Neveicas attiecībās? Iespējams, vaina meklējama pieķeršanās veidā

Slaveno pētnieku – psihiatru Džeimsa Boulbija un Mērijas Einsvortas pētījumi par šo saikni noveda pie pieķeršanās teorijas, kas kļuvusi par psiholoģisku modeli, lai raksturotu ilgtermiņa starppersonu attiecību dinamiku.

Pieķeršanās veids ietekmē visu, sākot no partnera izvēles, līdz tam, cik labi attiecības progresē, vai pat, par nožēlu, tam, kā tās beidzas. Tāpēc pieķeršanās modeļa atpazīšana var mums palīdzēt saprast katra stiprās un vājās puses attiecībās. Šis stils tiek izveidots agrīnā bērnībā un turpina darboties kā paraugs attiecībām pieaugušā vecumā.

Kā portālā “The Conversation” norādījis Dīkina Universitātes asociētais profesors, psihologs Gerijs Karantzas, pētījumos, kas veikti daudzu gadu garumā un daudzās kultūrās, ir noskaidrots, ka apmēram 35–40% cilvēku attiecībās nejūtas droši. Tikmēr 60–65% cilvēku piedzīvo mīlošas un stabilas attiecības. Cik droši vai nedroši mēs esam ar saviem romantiskajiem partneriem, daļēji ir atkarīgs no tā, kādas attiecības bērnībā bijušas ar vecākiem vai aizbildņiem. Kopš dzimšanas ikviens no mums vērsies pie viņiem pēc mīlestības, komforta un drošības, it īpaši dažādu lielāku un mazāku kreņķu laikā. Šī iemesla dēļ viņus var uzskatīt par “pieķeršanās figūrām”.

Kad pieķeršanās figūras reaģē uz mūsu bēdām tādā veidā, kas atbilst mūsu vajadzībām, jūtamies mierināti un atbalstīti, satraukums mazinās. Tādā veidā top skaidrs, ka ir, uz ko paļauties, kur gūt stingro, bet tik maigo atbalsta plecu un paļauties dažādos stresa apstākļos.

Bet, ja vecāki biežāk uz bērna ciešanām reaģē, apslāpējot emocijas, ignorējot lūgumus pēc palīdzības vai liekot viņam justies pazemotam un kā muļķim, bērns iemācīsies neuzticēties pieķeršanās figūrām, nemeklēs palīdzību, slēps savas rūpes un sāpes, visu uzsūcot sevī un pašrocīgi tiekot vai ne īsti tiekot galā.

Ir arī tādi gadījumi, kad vecāki reaģē uz bērna ciešanām, būdami nekonsekventi sniegtajā atbalstā vai nesniedzot pareizo atbalstu. Dažreiz viņi pamana, ka bērnam kas ķēries pie sirds, bet citreiz nemaz nenojauš vai negrib ieraudzīt bērna satraukumu, vai koncentrējas uz to, kā viņi paši jūtas konkrētā situācijā, nevis palīdz bērnam pārvaldīt savas jūtas.

Vai arī – daži vecāki var sniegt atbalstu, bet tas nav tas, kas bērnam tajā brīdī vajadzīgs. Piemēram, bērnam var būt nepieciešams pamudinājums rīkoties, izaicināt sevi un riskēt, bet vecāks cenšas būt līdzjūtīgs un piekrīt, ka bērns nevar tikt galā ar vienu vai otru lietu. Regulāra saskarsme ar šāda veida audzināšanas pieredzi nozīmē, ka bērni var izjust pārmērīgu satraukumu, it īpaši stresa gadījumā, un visbiežāk pārāk ir pārāk atkarīgi no pieķeršanās figūrām.

Tātad tas, kā tu reaģē uz konkrētu situāciju, darbību, notikumu utt., lielā mērā ir atkarīgs no pieķeršanās modeļa – tā, kā tu mijiedarbojies ar citiem domu, sajūtu un izturēšanās līmenī.

Psihologs Gerijs Karantzas norāda, ka katra cilvēka pieķeršanās modelis ir rezultāts tam, kā vērtējam divus faktorus – pieķeršanās trauksmi un izvairīšanos no pieķeršanās. Pieķeršanās trauksmes stiprums svārstās no zema līdz augstam, cilvēkiem ar augstu pieķeršanās nemieru ir nepieciešama atzinība, izteikta vēlme būt fiziski un emocionāli tuviem ar citiem (īpaši romantiskajiem partneriem), kā arī grūtības attiecībās apvaldīt emocijas un sarūgtinājumu.

Izvairīšanās no pieķeršanās arī svārstās no zema līdz augstam līmenim, un cilvēki, kuriem tas ir augstāks, neuzticas citiem, izjūt diskomfortu, esot emocionālā intimitātē, ir dažreiz pat pārlieku pašpaļāvīgi un tiecas apspiest rūpes un emocijas.

Cilvēkiem, kuriem gan pieķeršanās trauksme, gan izvairīšanās no tās ir vērtējama kā zema, ir drošā pieķeršanās. Viņiem nav grūtību uzticēties, dalīties emocijās un iespaidos, viņi neiebilst pret būšanu tuvumā un nemēdz pazemot vai pārspīlēt citu ciešanas. Tāda pieķeršanās modeļa eksemplāri arī jūtas pārliecināti dažādu problēmu un sadzīves izraisītu stresa situāciju risināšanā, bet arī nebaidās vērsties pēc atbalsta pie citiem.

