Nesalauz potenciālo līderi: kā audzināt spītīgu bērnu

Diezin vai nāksies kļūdīties, ja sacīsim, ka īpašs talants izrādīt nemiernieka garu ir tieši zēniem: bērns spītējas un cenšas kaut kādā veidā kaitēt vecākiem, un ko darīt? "Negribu ēst putru, nopērc mašīnīti, nevilkšu šo cepuri, es pats pāriešu pāri ielai, negribu gulēt, neiešu uz bērnudārzu..." Dienas laikā vien bērnu protestu skaits ir ļoti liels, bet iespējami vēl arī "bonusi" – skaļi koncerti ar kliegšanu, činkstēšanu, krišanu uz zemes sabiedriskā vietā, kur, kā par spīti, ir sastapti pazīstami cilvēki. Starp citu, arī meitenes visai bieži itin nemaz neatpaliek.

Tādos apstākļos, kā portālā "Parents" norāda ģimenes psiholoģe Tatjana Pavlova, izdzīvo tikai tās mammas un tēti, kuriem ir dzelžaina nervu sistēma un kuri nestrādā, kuriem mājās nav nekādas rūpes, kuriem nav vēl jaunāku bērnu – citiem vārdiem sakot, tie, kuri neko īpašu nedara un nekur nesteidzas. Bet ko darīt visiem pārējiem, kā audzināt pašpārliecinātu atvasi? To pastāstīs Pavlova, kura pati ir divu bērnu mamma.

Spītība ir termins, ko izdomājuši pieaugušie, tā no viņu skatpunkta šķiet, ka mazulis speciāli grib kaitēt. Savukārt pēc bērna domām, viņš tikai aizstāv savas vēlmes. Taču tā kā bērnam ir ierobežota dzīves pieredze, viņš neapzinās savas rīcības sekas, neredz briesmas, viņš vienkārši visiem spēkiem uzstāj uz savu interešu un zināšanu vajadzību apmierināšanu.

Parasti spītība spilgtāk izpaužas bērna dzīves krīzes periodos – trīs, septiņu gadu vecumā, kā arī pusaudža gados – arī tas ir jāņem vērā, kā arī dzīves konteksts. Ja esi pamanījis, ka agrāk vēl varēja kaut kā sarunāt ar kategoriski noskaņoto dēlu vai meitu, bet tagad tas ir visai bezjēdzīgi, tad paanalizē notikumu sekas, garastāvokli, iespējams, konfliktējot ar vecākiem, bērns cenšas pievērst sev uzmanību, atbrīvojoties no saviem negatīvajiem, trauksmainajiem pārdzīvojumiem. Un viņam ir jāpalīdz, jāatbalsta, lai gūtu psiholoģisko mieru.

Ģimenē, kurā ir autoritāra audzināšanas sistēma, stingra disciplīna, arī iespējami konflikti ar vecākiem kā protesta forma pret noteiktajiem ierobežojumiem.

Svarīgi saprast, ka bērna neatlaidība vēsta par viņa mērķtiecību un rakstura stiprumu. Šie bērni, ja vien viņus "nesalauž", var sasniegt ļoti augstus rezultātus.

Kā norāda psiholoģe Pavlova, bērni ir spontāni, neparedzami, drosmīgi, viņi jūt savas vajadzības un prot tās panākt. Bet vecāki viņiem nosaka robežas, lai bērni izdzīvotu kolektīvā, lai ar viņiem būtu iespējams normāli komunicēt, lai sabiedrība viņus pieņemtu un nenostumtu maliņā. Ja aizdomājas, tad audzināšana ir tā, kas bērnu ierobežo, padara viņu tādu, kā visi.

Arī vecākiem ir ērti, kad bērns ir paklausīgs, kad nesagādā problēmas. Tikt galā ar mazo protestētāju ir daudz sarežģītāk. Pirmkārt, spītīgs bērns neizpilda viņu prasības, kuras visbiežāk ir pilnīgi saprātīgas – piemēram, jāpasteidzas, bet bērns speciāli velk laiku, vai uz ielas aukstā laikā noņem cepuri un riskē saaukstēties.

Otrkārt, vecāki šādos bērna spītēšanās brīžos piedzīvo bezspēcības sajūtu – dabisku cilvēka personības reakciju, ar kura domām nerēķinās, bet tas savukārt var izsaukt protesta reakciju. Un tad pieaugušais pats kļūst par spītīgu bērnu. Sākas konfrontācija. Bet pieaugušajam ir priekšstati par strīda sekām un viņam ir vairāk resursu, lai ietekmētu situāciju.

