Gaidas pret realitāti: vecāku cerības, kas var graut attiecības ģimenē

To, ka bērniem nav jābūt vecāku parādniekiem, norāda arī piecu bērnu mamma, vecmāte Edīte Šeldere, kuras stāstu atradīsi te, bet šajā rakstā iepazīstināsim ar psiholoģes Annas Gusevas portālā "Parents" aplūkotajām izplatītākajām vecāku gaidām par to, kādam būtu jābūt bērnam un viņa nākotnei, kas nereti tomēr nesasaucas ar realitāti, un tad ir daudz lielāka vilšanās, kas var veicināt visai nopietnus strīdus ģimenē.

"Tu esi vislabākais un citādi nemaz nevar būt", "Tu esi vainīgs!", "Bet kāpēc tu nedomā par nākotni?" – vecāku priekšstati par lielisko nākotni, kas ietērpti šādā formā, var uz visiem laikiem sabojāt attiecības ģimenē. Bērnam tu esi vissvarīgākais, mīļākais cilvēks. Protams, viņš centīsies piepildīt tavas cerības, taču tās visas realizēt nav iespējams. Tā rezultātā viņam var rasties pastāvīga vainas sajūta, zems pašnovērtējums, psiholoģiskas problēmas un kompleksi, kā arī dažkārt pat salauzta dzīve. Pirmais noteikums, un tas ir arī galvenais: izturies pret bērnu kā pret personību! Un par katru vēlmi, pavaicā pats sev: "Bet ko vēlas bērns?"

Zemteksts: "Ievēro grafiku pa minūtēm"

Atceries – tavs bērns nav ierēdnis valsts pārvaldē, bet gan mazs delverēns, kurš grib skriet, spriņģot un pablēņoties, nevis sekot stingrai laika pārvaldībai.

Ja nevēlies pilnībā noslāpēt bērna vēlmi mācīties, bet pie viena arī piekārt pie bērnistabas durvīm piekaramo atslēgu, ļauj viņam būt bērnam, nepadari viņu par "mazo pieaugušo".

Zemteksts: "Paskaidro tētim, ka tā nedrīkst...", "Es nerunāju ar vecmāmiņu, nodod viņai, ka..."

Nedrīkst uz bērna pleciem uzlikt pieaugušo lēmumus. Vēl jo vairāk – manipulēt ar vīru, vīramāti ar maza bērna palīdzību, kuram jūs visi esat vesela pasaule. Nepiespied savu bērnu mēģināt pārmācīt tēti, kurš parasti mājās atgriežas vēlu, un nepieprasi, lai viņš kļūtu par starpnieku starp tevi un vecmammu pieaugušo strīdā. Tu no tā neko neiegūsi, izņemot to, ka bērnam būs pastāvīga vainas sajūta.

Zemteksts: "Tu esi labākais un citādi nemaz nevar būt"

Mūsdienu grāmatās vecākiem tik bieži iesaka slavēt bērnus, ka kaut kādā brīdī bērniņiem vairs nepaliek tiesību kļūdīties. Bet ikviena nesekmīga atzīme skolā, kā arī zilums pēc kritiena no velosipēda tiek pārvērsta globālā katastrofā.

Jo "labākais"taču nedrīkst nokrist no skrejriteņa! Kas tālāk? Ikviena kļūda bērnā izraisa paniskas bailes.

Zemteksts: "Izstāsti man visu..."

Bieži vecāki atsakās no vecākā mentora lomas pienākumiem un cenšas ar bērniem komunicēt, esot "uz viena viļņa". Turklāt cerot, ka tieši viņam bērns pastāstīs par jauno mīlestību skolā un mācību "nobastošanu".

Un te vecāki pieļauj galveno kļūdu: neprasi bērnam to, ko pats neesi gatavs dzirdēt. Labāk nezināt, nekā pēc katras šādas atklātības "uzrīdīt viņam visus suņus".

Vēl sliktāk, ja bērns tev uzticas, bet tu par to pasmejies vai izpļāpā viņa noslēpumu pārējiem mājiniekiem vai par saviem draugiem!

Zemteksts: "Tu – mans paipuisītis"

Pirms bērnu norāt par dažādām blēņām – sporta skolotāja mantās ieliekot peli vai saplēšot jaunās džinsenes, atceries, kā skolā uzvedies tu pats!

Vai patiešām tu vienmēr ar gudru skatienu smēlies katru skolotāja teikto vārdu? Vai arī mēdz gadīties, ka no vecākiem saņēmi brāzienu?

Zemteksts: "Novērtē to, ko es tevis labā daru"

Šo frāzi gandrīz visi vecāki būs izteikuši kaut vienu reizi... Un tā arī ir visizplatītākā kļūda, uzskata psiholoģe.

Bērns tev nepateiksies par darbu 24 stundas diennaktī, kas jādara, lai apmaksātu viņa izglītību. Un nepateiks paldies par atgriešanos mājās no biroja vēlā nakts stundā, kur esi melnu muti strādājis, lai nopirktu jaunu konstruktoru.

Atceries – "visu, ko tu dari – tas ir tikai sev"! Bet bērns, visticamāk, novērtēs, ja ļausi viņam pasēdēt pičpaunā pastaigas laikā vai paņemsi brīvdienas no darba, un pavadīsi dienu pēc bērna izstrādāta scenārija.

Un atceries – nedrīkst prasīt samaksu par mīlestību, tu taču visu upurē tāpēc, ka tā "vēlies" tieši tu.

Un visbeidzot, atceries, ka tava ģimene nav armija: tu neesi galvenais komandieris, bet tavi bērni – nav karavīri. Tu vari ietekmēt bērna izvēli, atzīmēt visus plusus un mīnusus, bet, lūk, gala lēmumu jāpieņem pašam bērnam. Jo ikviena rīcība var būt gan pareiza, gan nepareiza, atkarībā no tā, no kāda skatpunkta uz to palūkojas. Iesit klasesbiedram ir slikti, bet aizstāvēt daudz vājāku biedru – slavējami. Neaudzini bērnu par bailuli tikai tāpēc, ka tev tā šķiet pareizi.