Noteikumi 'grūto' pusaudžu audzināšanā jeb kā pārtraukt emocionālo kurlumu  (4)

Pusaudži mēdz krist no galējības galējībā, viņu "mīlestība" dažu minūšu laikā par pārvērsties "naidā". Vecāki šādās situācijās līdzinās cilvēkiem, kuri piedzīvojuši psihisku traumu. Lūk, pusaudzis dusmojas, skumst, raizējas vai baidās... Kad mamma vai tētis vaicā: "Kas noticis?", bērns bieži vien pārbauda viņu reakciju, atbildot: "Nekas" vai kaut ko līdzīgu. Viņi uzstājīgi turpina iztaujāšanu, un visbeidzot viņš piekāpjas. Šajā brīdī viņu pārņem spēcīgas emocijas un viņš var pārstāt sevi kontrolēt. Vecāki baidās, ka viss vai aizies vēl tālāk, un baiļu iespaidā pārstāj reaģēt uz pusaudža žēlošanos (tāds pats emocionāls nejutīgums bieži rodas tiem, kuri pārdzīvojuši kādu garīgu traumu).

Redzot, ka viņu nedzird un nesaprot, bērns krīt īstā histērijā, cenšoties aizklauvēties līdz saviem vecākiem. Situācija strauji pasliktinās. Ko darīt vecākiem, lai izvairītos no emocionāla kurluma?

1. Uzdod vairāk jautājumu. Pat tad, kad it kā šķietami pusaudzis jau ir izstāstījis visu par savām problēmām, viņš droši vien ir noslēpis, kā minimums, kaut vienu svarīgu detaļu.

Ja tu būsi maksimāli informēts, tev neradīsies kārdinājums spekulēt ar minējumiem, kuri viegli var pārvērsties nepatiesās apsūdzībās. Pat viens kļūdains secinājums ir spējīgs sabojāt attiecības ar dēlu vai meitu.

2. Vairāk klausies, mazāk runā. Ļauj savam bērnam izrunāties. Turklāt pats centies runāt iespējami mazāk. Ja viņš pēc rakstura ir noslēgts, šāda saruna viņam palīdzēs nedaudz atklāties. Tāpat viņš sajutīs, ka novērtē viņa domas.

Redzot tevī patiesu interesi, viņš ar lielāku varbūtību ieklausīsies tavos padomos. Atceries, ka vecāku uzdevums ir pilnvērtīgi sagatavot bērnu pieaugušo dzīvei. Ir ļoti svarīgi, kādu piemēru tu rādīsi.

3. Atceries, ka jūsu abu attiecības ir svarīgākas par viņa panākumiem. Pusaudžu vecumā slodze pieaug visās bērna dzīves sfērās (mācībās, sportā, attiecībās ar vienaudžiem, hobijos). Skolotāji, draugi, treneri, privātskolotāji tagad no viņa prasa daudz vairāk.

Ne visi pusaudži viegli panes šādu spiedienu. Šajā periodā viņiem, kā vēl nekad, ir svarīgi zināt, ka vecāki ir viņu pusē un gatavi piedot viņu kļūdas, no kurām izvairīties nav iespējams.

Neveiksmes sekas (laikā nenodots mājasdarbs, nokavētas sacensības, nelāga uzstāšanās utt.) jau tā ir pietiekams sods, vecākiem nevajag tam pievienot vēl kaut ko. Tā vietā, lai pret pusaudzi attiektos kā pret bērnu, centies veidot ar viņu veselīgas pieaugušo attiecības.

4. Esi konsekvents savās prasībās. Pusaudži ļoti labi pamana jebkādas neatbilstības izpausmes visos līmeņos (mājās, skolā, sabiedrībā un pasaulē kopumā).

Šajā vecumā veidojas un sāk vētraini attīstīties kritiskās domāšanas prasmes, kas ir galēji svarīgas pieaugušo dzīvē (mācībās, darbā, attiecībās). Ja vecāki pusaudzim liedz izrādīt savu neapmierinātību, bet paši nekautrējas parādīt savas negatīvās emocijas, viņi ātri zaudē bērna cieņu.

Vecākiem pašiem ir jāparāda veselīgas uzvedības piemērs: nebaidīties atzīt savas kļūdas un adekvāti reaģēt uz kritiku.

5. Centies saprast, kas notiek tava bērna sirsniņā. Pusaudžiem ir pilnīgi normāla un dabiska vēlme eksperimentēt, mainot savu ārējo izskatu, draugu loku, intereses.

Šajā vecumā viņam ir pienācis laiks tikt skaidrībā par sevi un saprast savu vietu. Būs daudz labāk, ja viņš to izdarīs tagad. 30-40 gadu vecumā atrisināt šo uzdevumu būs daudz sarežģītāk. Nevajadzētu pievērst īpašu nozīmi viņa ārienei, kas mainās saskaņā ar modes tendencēm. Pacenties ielūkoties viņa dvēselē un saprast, par kādu cilvēku viņš kļūst.

Šis nav vienkāršs uzdevums, daudzi pusaudži cenšas būt sūrie ciniķi, lai gan tā ir tikai pašizteikšanās forma. Citi savukārt apzināti met izaicinājumu vecākiem, provocējot viņus ar savu ārieni vai uzvedību, pārbaudot viņu reakciju.

Lai cik grūti nebūtu, svarīgi pusaudzim parādīt, ka tu vienmēr viņu mīlēsi, lai kas arī nenotiku. Tieši to pusaudži visvairāk novērtē. Labāk mierīgi atzīt šīs domstarpības, tā vietā, lai kritizētu bērnu jebkāda iemesla dēļ.

6. Pievērs uzmanību viņa sapņiem un centieniem. Dažreiz tas nav vienkārši, jo pusaudži taču ir tik vētraini un mainīgi. Nereti vecāki bērnos redz sevi un uz viņiem projicē savus sapņus un vēlmes. Bet morāle: "Es biju tāda pati un zinu, kas tev jādara" – nevienam nenāks par labu.

Mēs visi savā ziņā esam unikāli, ar savu talantu komplektu un personīgajām īpatnībām. Lai pusaudzim palīdzētu atrast savu dzīves ceļu, nāksies aizmirst par savām gaidām un sapņiem, un sniegt pieaugošajam bērnam iespēju atklāt pašam sevi, lai būtu interesanti viņam pašam.