Astoņas lietas, ko mentāli stipri vecāki nedara

"Mentāli stipri cilvēki parāda gan psiholoģisku, gan emocionālu spēku, lai sekmētu dzīvespriecīgumu ne tikai sevī, bet arī savos bērnus," norāda klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Treisija Hačinsone vietnē "Psychology Today". Kā norāda psihoterapeite, ir veikti vairāki pētījumi, izceļot pozitīvo psiholoģiju – cilvēka stiprās puses – un to, kā persona rīkojas ne tikai dažādās krīzēs, bet arī citos dzīves izaicinājumos, piemēram, audzinot bērnus. Vecāku galvenais instruments savu bērnu audzināšanā ir paļaušanās uz savām zināšanām, pieredzi un tiem resursiem, kurus viņi var izmantot.

Ne viens vien vecāks mēdz teikt, ka savus bērnus nevēlas audzināt tā, kā audzināti viņi paši, taču nereti dažādās sadzīves situācijās nākas secināt, ka pret saviem bērniem izmantojam tieši to pašu, ko esam saņēmuši bērnībā. Lai neatkārtotu disfunkcionālus bērnu audzināšanas principus, ir svarīgi apzināties un izcelt to, ko dara un īpaši – ko nedara – mentāli spēcīgi vecāki. Lūk, astoņi psihoterapeites Treisijas Hačinsas izceltie pieturpunkti ar rīcībām, ko garīgi spēcīgi vecāki nepielieto!

Apzināti vecāki, audzinot savus bērnus, saprot, ka dažādu emociju gamma ir nozīmīga viņu bērnu dzīvē. Viņi izprot, atpazīst un pieņem to, ka bērna raudas, dusmas, prieks un citas emocijas ir nozīmīgas. Ir jāsaprot, ka starp emociju pieņemšanu un to atbrīvošanu ir balanss. Ir lietderīgi nosaukt emocijas vārdos, lai tās izprastu, apliecinot to bērnam ar vārdiem "tu jūties bēdīgs" vai "tas tevi sadusmoja", kas savukārt bērniem palīdz efektīvi tolerēt stresu, ko emocijas rada, un pašas emocijas apzināties un regulēt. "Mentāli stipri vecāki saprot, ka viņu bērns nav upuris, ja izrāda emocijas, un tās ir jājūt, lai sevi dziedinātu. Viņi saprot, ka konstanta bērna emociju neizprašana var nodarīt psiholoģisku ļaunumu, kas var novest pie emociju bloķēšanas pieaugušo dzīvē," skaidro Hačinsa.

Izgāšanās un kļūmes ir daļa no tā, lai nonāktu līdz panākumiem. Mentāli stipri vecāki zina – ja vēlies iemācīties ko jaunu vai būt veiksmīgs, tas prasa laiku un attīstību, neskaitāmus mēģinājumus, kritienus, kļūmes un neizdošanos, lai nonāktu līdz rezultātam. Gluži tāpat, kā vecāki noraugās, kā mazulis mācās uzslieties kājās un spert pirmos patstāvīgos solīšus, kuros neiztikt bez kritieniem uz dupša, vecāki sagaida, ka tā būs ar daudzām lietām bērnu dzīvē. "Dzīvo un mācies" ir princips, pēc kura vadīties, lai veicinātu pašlīdzjūtību un ticību saviem spēkiem, nevis tiektos pēc perfekcijas.

Stipri un par sevi stāvoši vecāku nepadodas bērnu spiedienam un čīkstēšanai, ja atvase ir neapmierināta ar vecāku uzliktajiem ierobežojumiem, piemēram, neļaujot ēst saldējumu pirms pusdienu maltītes. Mentāli stipri vecāki izprot, ka efektīvas bērnu audzināšanas sastāvdaļa brīžiem nozīmē to, ka bērni dusmosies, pretosies ierobežojumiem un raudzīsies uz saviem "senčiem" ar neizpratni, jo kaut kas tiek liegts. Ir jāsaprot, ka robežas, noteikumi un prasības tiek uzstādītas, lai bērniem nebūtu pašiznīcinošas patvaļas, kā arī bērni justos psiholoģiski droši.

Vecākiem ir jāmāca saviem bērniem savstarpējo attiecību nozīme, veids, kā komunicēt ar līdzcilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir draudzības attiecības vai laulība. Jebkurā saskarsmē ir vajadzīgas savstarpējās komunikācijas prasmes, lai attiecības būtu veiksmīgas – empātija, uzticēšanās, ieklausīšanās, piekāpība u.tml.

"Mentāli stipri vecāki saprot, ka viņu bērnu emocionālā un psiholoģiskā drošība ir tikpat svarīga kā fiziskā drošība," uzsver psihoterapeite. Tas nozīmē, ka vecākiem ir izpratne, ka nemitīgi strīdi, emocionālā vardarbība, dažādu apreibinošo vielu lietošana un neatrisinātās garīgās veselības problēmas var ietekmēt bērnus visa viņu mūža garumā.

Gudri vecāki pieņem to, ka viņu bērns ir unikāla personība, kam var būt savi sapņi un talanti, kurus bērns gribēs piepildīt un attīstīt. Mentāli stipri vecāki nepieļauj mūžseno kļūdu un neizdzīvo savus nepiepildītos sapņus caur bērniem, virzot bērnu dzīvi sevis iecerētā trajektorijā, ignorējot paša bērna intereses un vēlmi pētīt pasauli.

"Garīgi stipri vecāki neaizsargā bērnus no sāpīgām situācijām un neliek bērniem būt līdzatkarīgiem, bet gan autonomiem. Viņi zina, ka bērniem ir jāmācās pieņemt stresa situācijas pašiem un ka "glābšana" tikai palīdzēs paša vecāka diskomfortam," skaidro Hačinsa. Lai kādas situācijas dzīve nepiespēlētu, vecākiem ir jāpalīdz ar tām tikt galā, pārspīlēti necenšoties pasargāt no visa ļaunā, lai bērns pats varētu būvēt savu autonomiju rīcībā un emocijās.

Ir skaidrs, ka intuitīvi jūtam, ka mūsu pašu sasniegumi daļēji balstās uz to, ka dzīvē ir bijuši labi padomdevēji un piemēra sniedzēji. Turklāt tas nāk ne tikai no skolotājiem, vienaudžiem vai elku puses, bet vistuvākajiem – draugiem un ģimenes. Tieši tāpēc ir nozīmīgi būt sava bērna mentoram – mācīt, trenēt, palīdzēt, lai bērnam tiktu nodrošināti labākie rīki, lai bērni zeltu savā attīstībā un turpmākajā dzīvē.