Padomi vecākiem: kā izaudzināt spēcīgu personību, nevis cilvēku ar upura sindromu  (1)

Portāls "Adme" piedāvā septiņus padomus vecākiem, kuri varētu palīdzēt izaudzināt laimīgu bērnu ar veselīgu pašnovērtējumu un prātīgu attieksmi pret dzīvi.

Bērni, kuri zina, kā kontrolēt savas emocijas, labāk tiek galā ar sarežģītām situācijām un dzīvē pieņem prātīgākus lēmumus. Taču neviens bērns nepiedzimst ar šīm īpašībām. Vecāku uzdevums ir iemācīt viņam tikt galā ar tādām nepatīkamām jūtām, kā bailes, nemiers, dusmas un skumjas. Turklāt ir jādisciplinē bērna uzvedība, nevis viņa pārdzīvojumi. Piedzīvot dažādu emociju spektru – tas ir normāli, bet svarīgi tikt galā ar tām sociāli pieņemamos veidos.

Palīdzi bērnam saprast, ka nepatīkamas emocijas nevar kalpot par attaisnojumu nepareizai uzvedībai. Tā, piemēram, dusmas neļauj viņam darīt pāri māsai, bet skumjām nevajadzētu novest pie tā, ka viņš stundām ilgi sēdēs bezdarbībā.

Paskaidro bērnam, ka mūsu noskaņojumam nevajadzētu būt atkarīgam no ārējiem apstākļiem. Lai to paveiktu, izstrādā ar bērnu konkrētus soļus, kā uzlabot viņa omu līdzīgās situācijās. Vienus bērnus nomierina zīmēšana, citus – komunicēšanās ar vienaudžiem. Katram ir nepieciešama individuāla pieeja, bet shēma visur vienāda: pie jebkuru nepatīkamu emociju parādīšanās bērnu nodarbini ar kaut ko, kas viņam patīk, kas viņu nomierina, un pēc piecām minūtēm tavs bērns nemaz neatcerēsies par to, ka pirms kāda laiciņa ir bijis nomākts vai saskumis.

Problēmas būs vienmēr, un jo agrāk tu bērnu iemācīsi tikt ar tām galā, jo veiksmīgāks un laimīgāks viņš būs. Tu vari sākt apgūt pamatprasmes problēmu risināšanai pirmsskolas gados un palīdzēt bērnam pilnveidot savas prasmes, viņam pieaugot.

Ja bērnam pietrūkst šo prasmju, viņš var iztērēt visu savu laiku tam, lai izvairītos no problēmām, tā vietā, lai visus spēkus pieliktu uz to risināšanu. Citi bērni, tieši pretēji, sāk rīkoties, neapzinoties savu izvēli. Tā, piemēram, bērns var iziet no klases, kad klasesbiedri sāk viņu apcelt, jo viņš vienkārši nezina, kā rīkoties līdzīgās situācijās.

Vecāku uzdevums – sniegt bērnam skaidru formulu problēmu risināšanai. Taču nekādā gadījumā nerisini problēmas bērna vietā! Tā vietā palīdzi bērnam patstāvīgi formulēt problēmu un piedāvā veidus to risināšanai, lai viņš izvēlas vislabāko no tiem un izmēģina. Piemēram, ja bērns reizi no reizes aizmirst sporta tērpu treniņiem, tad pavaicā viņam, ko viņš varētu darīt, lai tas vairāk neatkārtots. Lai viņš pats patstāvīgi izdomā dažus variantus, kā to panākt.

Ļoti svarīgi jau kopš agrīnas bērnības bērnus radināt būt labestīgiem un līdzi just citiem cilvēkiem. Bet par maz būs paskaidrot, ka ir jāpalīdz citiem. Ir svarīgi ar paša piemēru parādīt to, jo kā zināms, bērni visu mācās caur vecāku atdarināšanu.

Ja bērns redzēs, ka tu ziedo naudu un laiku, lai sniegtu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama, viņš darīs to pašu. Un rezultātā prasme līdzpārdzīvot un līdzi just citiem svinēs uzvaru cīņā ar bērnu egoismu.

