Pozitīva ģimenes kultūra – seši galvenie pamatprincipi  (3)

Ja vecāku mērķis ir izaudzināt laipnus bērnus, tas jāsāk darīt laikus, jau tad, kad bērni ir mazi, veicinot pozitīvu gaisotni ģimenē, norāda pedagoģijas profesors un psihologs Tomass Likona. Lūk, psihologa ieteiktie seši pamatprincipi, kas kalpo kā laba ievirze, lai veidotu pozitīvu ģimenes kultūru!

Līdzīgi kā lieli uzņēmumi izvirza vīziju un pamatnostādnes savā darbībā, to var darīt arī ģimenē – vērtību identificēšana palīdzēs fokusēties uz to, kādi jūs vēlaties būt. "Sacerot ģimenes misijas izklāstu, jūs gribat skaidri un konkrēti formulēt savas pamatvērtības, lai bērni savā attīstības līmenī tās patiesi spētu saprast," raksta Likona. Sarakstu var formulēt ar vārdiem "mēs apņemamies" vai "mēs nebūsim", bet tā izveidošanā var piedalīties arī paši bērni.

Psihologs piedāvā dažus piemērus, piemēram, – ģimene var apņemties būt laipna, godīga, taisnīga, uzticama, lietas, ko nedara, – nemelo, neblēdās, nedara viens otram pāri u.tml. Tāpat šajā raksturu audzinošajā sarakstā var iekļaut to, kādi tiecaties būt un kā risināt situācijas, kad nonākat strupceļā. Pēc tam ģimenes misijas sarakstā iekļautos punktus var pielāgot konkrētām problēmsituācijām, un kopā ar bērnu pārrunāt, lai no tā būtu ieguvums ilgtermiņā. Turklāt vecāki paši un bērni ik dienas atcerēsies, ka ģimenes principi ne tikai audzinās raksturu, bet kalpos par atskaites punktu vērtībās.

Tomass Likona norāda, ka mīlestība ir pamatvērtība un cilvēku pamatvajadzība. Siltas un gādīgas attiecības vecāku un bērnu starpā ir saistītas ne tikai ar laimi un bērnu rakstura attīstību, bet arī veselību – garīgo un fizisko. "Kad bērni jūtas mīlēti, viņi mums pieķeras. Šī pieķeršanās padara viņus uzņēmīgākus pret mūsu vērtībām," norāda psihologs. Apmierināt bērnu fiziskās un emocionālās vajadzības, izrādīt jūtas patiesi, pavadīt kopā laiku un izrādīt interesi, komunicēt mērķtiecīgi, cienīt bērnus kā personības, aicināt kļūt par labākiem cilvēkiem – tas viss iekļaujas kopumā, ko dēvējam par bērnu mīlestību.

Ir tikai normāli, ka vecāki uzskata, ka ir tiesīgi no bērnu puses tikt cienīti un bērni viņiem klausa. Tas ir veids, kā no mazotnes bērnā aug apziņa par to, kas ir tikumi. Taču, ja vecāku vara netiek izmantota gudri, tas var rezultēties divās galējībās – pārlieku tramīgi vecāki saņem bērnus, kas viņiem kāpj uz galvas, bet pārlieku stingrie – mazus dumpiniekus vai tramīgus bailuļus.

Bērklijas Universitātes psiholoģe Diāna Baumrinda savulaik izpētījusi dažādus vecāku darbošanās stilus, vērojot ģimenes audzināsanas metodes to mājās, – autoritatīvo, autoritāro un atļaujošo. Autoritārie vecāki gluži kā vadoņi izdeva vien pavēles un draudus, bez sirsnības uzstājot vien savu gribu. Atļaujošie vecāki visu atļāva ar lielu mīlestību un teju neko neaizliedza. Trešā grupa – autoritatīvie vecāki apvienoja dažādus bērnu audzināšanas elementus, gan pašapzinīgu apspiešanu un varu, gan mīlestību un cieņpilnu attieksmi pret bērna vēlmēm. Rezultāti? Visos attīstības līmeņos – no agras bērnības līdz pusaudžu gadiem – autoritatīvo vecāku bērni ir visdrošākie, visatbildīgākie un viskompetentākie.

