Kā krīzes laikā nosargāt draudzības un nejusties vientuļi

Komunikācija ar draugiem ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, stāsta psiholoģe Kristīne Eglīte-Reiša. "Vajadzība pēc saskarsmes – pēc ģimenes, draugiem, pēc atbalsta. Tā ir viena no mūsu vajadzībām, tādēļ būtu svarīgi par to rūpēties. Ja mēs ilgstoši kādu vajadzību neapmierinām, var rasties trauksmes sajūta vai satraukums, vai neapmierinātība, vai lielāka nomāktība. Līdz ar to – tā ir viena lieta, kam jāseko līdzi. Tā ir tāda kā mūsu psiholoģiskā higiēna, mūsu emocionālās pasaules higiēna."

Šādā satraucošā laikā ir jāņem vērā vairāki aspekti, komunicējot ar citiem, tostarp – saviem draugiem. "Viens aspekts būtu – iecietība pret sevi un pacietība pret otru. Varbūt pirmajā brīdī šķiet, ka tie ir divi ieteikumi, kas rada pretrunu: kā tas ir – rūpēties gan par sevi, gan par otru vienlaicīgi? Bet šeit ir iespēja meklēt robežu. Mana doma ir – patiešām noderīgi ir gan rūpēties par sevi, gan rūpēties par to otru cilvēku, kurš mums ir nozīmīgs," teic Eglīte-Reiša. Psiholoģe stāsta, ka šobrīd daļa cilvēku varētu būt vēl vairāk koncentrēta uz sevi nekā līdz šim. "Cilvēki, kuri jūt satraukumu par notiekošo valstī, pasaulē, iespējams, varētu būt vairāk fokusēti uz to, kas ar viņiem notiek – vai ir apslimuši vai nav, kas notiek apkārt," atklāj Eglīte-Reiša. Savukārt citi cilvēki varētu izjust lielāku vēlmi un vajadzību pārrunāt jaunāko informāciju, kas dzirdēta ziņās, un to, kā tas var ietekmēt viņus. "Es aicinātu ņemt vērā, ka otram var būt satraukums. Vienam ir mazāk vai vairāk, un citā brīdī atkal otrādi."

Daļai cilvēku šī brīža situācija var likties uzjautrinoša, un par to nevajadzētu apvainoties vai dusmoties. "Tā varētu būt arī kā aizsardzības reakcija. Vajadzētu ņemt vērā, ka mēs katrs varam reaģēt atšķirīgi. Būtu svarīgi saprast un pieņemt, ka tas ir normāli – just kā vienu, tā otru vai trešo. Būtu labi, ja mēs savstarpējā saskarsmē varētu saprast šo aspektu un nepārmest, ka draugs ir pārāk priecīgs, lai gan es esmu satraukta – vai otrādi," teic psiholoģe. Būtu jāuzklausa draugs, arī tad, ja domas nesakrīt, skaidro Eglīte-Reiša. "Nozīmīgs aspekts būtu neuzstāt uz savu domu un pieejas pareizumu. Iespējams, tā ir pareizākā pieeja man, bet tas nenozīmē, ka arī citiem. Svarīgi ir sniegt atbalstu, neuzkurinot lielu paniku un trauksmi. Nozīme ir piesardzībai, bet panikai nav iemesla."

Ja šobrīd negribas komunicēt ar citiem, arī tas ir normāli, skaidro psiholoģe. "Vēlmē norobežoties nav nekā aplama. Taču svarīgi, lai tas "neievelk", jo tas var būt ceļš uz pārāk lielu atsvešināšanos un sociālās vajadzības neapmierināšanu, kas savukārt var novest līdz emocionāliem traucējumiem. Svarīgi būtu ievērot zelta vidusceļu." Speciāliste stāsta, ka dažiem cilvēkiem notiekošais var šķist kā unikāla pieredze, iespēja īstenot ieceres, ko citos apstākļos diez vai varētu. "Tik viegli iegūt iespēju pabūt ārpus sabiedrības... Kādam šis laiks, iespējams, ir nozīmīgs, jo beidzot var papētīt sevi, pievērst uzmanību savām vajadzībām un vēlmēm un veltīt tām laiku. Darīt to, ko jau sen ir gribējies, – lasīt grāmatas, adīt, veidot kokgriezumus vai jebko citu. Tāpēc šis laiks ir vērtīgs cilvēkiem, kuri ir jutuši vēlmi pēc vienatnes," uzskata Eglīte-Reiša.

