Pazīstami? Ieelpo, izelpo un bruņojies ar pacietību. Tās ir "viņas" – vecumposmu krīzes. Kā pārdzīvot šos periodus bez nopietniem zaudējumiem nerviem un attiecībās ģimenē, portālā "Parents" skaidro psihiatre Jekaterina Kuzmina.
"Krīze noris tieši tad, kad bērns sāk aktīvi attīstīties. Tāpēc daudzi vecāki pamana: pēc krīzes mazulim parādās jaunas prasmes un zināšanas. Tas ir saistīts ar bioloģiskiem attīstības mehānismiem. Turklāt krīzes neturpinās tikai vienu nedēļu: tās var izpausties arī ilgstošā sliktā noskaņojumā, mazākā iemesla dēļ bērns sāk protestēt un pieprasīt," skaidro speciāliste.
Lūk, sešas galvenās vecumposmu krīzes!
No gada līdz pusotra gada vecumam. To mēdz saukt par gada krīzi. Bērns sāk staigāt, sāk pieprasīt sev pastiprinātu uzmanību. Šī ir visagrīnākā krīze, kura sākas, kad bērns iepazīstas ar pasauli un interesējas par to, bet tas savukārt nozīmē – veic pirmos centienus būt neatkarīgam.
No divarpus līdz četru gadu vecumam. To dēvē par trīsgadnieka krīzi. Šis ir vecums, kad bērns sāk aktīvi runāt, pieprasīt neatkarību, pārbaudīt pieļaujamās robežas. Ja piekāpsies šajā brīdī, bērns sāks pieprasīt vairāk un protestēt. Te atradīsi plašāk par to, ko īsto nozīmē trīgdanieka krīze.
No sešu līdz septiņu gadu vecumam. Šis ir vecums, kad bērns sāk apmeklēt skolu. Viņam mainās attieksme pret vecākiem, apkārtējiem. Viņam parādās jauni pienākumi, jauns komunikācijas formāts. Bērns mācās veidot attiecības, dzīvot citā sabiedrībā, kas ir atšķirīga no bērnudārza. Saistībā ar pārslodzi mācībās un interešu izglītībā viņam var rasties neirotiski traucējumi, viņš var kļūt uzbudinātāks. Izvērstāku skaidrojumu par šo krīzi lasi šeit.
No 11 līdz 12 gadu vecumam. Šī vēl nav pārejas vecuma krīze, bet aptuveni jau tuvojas tai. No vienas puses, pats bērns domā, ka jau ir pieaudzis. No otras – vecāki turpina uzskatīt viņu par mazuli. Rodas arī pretēja situācija, kad pieaugušie sāk pieprasīt no sava bērna pārāk daudz, bet viņš taču patiesībā šīs vecāku prasības "nepavelk". Tā rezultātā rodas konflikti.
No 15 līdz 17 gadu vecumam. Jauniešu krīze. Šajā vecumā bērns saskaras ar profesijas izvēli, un kā likums, atrodas zem vecāku un skolotāju spiediena. Viņš saprot savas izvēlas atbildību nākotnes perspektīvā, un viņam ir bail. Patstāvīga dzīve, augstskola, darbs, attiecības – tas viss rada trauksmi. Viņš jau vairs nav bērns, bet arī ne pieaugušais. Šajā periodā ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts, lai jaunietim netiktu kaut kas uzspiests, bet ļauts pašam pieņemt gala lēmumu.
Saskaņā ar teoriju sanāk, ka visa bērnība un jaunība – ir viena vienīga nepārtraukta krīze. No trīs gadu vecuma līdz pat skolas gaitām. Un šajā laikā – pusaudžu, bet pēc tam jau jauniešu krīze vairs nav aiz kalniem. Bet kur tad laimīgā bērnība? Periods, kad visi ir apmierināti un laimīgi, nevis kaprīzi un kaitinoši?
Patiesībā bērnam nebūt nav obligāti jāizdzīvo visas krīzes, skaidro Kuzmina. Pirmajā dzīves gadā un sešu septiņu gadu vecumā iespējams dzīvot salīdzinoši viegli un daudz kas ir atkarīgs no ārējiem faktoriem, piemēram, cik pareizi noris gatavošanās skolai, cik pareiza ir slodzes sadalīšana.
Kā likums, visbiežākās un sarežģītākās ir trīs gadu vecuma krīzes, kuras vecāki pārdzīvo ļoti smagi, jo viņiem šī ir pirmā šāda veida pieredze, un pusaudžu vecuma krīze. Turklāt šīs divas krīzes ir ļoti līdzīgas: ar atšķirību, ka 10 gadu vecumā bērns vēlas lielāku patstāvību un cenšas pārkāpt robežas. Ja viņus neapstādinās trīs gadu vecumā, tad pusaudža gados iespējama krīzes pastiprināšanās, brīdina speciāliste.
Bērnam krīze – ko darīt vecākiem? Septiņi padomi
- Neiesaisties atklātā konfrontācijā, centies nolīdzināt konfliktsituācijas.
- Centies bērnam paskaidrot savus motīvus, parādi piemērus no savas pieredzes.
- Sniedz bērnam to, ko viņš vēlas, cik vien tas ir iespējams. Ja trīs gadus vecs mazulis vēlas kļūt patstāvīgāks, saprāta robežās ļauj viņam to pamēģināt. Viņam pašam jāuzsit savi pirmie puni. Jā, un arī pusaudzim, kamēr viņš nepiedzīvos grūtības, viņš nevarēs gūt nekādu mācībstundu.
- Ja bērns sāk protestēt, nosaki robežas. Bērnam ir jāzina, ko drīkst un ko nedrīkst.
- Ģimenē nodrošini vienotu viedokli, – ja kaut kas ir aizliegts, tad aizliegts uz visiem laikiem. Citādi bērnam neveidosies izpratne, ka kaut kas ir aizliegts, un pamēģinās ar vecākiem manipulēt, izmantojot vienu un to pašu situāciju, tikai no dažādām pusēm.
- Izmantojot aizliegumus, izmanto arī sodus par to pārkāpšanu. Bieži vecāki baidās sodīt bērnus, uzskatot, ka viņš nesaprot, par ko viņu rāj. Taču agrīnā vecumā vecākiem ir jāpiemēro sods "šeit un tagad". Te nederēs soda atlikšana uz kādu vēlāku laiku, jo tad bērns aizmirsīs, par ko ir sodīts. Svarīgi, lai sods būtu samērīgs ar bērna vecumu. Pozitīvās disciplinēšanas metodes atradīsi šajā rakstā.
Starp citu...
Daži psihologi uzskata, ka pastāv vēl viena krīze – jaundzimušā: no pasaulē nākšanas līdz pirmajiem diviem dzīves mēnešiem. Fiziski mazulis jau ir "atdalījies" no mammas, tomēr vēl arvien pilnībā ir no viņas atkarīgs, jo viņš pat nespēj patstāvīgi apvelties. "Tomēr es to nenosauktu par pilnvērtīgu krīzi. Tas vairāk ir adaptācijas periods jaunajiem apstākļiem un apkārtējais videi," saka Kuzmina.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