Pieķeršanās modelis ietekmē dažādus attiecību aspektus. Lūk, daži svarīgāki attiecību aspekti, kurus portālā “Psychology Today” apskatījusi klīniskā psiholoģe Džeida Vū.

Saistību uzņemšanās, uzticēšanās

Izvēle iesaistīties attiecībās var būt racionāls un arī ekonomisks plusu un mīnusu izsvēršanas process. Nav pārsteigums, ka tie, kuriem ir drošās pieķeršanās modelis, parasti piedzīvo vispatīkamākās, ilgstošākās un spēkā un garā stiprākās romantiskās attiecībās. Viņi ir apmierinātākie attiecību laikā, mēdz risināt konfliktus, atpazīt destruktīvu uzvedību un cīnīties pret to, ieklausās sava partnera viedoklī un labi pārvalda emocijas. Šie cilvēki arī efektīvi atbalsta partnerus gan priekos, gan bēdās.

Savukārt, tie, kas izjūt pieķeršanās nedrošību, mēdz būt mazāk apmierināti ar attiecībām. Tie, kuriem ir liela pieķeršanās trauksme, mēdz iesaistīties konfliktos un rīkoties destruktīvā veidā, kas ietver kritikas izmantošanu, vainu meklēšanu un mēģinājumus likt otram justies atbildīgam par samilzušo strīdu. Bet, kad šāda pieķeršanās modeļa pārstāvji iesaistās atbalsta sniegšanā, viņi var būt pat pārāk izpalīdzīgi, tāpēc atbalstīšana ātri vien kļūst nomācoša un neizturama.

Greizsirdība un uzticēšanās

Daudzi no mums attiecībās laiku pa laikam jūtas greizsirdīgi, un tas ir dabiski. Greizsirdība palīdz noteikt draudus attiecībām. Ir saprotami kļūt greizsirdīgai, ja redzi, ka partneris flirtē ar kādu citu vai saņem lielu uzmanību no potenciālās sāncenses. Bet, ja tava greizsirdība ir nesamērīga ar realitāti vai izraisa neveselīgu uzvedību, piemēram, partnera tālruņa pārbaudi vai viņa neatkarības ierobežošanu, tā var radīt nopietnas problēmas.

Pētnieki ir noskaidrojuši, ka tie, kuriem ir augsts pieķeršanās nemiers, visticamāk, uzrauga, pat varētu teikt, izspiego savu partneri. Viņi jūtas sagrauti, kad piedzīvo greizsirdību. Savukārt, tie, kuriem novērojama izvairīšanās no pieķeršanās, nejūtas sevišķu baiļu pārņemti vai skumji, kad izjūt greizsirdību. Trauksmaini cilvēki izmanto agresīvāku saziņu, turpretī cilvēki, kuri izvairās pieķerties, mēdz būt pasīvi agresīvi. Nedrošie ne tikai jutīsies vairāk greizsirdīgi, bet arī labprāt izraisīs tīšu greizsirdību otrā.

Emocionālā intimitāte

Kāds pieķeršanās pētnieks ir raksturojis četrus priekšnoteikumus, lai attiecībās spētu labi funkcionēt tuvība:

Droši piesaistīti cilvēki ir vairāk saistīti ar saviem romantiskajiem partneriem, attiecības uztverot nopietnāk, vairāk komunicējot un veidojot vairāk kopīgu draudzību. Neaizmirsti, ka emocionālā intimitāte attiecas arī uz platoniskām draudzībām! Kā jau noskaidrojām iepriekš, citu pieķeršanās modeļu pārstāvjiem šis var būt no tiesas izaicinošs un smags jautājums.

Seksuāla bauda

Tiem, kuriem ir drošais pieķeršanās modelis, ir arī lielāka seksuālā tuvība ar saviem romantiskajiem partneriem, kā arī nav problēmu pārrunāt dažādus ar seksu saistītus jautājumus, uzklausīt partnera vēlmes un izklāstīt savas, un kopumā jūtams augstāks seksuālās apmierinātības līmenis. Tie, kuriem ir augsta pieķeršanās trauksme vai kuriem bailes no pieķeršanās ņem virsroku, visticamāk, uztrauksies un kavēsies ar seksa pārspriešanu, pielāgošanu, lai abiem labpatiktu, un arī izbaudīšanu.

Vīriešiem pieķeršanās modeļi, kuros novērojams satraukums vai izvairīšanās, ir saistīti ar lielāku seksuālās kompulsivitātes iespēju. Sievietēm pieķeršanās trauksme var būt iemesls agresīvai uzvedībai, kas liek provocēt citus cilvēkus iesaistīties seksuālās atrakcijās ar viņu, bez vajadzības būt ievainojamai.

Mazliet smaga darba un atklātības, un tu varēsi pārvarēt savu nedrošo pieķeršanos un izveidot veselīgākas, laimīgākas attiecības.