Izteiktāka vēlme nekomunicēt ar draugiem varētu būt cilvēkiem, kuriem tas ir ierasts veids, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Proti, paturēt problēmas un jūtas sevī. "Diemžēl tas var izvērsties par kaitniecisku uzvedību pašam pret sevi un savu emocionālo veselību. Es aicinātu pievērst uzmanību tam, vai tas neieilgst, vai tas ir atbilstoši tam, kā bijis līdz šim. Mēs esam atšķirīgi arī tajā, cik ilgi vēlamies pabūt vienatnē. Kādam tas ir vajadzīgs vairāk, kādam mazāk. Taču, ja tas sāk kļūt izteikti vairāk, nekā ir bijis agrāk, būtu vērts parūpēties par sevi un piezvanīt kādam draugam," iesaka speciāliste.

Skaidrs, ka šis laiks ir neskaidrību pilns, tāpēc svarīgi ir meklēt atbalstu citos cilvēkos, kā arī pašam sniegt palīdzīgu roku draugiem. Psiholoģe stāsta, ka vislabāk ir būt tiešam un atklātam un pavaicāt: "Kā tu vēlies, lai es tevi atbalstu?" Viņa skaidro: "Es aicinātu nevis mēģināt uzminēt, ko otram vajag, lai arī tas reizēm var būt efektīvi, bet gan tieši noskaidrot, kas otram ir vajadzīgs." Ja tomēr neizdodas no drauga izdibināt, kā vislabāk palīdzēt, vienmēr var izteikt atzinību, teic speciāliste. "Tas ir kaut kas, ko mums visiem laiku pa laikam vajag dzirdēt – arī no draugiem. Neskatoties uz to, ka draudzība ir ilga un ir skaidri saprotams, ka viens otram esat labi draugi un patīkat – atzinību dzirdēt ir patīkami ikvienam," atklāj Eglīte-Reiša. Viņa iesaka padomāt, vai ir kaut kas, par ko gribētos pateikties savā draudzībā. "Var arī apdomāt – ko es šobrīd vēlos dzirdēt no sava drauga? Varbūt viņam to pateikt – zini, es jūtu, ka man dikti gribētos dzirdēt, ko tev šobrīd nozīmē mūsu draudzība." Taču vienlaikus psiholoģe atgādina, ka draugam nav pienākuma apmierināt otra vēlmes. "Taču es domāju, ka labā draudzībā, ja draugs ir sadzirdējis, ko es gribu, viņš arī savu iespēju robežās mēģinās to piepildīt."

Ārkārtas situācijas laikā arvien populārāka kļūst "e-randiņu" rīkošana. Psiholoģe stāsta, ka tas ir lielisks veids, kā uzturēt komunikāciju arī šādos apstākļos. "Sarunāt tikšanos "Skype" – divatā, trijatā vai četratā... Katrs savā pusē pagatavo kafiju vai smalkmaizītes. Izveidot tādu tikšanos, kāda tā būtu, ja tiktos, kā ierasts, kafejnīcā, bārā vai jebkur citur," iesaka Eglīte-Reiša. Pirms tikšanās, ja tas ir iespējams, vēlams ar mājiniekiem sarunāt, lai viņi ciena šo brīdi un ļauj ievērot privātumu. "Lai nav tā, ka es tiekos ar draudzenēm, bet mani visu laiku kāds traucē. Respektīvi – iespēju robežās jāmeklē varianti atbilstoši tam, kā tas ir bijis līdz šim mūsu dzīvē. Ja ir bijušas tikšanās ģimenes lokā – tad veido tikšanās ģimenes lokā. Ja tikai draudzenes – tad tikai viņas," teic psiholoģe.

Dažkārt pietiek vien ar drauga uzklausīšanu. "Nenosodot, nekritizējot, nenākot ar saviem padomiem. Protams, reizēm var gadīties, ka otram ir nepieciešams padoms. Ja dzirdi, ka otrs prasa: "Kā tu dari? Kā man labāk darīt?", tad noteikti var dalīties pieredzē. Es aicinātu būt dzirdīgiem un saklausīt, kad to patiešām vajag," stāsta Eglīte-Reiša.