Parādi bērnam, ka visi cilvēki saskaras ar grūtībām. Un tad viņam būs vieglāk tikt galā ar paša problēmām.

Bieži mēs dzirdam: "Bērns ir jāieprogrammē panākumiem kopš agras bērnības!", "Jo agrāk viņš sāks apgūt valodas, jo labāk spēs tās pārvaldīt". Šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi. Pie kam ikviens mīlošs vecāks par savu galveno pienākumu uzskata pasargāt bērnu no neveiksmēm un kļūdām. Tā rezultātā mēs paši bloķējam viņa ceļu uz panākumiem.

Katru reizi, aizsienot bērna kurpju auklas vai atrisinot uzdevumu viņa vietā, mēs liedzam viņam vērtīgo mācībstundu.

Ļauj bērnam lielāku brīvību, ļauj viņam kļūdīties. Jo agrāk tu iemācīsi novērtēt grūtību pozitīvos aspektus un ļausi bērnam gūt labumu no neveiksmju sekām, jo ātrāk tu varēsi baudīt bērna panākumus.

Pasaulē ir gan labais, gan ļaunais. Un lai kā mēs necenstos bērnus pasargāt no ļaunā, viņi agri vai vēlu tomēr saskarsies ar netaisnības izpausmēm.

Ir muļķīgi censties izveidot viņiem tādu kā aizsargburbuli, kas pasargās no visa sliktā. Jo šis burbulis taču pēkšņi var pārsprāgt, un tu vienkārši pazaudēsi sava bērna uzticību.

Ja tu veidosi savu dzīvi tā, ka viss griezīsies tikai apkārt bērnam, tu riskē izaudzināt lielu egoistu, pārliecinātu par to, ka katram ir viņam jāizdabā.

Tā vietā iemāci savu bērnu koncentrēties uz to, ko viņš var piedāvāt pasaulei, nevis uz to, kādu labumu viņš var gūt.

Pašvērtība ir cilvēka priekšstats par savas personības nozīmi. Taču tā veidojas ne tikai uz personīgo domu un gaidu rēķina, svarīgu lomu spēlē arī vecāku cerības un to, kā mūs uztver skolotāji, vienaudži...

Galvenais, ko tu vari darīt, lai bērnā attīstītu veselību pašvērtību, – vienkārši viņu mīlēt. Iespējami biežāk parādi viņam, cik ļoti dārgs viņš tev ir, – tāpat vien, bez īpaša iemesla.

Palūdz viņu palīdzēt tev paveikt mājas soli. Nekā briesmīga nebūs, ka tavs pirmsskolas vecuma bērns palīdzēs uzklāt galdu. Tieši pretēji, tādā veidā viņš jutīsies noderīgs.

Tāpat neaizmirsti bērnu paslavēt, un ne tikai par rezultātiem, bet arī centieniem un pūliņiem kaut ko paveikt. Palīdzi viņam iemācīties kaut ko jaunu un sasniegt mērķus. Atzīmē viņa lielos un mazos panākumus. Un slavē par centieniem un izlēmību.

Kad bērns dara to, kas tev nepatīk, nevis vienkārši kritizē viņu, bet paskaidro, ko viņš varētu izdarīt tā vietā. Piemēram, kad bērns saņem sliktu atzīmi skolā, noteikti izskaidro, ka viņam ir cītīgāk jāmācās, lai nākamreiz tiktu galā ar šo uzdevumu.

Nekad, pat ne joku formā, nesaki bērnam, ka dzīve bez viņa bija labāka. Tas var iedragāt viņa pašvērtību.

Ne pie kādiem apstākļiem nekritizē un neizsmej bērnu citu cilvēku klātbūtnē. Tas var atstāt neizdzēšamas pēdas bērna psihē, un viņš jau vairs nekad nevarēs stāties pretī cilvēkiem, kas viņu ķircinās un darīs pāri, bet tādi cilvēki noteikti būs.

Nesalīdzini savu bērnu ar citiem, īpaši brāļiem un māsām. Katrs bērns ģimenē ir individuāls, katram no viņiem piemīt savas stiprās un vājās puses.