'Bērnībā domāju, ka māte ir debesīs.' Valeriia par dzīvi bērnunamā un jauno ģimeni

Skolas laikā man bija kauns, ka nāku no bērnunama, bet tagad es saprotu, ka mums katram ir jādalās savā dzīves pieredzē, lai būtu par liecību citiem," savu stāstu iesāk Valeriia

Pusgada vecumā Valeriia kopā ar pusbrāli un pusmāsu nonāca bērnunamā. Kā meitene pati stāsta, tas noticis bioloģiskās mātes bezatbildības dēļ: "Toreiz viņa izvēlējās sevi un savas prioritātes, nevis mūs. Iespējams, tajā laikā viņai arī uz galvas sakrita pārāk daudz problēmu." Bērnu māte Latvijā iekļuvusi nepatikšanās, tādēļ steigšus pārcēlusies uz dzīvi Ukrainā, atstājot atvases vīram (Valeriias patēvam). Taču vīrietis pēc laika saprata, ka tomēr nespēj viens parūpēties par trim maziem bērniem, un atdeva viņus bērnunamā.

Sākotnēji tēvam un mātei vēl netika atņemtas vecāku tiesības, taču pēc laika Valeriias patēvs atteicies no tiesībām, savukārt māte tās zaudējusi. Uz jautājumu, vai neviens necentās bērnus dabūt atpakaļ, Valeriia stāsta: "Māte nē, patēvs sākumā centās, bet pēcāk viņam nolaidās rokas, jo viņš uzzināja, ka es neesmu viņa meita. Varbūt tas bija saistīts arī ar finansiāliem apstākļiem."

Kopš brīža, kad patēvs atdeva bērnus bērnunamā, Valeriia ar pusmāsu un pusbrāli pabijusi trīs dažādos bērnunamos. Pirmajā no tiem – zīdaiņu namā – meitene nonāca pusgada vecumā, pēcāk, gada vecumā viņu pārcēla uz krīzes centru, bet laikā, kad viņa bija sasniegusi trīs gadu vecumu, pateicoties kādai sociālai darbiniecei, uz vēl citu iestādi (labāku).