Praktiski tas nozīmē ieņemt stingru nostāju, kas atbilst vecāku un ģimenes vērtībām. Tāpat autoritatīvie vecāki nepieļauj necienīgu pretī runāšanu, kā arī nopietnu izturēšanos pret ikdienas sīkumiem – kašķiem, mazajiem meliem u.tml. Bērni ievēro disciplīnu, bet vecāki seko līdzi tam, lai tas tiktu darīts. Modrība ir noslēdzošā īpašība, kuru min psihologs, lai bērni nesastrādātu lielas problēmas, bet uzticētos un arī nepatikšanu gadījumā vērstos pie mammas vai tēta.

Morāla pilnvara – bērna iespēja izteikties ģimenē atklāti un uzņemties dažāda veida atbildību, nāk viņiem par labu. "Ar laiku tā palīdz viņiem attīstīt paļāvību savām spējām ietekmēt vidi un vairot vēlmi panākt pozitīvas pārmaiņas pasaulē," raksta Likona. Praktiski to var īstenot ar ģimenes sanāksmēm, kurā bērniem ļauj izteikties, piedalīties kopīgu aktivitāšu īstenošanā un lēmumu pieņemšanā. Bet atbildības uzņemšanos bērnos var audzināt no mazotnes, sadalot veicamos pienākumus ģimenes un mājas lokā. Piemēram, noteiktās dienās bērna pienākums ir iztīrīt vannasistabu vai regulāri parūpēties par to, lai mājdzīvnieks būtu pabarots un apkopts. Atzinīgs novērtējums no vecāku puses, ka bērns spēj uzņemties atbildību, ļaus nākotnē nebaidīties no izaicinājumiem.

Lai vairotu pozitīvu ģimenes kultūru, vērtīgi bērnos audzināt līdzjūtīgu attieksmi ne vien ģimenes iekšienē, bet arī ārpus tās. Tas bērnam mācīs rūpes par citiem. Tie var būt nelieli, taču nozīmīgi darbi, kas palīdzēs tiem, kuriem tas tiešām nepieciešams, piemēram, ziedojot pašiem nevajadzīgo apģērbu trūcīgām ģimenēm, sagādājot dāvanas svētkos vientuļajiem vecākiem vai arī vienkārši ziedojot našķos neiztērēto naudiņu bērnu SOS ciematiem. Audzinot sociāli atbildīgus bērnus, vecāku lielākais izaicinājums ir palīdzēt bērniem ieraudzīt, ka katrs cilvēks ir sabiedrības loceklis. Tāpēc, lai sabiedrība kļūtu labāka, bērnam ar piemēriem jāparāda, kā labie darbi to skubina.

Bērniem, esot vecāku aprūpē, jāpalīdz saprast un pārdomāt dzīves lielākie jautājumi. No kurienes nākam, kurp ejam, kas esam – tie ir tikai daži, kuru jautāšana sev palīdz veidot cildenu skatījumu uz dzīvi. Skaidrošana bērniem, ka savās darbībās jābūt patiesiem, ar viltu nevajag gūt uzvaras, jo tas ilgtermiņā neko labu nedod, veicinās tādu dzīves filozofiju, kas bērnam uz pasauli palīdzēs raudzīties ar cieņu un mīlestību, kā arī izmantot savus talantus, lai radītu pasauli labāku.

"Lai kāds būtu mūsu pasaules uzskats, mēs varam iedrošināt savus bērnus, lai viņi veido dzīvi ar cēlu mērķi. Mērķa izjūta viņiem noderēs par stūri rakstura meklējumos. Viņiem būs nepieciešams skatījums, kas risina lielos jautājumus par dzīves jēgu," rezumē psihologs. Vecāki ir tie, kas ieliek savos bērnos pozitīvās kultūras dīgļus, tāpēc vērts strādāt pie tā, lai vērtības tajā aizķertos.

Raksts tapis pēc Tomasa Likona grāmatas "Kā izaudzināt laipnus bērnus un pretī iemantot cieņu, pateicību un laimīgāku ģimeni" (izdevniecība "Avots", 2019.)