir neapmierināts un šantazē ar savu uzvedību, ir svarīgi būt konsekventam, pacietīgam un stingram."

Vai tirāns ir jāsoda?

Psiholoģe: "Tas nerisinās problēmu. Ir svarīgi saprast, kas bērnā rada nemieru, uzdodot jautājumus viņam vai sev. Un nevilcināties vērsties pie speciālista, ja jūti, ka pats netiec galā."