Treškārt, audzinot bērnu, ir ērti, kad ir laiks tam pievērsties, kad ir draudzīgs noskaņojums, bet ģimenes konflikti visbiežāk rodas emocionāli saspringtos brīžos, kad vecāki ir noguruši, satraukti, laika badā. Jā, un arī pacietības resursi katram ir atšķirīgi.

Ar bērniem, kuri vēl nerunā, ir sarežģītāk: vecākiem ir jābūt lielākai pacietībai un pedagoģiskajām spējām. Tāpēc pieaugušajiem ir diezgan grūts uzdevums – izrādīt iejūtību un kreativitāti komunikācijā. Kāda uzvedības stratēģija varētu palīdzēt šādā gadījumā?

Vispirms psiholoģe mudina aizdomāties, vai audzināšanā netiek pielietots pārmērīgas varas stils, vai uz bērnu netiek izdarīts pārlieku liels spiediens, iespējams, dēls vai meita vien šādā veidā atbild tev ar tādu pašu metodi? Nekad neizmanto spēku, nedemonstrē savu fizisko pārākumu. Esi diplomātiskāks un viltīgāks, ievēro līdzsvaru staro pieaugušo autoritāti un noteiktu bērna neatkarības nodrošināšanu.

Lai ar atvasi saglabātu uzticamības pilnu kontaktu, vecākiem vajadzēs daudz spēku un attīstītu emocionālo intelektu, lai saprastu, kādas jūtas rodas kā atbilde uz bērna spītību un ko ar tām pasākt.

Starp vecākiem un bērniem vienmēr būtu jābūt draudzīgai noskaņai un cieņai. Biežāk savam spītniekam uzdod jautājumu: "Bet kā tu domā?", "Ko tu vēlētos saņemt?" u.tt. Un neaizmirsti viņu paslavēt, kad gadījies šāds brīdis!

Pieaugušiem ir jābūt konsekventiem: ja kaut kas nav atļauts šodien, tad aizliegums saglabājas arī nākamajā dienā.

Akla vecāku mīlestība riskē pārvērsties visatļautībā. Tas attiecas gan uz paklausīgajiem bērniem, un vēl jo vairāk – spītīgajiem. Tāpēc nosaki bērniem skaidras robežas. Uzreiz paskaidro savu motivāciju, brīdini par iespējamiem sodiem par to pārkāpšanu. Piemēram, spēlēt datorspēles drīkst tikai brīvdienās. Pārkāpa noteikumus? Izpildi solīto par soda piemērošanu – spītība saistība ar to, ka bērns nevar iedomāties savas rīcības sekas.

Kad situācija neapdraud bērna veselību, padomā – varbūt, ka ir vērts bērnam arī nedaudz piekāpties? Tā attīstīsies viņa patstāvība un veidosies pārliecība, ka, – ja vien viņš vēlas, var sasniegt mērķi.

Lieliska pieeja, kā nogludināt visus asumus, – rotaļa. Variantu ir daudz: piedāvā bērnam apmainīties lomām (tagad tu esi pieaugušais). Redzēsi, cik ātri viņš iesaistās spēlē, pašam to nemaz nemanot, izpildīs visas prasības.

Vēl viena viltība gadījumā, ja bērns sācis spītēties: lai viņš izvēlas vienu risinājumu no tevis piedāvātajiem variantiem. Piemēram, atsakās brokastot. Pavaicā viņam, ko viņš labprāt pamēģinātu: iecienītās Betmena sviestmaizes vai karalisko desertu? Mazulis diezin vai atteiksies, jo, pirmkārt, tu izrādīji cieņu, otrkārt, viņam ir izvēles iespējas, bet, treškārt, viņš ir ieintriģēts.

Bieži vien pirmsskolas vecuma bērni lēnām ģērbjas. Pasteidzināt viņus būs vienkāršāk šādi: sarīko ātruma sacensības un izsniedz simbolisku balvu par uzvaru.

Ar bērnu vecumā no trīs līdz četru gadu vecumam ir jāprot "sarunāt". Komunicē ar viņu ar smaidu, noslēpumainā tonī, sarunu sākot ar frāzi: "Klau?" (palasīsim grāmatiņu, noliksim gulēt lellītes...), bet sarunu pabeidz ar jautājumu: "Sarunājuši?"

Kā redzams no piemēriem, ja vien vēlies, varēsi apspēlēt savu spītnieku. Tie vecāki, kuriem tas izdodas, kuri neapspiež bērna iniciatīvu, bet veido labas attiecības gudri – no bērna izaugs sabiedrībai komfortabls cilvēks, bet vienlaikus viņš nepazaudēs savas stiprās puses un oriģinalitāti, noslēgumā akcentē psiholoģe.